Matīss Kaudzīte: Jaunie mērnieku laiki

Puišiem tā sarunājoties un no Jetes daiļuma aizraujoties, šī apspriežamā pāra ienāca iekšā un sāka apsveicināties. Antons gāja tikpat ap jaunavām, kā ap jaunekļiem, bet Jete, lai arī ar dažām jaunavām sarocījās, tomēr uzturēja pret viņām lepnuma izskatu un apdalīja savu cimdaino rociņu ar daiļu kustību visiem puišiem, bet gan arī ne bez lepnuma, it kā sacīdama: «Es jau nu gan pazemojos, jūsu vidū ienākot, bet tālab nedomājat vis, ka es esmu priekš jums jeb jūs man piemērojami.»

Iesākās aicinājumu rinda Jetei uz nākamām dejām, uz ko viņa apsolījās gan šim un tam, bet ne bez īpašas izvēles un sarakstīdama ar smalciņu zīmiķīti pieteikuma kārtu mazā, apzeltītā grāmatiņā, ko aizbāza beidzot aiz zeltainās jostas. Ja vēl kādi tuvojās, lūgdami rindas, tad viņa veikalveidīgi atbildēja:- — Pieteikumi noslēgti, nožēloju, bet rinda pilna.

Nākamās pāra dejās daži jaunekļi pavisam nepiedalījās, gaidīdami no Jetes apsolītās rindas, kāpēc dažas jaunavas palika arvien garlaicīgi sēdot, kamēr Jete, laižama no rokām rokās, vai kūpēt kūpēja. Bet viņas izturēšanās dejā bij viscauri piedauzīga un citām jaunavām riebīga.

Te ieskrien Stērģelieks pašā dejas karstumā un sāk lēkāt Iīdza, rokām plātīdamies un kliegdams. Pāras izjūk, jaunavas iekliegdamās bēg.

— Netraucējat dejas kārtības! — kāds no ievērojamākiem puišiem viņam uzsauca.

— Netraucejīt jūs lobāk muni. As jums nakā nadaru, tikai doncuju viņ, — Stērģenieks cieti atteica, nemaz neapstādamies.

— Jā, bet jūs saceļat tik nekārtību un jukas, — runātājs uzstāja.

— Kodas nakārteibas tod as doru? Viņas jau bāgdamas pošas vusu izaputina, — Stērģenieks atbildēja, drusku aprimis.

— Bet jūs jau dejot pavisam nemākat, — viņam tika sacīts.

— Por kū as namoku? Vui mun navaid koju topat kā jums? — Stērģelnieks atcirta.

— Tā tik ir tāda mežonīga trakošana — vienam pašam, — tā pienācējs.

— Nu, tod dūdīt vin mun ari kodu jonkundzi, koč vui pošu brengokū, as viņu izamātāšu tāpot kā spolvu uz vusom pusem, — tā Stērģlenieks.

— Par visām lietām jūs neesat mūsu puikā, un jūsu izturēšanās ir mums traucēkliga un piedauzīga, — rīkotājs ar noteiktību uzstājās.

— Mun tāpat jūsu izaturēšanās kā jums mima, — Stērģenieks atteica vienaldzīgi un devās atkal lēkāt.

— Bet šis taču ir mūsu izrīkojums, kur nevienam nav tiesības ielauzties patvarīgi iekšā, — kāds cits no jaunekļiem aizrādīja jo noteikti.

— Ar kodu otļauju tod jūs reikūjit — un tod vai tik prīkšk sevis vin? — Stērģenieks vaicāja, drusku atkal aprimdams.

— Ar šās mājas īpašniecības atjauju, — bij atbilde.

— Nu tod loi runai riiojas eipošneiceiba, na jūs, tod as zinašku, kū atbildāt. — To teicis, Stērģenieks sāka no jauna vēl stiprāk lēkāt un klaigāt.

— Bet, ja jūs neiesat ar labu projām tad zināt, ka mēs izraidīsim jūs ar varu, — tā tika nu Stērģenieks droši brīdināts.

— Tod, pīnapuikas, opsaskotatīs, vui iraid krītna līluma grezels, kur kouius sasalaseit,— Stērģenieks lepni atteica, runātājā nemaz neskatīdamies.

Pienāca ātri un lepni Jete, uzsaukdama Stērģeniekam:

— Ja jūs neiesat laukā ar labu, tad uz mana vārda visi šitie zaļokšņi jūs grābs un izsviedīs laukā kā kacēnu!

Stērgenieks pagrieza visnicenīgāk acis uz Jeti un sacīja, iesāņus uz viņu skatīdamies:

— Jitodus dzaltoinus toureiņus mās sosabožam tukšajās spieķu dūzeitēs, kū reitā colus pobarūt.

— Vai tad jūs domājaties tik stiprs būt, ka visam pulkam varēsat viens pats atturēties pretī? — Jete vaicāja.

— Kas vilcis milzu lelgobolus uz skanstēm, tis naīs vus beitīs nū jūsu meikstčouļu puišeļīm, nūbraukškēs vin kouliņi zam munas dūrās kā kanapu steibri meisteiklēs. Bat ļouna as ari nakā nagribu, jounkundze, un, ja jums toda vora por tīm puišīm, tod līcit, lai viņi sasamat mun pa rubļam, pa pāra rublim kā vacam zoldātam, tod as aizīšku ar pilnu meiru un nūvēlēšku vai lobu loimi jums, viņu skoistojām cerenēm.

Jete pieiet pie jaunekļiem, aprunājas un ieteic labāk pieņemt Stērģenieka priekšlikumu nekā ar viņu tielēties un tikt joprojām traucētiem. Jaunekļi ir ar mieru, un Stērģeniekam sanāk krietna saujiņa naudas. Viņš pateikdamies grib pašlaik aiziet, kad ieskrien Tuluks ar Rempi un dodas taisni pie Slērģenieka.

—Jān, brāl, kā tu viens pats? — Remps tam tūliņ uzsauca. — Mās jau ar taī pašā lietā steidzāmies.

— Labini drukim jau nenākas šķirties, nedz steigties priekšā citim, lei, — tuluks piebilda.

— Na mun ko šķirtīs, na ko naškirtīs! — Slērģenieks atsaucās. — Vui lai as jūsu povadas golā korājūs?

— Tā, Jān, brāl, nav labi, — Remps, tuvu pieliecies, Stērģeniekam pamācošā balsī lika pie sirds. —- Visiem brāļiem jādzīvo brālīgi kopā, Jān.

— Tā gan, tā gan, Jān, kā Andžs saka! —- Tuluks Rempam palīdzēja ar cienības pilnu izrunu. — īstenim goda vīrim citādi neklājās, lei.

— Un kū tod jūs» valna pleikas, eisti nū muns gribit? — Stērģenieks uzkliedza.

— — Izdalīt, izdāiīt, Jan, brāl, to iemantojumu, — tā Remps, atkal tuvu pieliekdamies, Stērģeniekarn paskaidroja.

— Dalīt gan, Jān, dalīt, — Tuluks atkal piepalīdzēja. — Uz to pašu jau abi ar Andžu nācām, lei.

— Kas valns te par daleišanūs?! - tā Stērģenieks deva pretī. — Meklējit vin poši kod jums vojoga.

t— Kur tad mēs vairs meklēsim, kad ezers jau izzvejots, lei? — Tuhiks atsaucās.

— Vui i viņu nouda jau tādēļ pogolam? — tā Stērģenieks pretī.

— Divreiz, brāl, Jān, vienā vakarā nevar prāsit, — Remps atbildēja.

Daži jaunekļi bij pienākuši tuvāk, un viens no viņiem teica: — Ja jūs gribat no mums vēl ko plēst, tad mēs iziesim visi, un jūs tad varat palikt ķildojoties vieni paši.

— Pakfausies, Jān, ko saka, — Tuluks aizrādīja. — Ar tādim ļaudim vis nedomā kaut kā, lei.

— Nu ejat pi valna, kleņģi, kū jūs uz muni plijatīs — Stērģenieks kliedza. — Mun nakā navaid, jums kū dūtl

Ka nu nē, kā nu nē! — Remps atsaucās. — Kā nē, Jān, iebāzi, palūko vie — nāgrāko, neliedzies!

— Palūk šite, kāds ačka! — Tuluks uzsauca. — Negrib ar drukim dalīties, lei!

— Kod jūs, valni, asat dalejušīs ar muni? — Stērģenieks atkal kliedza.

— Esam gan, esam gan, Jāni! — Remps, tuvu pieliecies, mīlīgi uzsāka. — Nāgrēko vis! — Tad viņš pusčukstošā balsī stāstīja tāļāk: Ekur, vai tu nāātmini, kad mās ar Mārci palaidēm-klusam Saušņa zirgu pie kroga vāļā un skrējām paši pakaļ ķert vai verstis pusotras? Tur tad iznāce vasala butele monopola, un to trijatā nokopēm. — Tad, balsi paceldams, viņš uzsauca atkal dikti: — Vaj tā, Jān, brāl, nebij godīga dalīšanās?

— Tā klājas darīt visim īstenim goda vTrim, lei, — Tuluks papildināja svinīgā balsī.

— Ko valnu as nū tī nīka vusīm reikļīm loi izadūdu!? — Stērģenieks bļaustījās diktāk un diktāk. — Lobi, ja tur traktīrie vins kūrtēlīts izanoks.

Labi, lābi, Jān, brāl! Lai ar mazumīts, bāt pa glāzitei tāpat visiem tiks, — Remps mīlinājās, vienumēr tuvāk liekdamies, virzīdamies un sākdams g!audīt jau Stērģenieka kabatu.

— Valns, Ondž, kū tu tur grābsteist? — Stērģenieks uzkliedza un ķēra ar roku kabatu glābt.

— As, Jān, brāl, paglabāšu, ka tu neaizbēdz ar visu,— Remps labinājās.