Matīss Kaudzīte: Jaunie mērnieku laiki

— Kāds valns tod tevi voktās nu oizabāgšanas? bij atkal Stērģenieka kliedziens.

— As, Jān, brāl, nēešu nākad bēdzs kā tu, — Remps sacīja joprojām mierīgi un labprātīgi.

— Valna ļurba, kod tod as bāgu? — Stērģenieks niknojās.

— Bēgi gan Jān, brāl. Ekur, lai izstāsta brāls Mārcs Tuluks, — tā atkal Remps.

žēl gan ir, kad starp goda vīrim tā noticis, bet darīt, lei, tur nekā nevar, taisnība jāce| goda gaismā, — Tuluks uzsāka. Pēc tām viņš pusčukstoši Stērģeniekam stāstīja pie auss: — Tas bij taī laikā, kad monopola neļāva pārdot tirgu, lei. Klabers bij apsūdzēts par pārdošanu, bet mēs ar Rempi, kā goda vīrim klājas, izliecinājām, ka Klabers nav pārdevis. Par to nu no Klabera dabūjām arī priekš veselas monopola pudules naudu, lei. Tu kā pagaidām to paķēri un solījies turpat būt, bet biji aizskrējis pāri kalnim uz Puču krogur lei. Tad, galvu paceldams, vaicāja diktā balsī tālāk: — Vaj tu pats, Jān, neatmini?

— Valns vusus todus nīkus loi atmini — Stērģenieks, ar roku atmezdams, atteica. ?

— Nāgrāko, Jān; bral! Tu atmini gan lābi, — Remps piekodināja.

Te puišu pulkā drusku attālāk kāds iesaucās: — Kā elles pļēguri, nevar vien izvilkties!

— Ak tā! Tī ir lamošanās, — Stērģenieks uzmanīgi atsaucās un gāja jaunekļiem tuvāk. — Sakiet mun,— kurš tis lamotojs bej, kod nūsouca māms par pļēgurīm? Mārci un Ondž — jūs līcinīki! As ta naškinkūšu, loi voj valns par stenderi palīk. Izdūdīt tū voineigū, loi vor pīzaroksteit vordu!

Kad neviens nekā neatbildēja, tad Stērģenieks sirdīdamies uzkliedza: — Sūdzēšu vusu pulku un sagrūdeišu cītumā vusus kā klurģus.

— Pats jau nu lamājies bez gala, ko nu vēl gribi sirdīties par mums, — kāds no puišiem atbildēja, pīpodams papirosu.

— Nu, kos tī par nīka lamošanūs, — Stērģenieks atteica. — Bat, kod as gribātu laist voļā, tod tik jūs dzirdātu.

— Vēl jau nu gan maz ir dzirdēts, — kāds no puišiem atsaucās.

— Cik nu bejis —bejis, pītīcīt ar tū pošu mozumeiņu, — Stērģenieks sacīja. — Bat dūdīt, jouni kungi, jal pāra dūmu kū īraut.

Kāds no puišiem pasniedza vaļēju papirosu kastīti viņam, lai ņem. — As, jounskungs, ņemšu divus, — Stērģenieks ņemdams sacīja un pēc tam, uz Tuluku un Rempi rādīdams, piebilda: — Pasnīdzīt nu tīra munīm kvekšku kleņģim or, viņi jou ir muni rējuši pēc noudas, ka loi vui zūbi izbirst.

Abi pēdējie pietika gan katrs ar vienu papirosu vien, un Stērģenieks sāka virzīties uz durvju pusi, bet abi biedri katrs pie saviem sāniem klāt kā zobeni. Ejot viņš vēl rūca — Izsitu jal šūs nīka dūmeiņus prikšķ vusīm, bat, ja boūtu zināms lamotajs, tod baz duvdesmit pīcīm vus voļā naloistu. Jūs, valna pleikas, tik zinīt gotova goideit

— Gan mēs zinām raut uz citim stiķim, — Tuluks atbildēja, —Tādi muļķi vis neesam, kā tu domā, lei.

- Jān, brāl, tu gān esi mielojies vairāk vēl pie mūsu peļņām nekā mās ar Mārci pie tavām, — Remps paskaidroja, un visi izgāja, bet aiz vaļējām durvīm bij vēl labu brīdi dzirdams par «valna klurģīm>, par «īstenim goda vīrim» un par «brāli Jāni»

Nu tad taču reiz tie nelaimes lietuvēni ir projām,— kāds no puišiem izsaucās. — Sāksim nu atkal turpināt deju.

Jete izvilka grāmatiņu un pārdzēsa jau nodejotos numurus, tad aizbāza atpakaļ aiz jostas, un tūliņ tika iesākts laist viņu no rokām rokās un griezt kā spoli.

Pēc šās deju rindas nāca rotaļas, un Jete joprojām tika grozīta un taustīta bez gala, bet citas jaunavas tikko nepavisam aizmirstas. Tad viņas pēc rotaļas beigām sačukstējās un tūliņ klusām aizgāja visas otrā galā pie saimnieces. Dejas telpā no sievietēm palika tik Jete un kādas vecākas sieviņas, kas laikam bij nākušas dažām jaunavām Iīdza kā pavadītājas vai arī ieradušās tik tā kā skatītājas.

Puiši satrūkās un sāka vaicāt cits citam: — Ko tas nozīmē? Kas tā par aiziešanu viņām? — Un kādi trīs izsteidzās jaunavām pakaļ otrā galā. Tur tie viņas atrada ģērbjamies uz aiziešanu.

— Vai jūs gribat aiziet? — viņi vaicāja. — Tad jau izjūk visa sadzīve.

— Nejuks tādēļ nemaz. Jums jau vienas vien vajaga, un tā arī paliks, — tika atbildēts.

— Bet mēs, šitie, un vēl citi arī neesam tādi vienas cienītāji vien,— kāds no puišiem atbildēja.

— Nu, kad neesat, tad pieradināties, — jaunavu pusē rūgti atteica.

— Mēs tā negribam, bet vēlamies, lai mūsu sadzīves jautrība neizputētu pavisam. Priekš šās reizes gan viņa ir izjukusi tikpat caur tiem trim diedelniekiem, kā arī caur to aplinkus aizrādīto vienpusību, — tā izsacījās jaunekļi,

— bet neatteicaties nākt citās reizēs. Mēs varbūt paši izšķirsimies divos pulkos.

— Par mums nedomājat un nespriežat it nekā, — meitas atteica. — Ne mēs nekā solām, ne apņemamies, bet vēlamies tikai to, lai mūsu vārdi netiktu nekur un īpaši nekādās strīdēs Iīdza minēti. Mēs esam nākušas vairāk tik tā kā apciemot še mīļo mājas māti, bet pie jums iegājām, būdamas tik tā kā liekas, un ar to viss beigts. Tiesa gan, ka par visiem mēs tā nedomājam, bet apstākļi paši piespiež nepiedalīties. Un, ja jūs gribat pieņemt no mums kādu padoma vārdu, tad mēs sacītum, lai netiktu it nekas kustināts par šā vakara piedzīvojumiem, bet viss noklusēts un apturēts, nedodot ļaužu valodām barības.

Jā, mīļie puiši! Man gan žēl ka jūsu jautrā sadzīve izjūk bet man jāsaka un jāatzīst tomēr, ka meitu goda sajūtība spiež Viņas iet mājās. Viņu dārgais gods to prasa tā mājas māte runāja. — Nedomājat, ka šitās

gribēs iet Vienkop ar tādām kāju mētātājām pa gaisu ar pīpotājam un citu nekārtību darītājām, un arī ar vēl jātiek pašām kā atmestām un neievērotām. Šī māja nebūs liegta turpmāk arī mīļai jaunatnei, ja var savienoties pienācīgā kārtībā.

Bet, jaunkundzes, no mūsu puses nebij nemaz tā pāra ieaicināta, kuras dēļ sadzīves jaukums izjūk, — viens no jaunekļiem paskaidroja.

-— Lai nu tad arī būtu šā vai tā, bet metat visu mierā; tas ir vienīgais, ko jums varam un gribam sacīt, —tāda bij jaunavu galīgā noteiktība.

- Drīz viņas visas bij saģērbušās saimnieces guļamā istabā un taisījās no viņas atvadīties. Viena no pulkas iesacījās, ka ejot bail būšot no tiem trim dauzoņām, bet mājasmāte viņas apmierināja, sacīdama: — Par tiem, meitenes nebīstaties, viņi ir tik dzērāji un nav nekam aiztikuši, un rauga tik ar viltībām, izmanību un dažādiem draudiem izdabūt naudu dzeršanai Bet par visām lietām uz ceļa nav nekam gājuši pretī. Bez tam viņi tagad traktierē.

— Bet jūs, jaunkundzes, atļaujat jel mums jūs pavadīt?— kāds no jaunekļiem sacīja.

Paldies nav vajadzīgs. Mēs pašas savstarpēji cita citu pavadīsim. Bez tam jau jums joprojām atliks, ko vadīt, arī bez mums— jaunavas atbildējā.

Priekš vienas -atlikušās vien tur vadītāju pārāk daudz viens no jaunekļiem piezīmēja.

— Ejat vien visa pulka apkārt kā bišu mātei, jau¬navu puse atteica ar nomanāmu zobgalību.

— Jūs, jaunkundzes, mūs apvainojat, — no jaunekļu vidus tika atbildēts. — Mēs neesam uz to pusi nekādi dalībnieki.

—- Nu tad dzēsīsim to, ko jūs sajūtat par apvainojumu, un tad šķiramies ar labu prātu, — viena ņo Jaunavām sacīja, sniegdama visiem trim laikam par zīmi, ka ar šiem viss izlīdzināts. To pašu tad darīja arī citas jaunavas un atvadījušās no mājas mātes visas jautri aizgāja.