Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Brītiņu pēc tam klusējis, Laķis vēl paskaidroja, sacīdams: — Nedomājat, mīļā saimniece, ka man uz jums ļauns prāts. Es ar pateicību atzīstu un pieminu arī to, ka jūs šad un tad man snieguši arī savu palīdzību pie šo bērnu audzināšanas, ko esmu licis pie sirds arī pašiem bērniem, lai neaizmirst jūsu laipnības, bet gadījums nu tik ir tāds, ko nevaru laist pār galvu, ka jāvēro bērnu tiesības.

— Tiesa jau gan jums arī, vecais krusttēv, — saimniece sacīja. — Bet kur lai mēs paliekam, kad no šejienes jāaiziet?

— Dalīs taču lielo Bungžu muižu un pusmuižas, kur zemes pietiks daudziem, — Laķis aizrādīja.

— Bet vai prasītāju nebūs vairāk kā zemes gabalu? — saimniece šaubīdamās vaicāja, vai Ikkurš meklēs sev labāko, un ēkas vajadzēs celt pašiem. Cik būs to kas to iespēs? Mēs, šitādi nespējnieki, jau nu gan nē.-Kas zin kā varēs dzīvot un kur?

Iekam vēl Laķis paspēja ko tāļāk runāt, ārdurvs atvērās un ienāca cēla auguma sieviete, garā, pelēkā mētelī tērpusies un ar baltu lakatiņu ap galvu, kuram pa apakšu spīdēja skaista baltuma mati un šķipsniņa izspraudās gar vaigiem pat uz āru. Vecums viņai rādījās esot liels, bet jaunības skaistums nebij vēl pasteidzies pilnīgi nozust no seja. Roku sniegdama, viņa sasveicinājās ar Laķi un saimnieci un tad apsēdās Laķa pasniegtā krēslā.

Saimniece iesāka pirmā runāt, sacīdama, zīmējot uz savu auklējamo bērnu: — Tev, Augura māt, šitās rūpes ir jau sen pabeigtas, bet man viņas pašlaik pilnākā spēkā, ur jādara divi darbi: gan jāauklē, gan jāada vai jāvērpj.

— Nekāda prieka, nekādas laimes par to, — ienācēja atsaucās. Labāk, lai spiež mazs klēpi nekā liels sirdi! Bēdas vien,

— Tev jau viens pats vien ir un vēl otrā paaudzē. Vai tas daudz var nospiest? — Laķis ievaicājās.

—. Viens pats, kas nesams smagi, nospiež daudz dziļāk nekā vairāki, kas nesami viegli;bet man jau nupat tā ir, — viņa atbildēja. — Lai gan otrā paaudzē un dēla dēls, bet arī kā bārens pašas izauklēts vien ir.

Tev jau viņš, Augura māt, diezgan tāļu skolots, — sāimniece turpināja.

— Skolots ir, bet labs nekas nav panākts, — Augura māte sacīja ar smagu sirdi.

— Viņš jau pats par sevi ar stāstot lielas lietas, ko dzirdu no tās pašas Jetes jaunkundzes, tā saimniece vēl.

— Es jau nu viņa meliem un lielībai ne vārda neticu, — Augura māte atsaucās ar nepatiku. — šim nu visi šā gudrības pēc par apskaudējiem — gan skolotāji, gan pat direktors un nezin kas vēl. Bet tai vietā tad piezīdies visādu palaidnības mācību — muļķi visi esot, kas strādājot kaut kādu darbu. Bet nu nezin kas šim to gatavo dos, klāt vēl papirosus un alus pudeles? Muld pat par tādām pasakainām gudrībām, ka visu uzturu varēšot dabūt tikai ar kādas tur podziņas paspiešanu kādam nieka rīciņam, ķo varēšot nēsāt pat vestes kabatā. Smiekli nāk klausoties, bet runā no patiesības. Aā! Tā laba ziņa, īpaši priekš jums, sievietēm,— Laķis pazobojās, — Tad ar podziņas paspiešanu, protams, būs panākams daudz kas vairāk un beidzot viss. Tad paredzams, ka visām jūsu bēdām, ciešanām un mokām par bērniem arī beigas. Meitenēm rādīties tad vajadzīgs vairs nebūs. Un, kad puiku kam vajadzēs, tad piespiedīs tik podziņu — un spirgts tekatnis tūliņ izlēks laukā. Tad nekam nekad arī nebūs sirdssāpju kā par vardulēniem, lai iet, kādu ceļu iedami.

Abas sievietes pasmējās, un saimniece pa brītiņu uzsāka runāt no jauna.

-Ko nu ko nu! viņa izsaucās— Tai pašai sievietei visas bērnu nešanas, kopšanas un audzēšanas grūtības bijušas un arī paliks neatvēlamas. Lai cik ļoti esi nogurusi, nobridusies, ka tikko spēj pakrist uz cisām, bet jādzird no bērna ikkatra iekunkstēšanās. Pašai miegā esot, jau kāja vien zina kustināt šūpuli. Bet puisiets nezina no tā nekā — guļ kā bluķis, krākdams vien,

— Puisiets, ko nu puisiets, tas zina, ja tikai… tikai… — Tā Augura māte iesāka runāt, bet spruka pati smieties un neizrunāja nekā. Tad; gribēdama valodu griezt atpakaļ uz pirmajo sarunu, uzsāka: — Bet es jau gribēju dabūt zināt kaut ko par to pašu manu palaidņa puiku. No vakardienas izrīkojuma nav vēl tiemaz mājā. Dzird, ka esot beigās paši snīdušies vai pat sakāvušies, kad izrīkojums izjucis. Meitu pulka priekšlaiku aizgājusi, un palikusi visiem tik Jetes jaunkundze. Tad sākuši savstarpīgi apvainoties un neganti sanīdušies. Rādās, ka tie stāstītāji ne- man visa izsacīt, ko zina, un no tā var saprast, ka manam nebēdniekam būs kritusi nelabākā loma. No stāstījumiem var noprast tik daudz, ka Jetes jaunkundzes dēļ citas meitas aizbēgušas un mans puika ir bijis Jetes jaunkundzes aizvedējs. Par to tad vaina ir griezta uz viņu, tā var domāt. Es gribēju ar Jetes jaunkundzi tikties, varbūt no viņas kaut ko dzirdētu. Vai ir mājā? — Ar šo jautājumu Augura māte griezās pie saimnieces.

— Nav vis mājā, — saimniece atbildēja. — Uz gaismas pusi viņa atnāca gan tāda kā stipri sabozusies, bet ap brokastu laiku atkal aizgāja it kā kāda nemiera pilna.

— Tās tik pazīstamās paģiras, — Laķis piemetināja.

— Viņa steidzas meklēt sev arī balsis uz ceturtdienu, — saimniece sacīja.

— Tas arī laikam tiesa gan, — Augura māte piebalsoja, — jo viesīgā vakarā visai puišu sabiedrībai sacījusi, sviedrus slaucīdama: — Jūsu balsis visas ceturtdien man, vai jā? — Vienbalsīgi ticis atbildēts ar «jā»,

— Tas jau tiesa, ka savu labumu viņa prot izzvejot no visiem dīķiem, — saimniece apliecināja.

— Tā nu tad es nedabūju nekādas skaidrības, — Augura māte nopūtās. — Nezin kur puika un kas ar viņu.

— Es jau nu gan vakar šo visu pa lielai daļai paredzēju un Jetei pat sacīju, — Laķis mierināja, — bet liela bēda arī tur nevar būt. Paģiras izgulēs, kur katrs kritis, — būs drīz atkal veseli.

Saimniecei pašlaik bērns klēpī sāka raudāt un nerādījās vairs še apmierināms. — Nu jau lēti mierā nedosies, — viņa sacīja, — jānes būs uz šūpuli. Bet kur ņemt šūpotāju? Pašai jāiet pie lopiem. Agrāk, kad Katrēns bij vaļīgāks tad varēja paaicināt jel to, bet nu neviena! Meitēnam pašam savi skolas darbi un gaitas. Nezin kā tikšu galā ar šo untumnieku? — Iziedama viņa pagriezās vēl uz abiem palicējiem un sacīja: — Cik man no mātes stāstiem atminams, tad jūs neesat vis svešnieki savā starpā, bet veci draugi, Ap jums ir grozījušās savā laikā visas draudzes valodas, ka tik cēlas otras pāras nebūtu spējams bijis atrast, kas kā radīti viens priekš otra .Bet nav tad tomēr izdevies nekas. Parunājaties kaut jel par vecām atmiņām. Nu jau varat arī vienoties, abi esat brīvi: šis vecpuisis, šī atraitne, — saimniece pasmiedamās vēi piemetināja.

- Tas viss, viss jau tāļu projām, — Laķis smagās domās atsaucās. — Esam tagad kā pamesti un izdzisuši pieguļnieku gunkuri.

— Nu, varat jau vēl vismaz labi draugi būt, — saimniece turpināja, atkal pasmiedamās un taisīdamās iziet.

-Ak, kas nu šādu vecu cilvēku draudzība pret šķīstas jaunības mīlestības kvēlu! —Augura māte izsaucās. — Tā ir labi ja mierīgs avota ūdens pret putojošu kalnu strautu.

Pēc saimnieces iziešanas iestājās mazs klusuma brītiņš. Laķis bij apstājies no darba, ko lēti vis nemēdza darīt. Abi nogrima dziļās atmiņās, līdz Augura māte atkal uzsāka sarunu.

— Vai atmini arī vēl mani? — viņa pasmīnēdama vaicāja.

— Tam vajadzētu būt no koka vai akmiņa, kas tevis neatminētu, kad tevi zinājis un reiz pazinis, — Laķis dziļjūtīgi atbildēja.