Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Apmeklējaties, ka autiņi viegli paķerami, ko turēt mutei priekšā, — trešais aizrādīja.

— Viņas nekad netrūkst un nekad arī neapkūst, — vēl kāds cits turpināja sarunu.

Pa to starpu šī runā būdamā prāvniece bij jau klāt un steidzīgi ienāca iekšā.

Labrītu sacījusi un ar dažiem sarocījusies, viņa ātri vaicāja: — Vai iekšā vēl nesauc?

— Tevi jau pārsaukāja, — kāds pasmiedamies atbildēja.

— Vai traks! —- viņa izsaucās. — Kad lai nu tad tieku pie rindas? Vēlēšanas sapulci noturēs, un atpakaļ netikšu. Tāds posts ir, kad satīties ar tādu neveiklu puisieti! Tad viņam jāsteidz šis darbs, tad tas! Zirga vien vēl nav sabarojis un iejūdzis. Pēc manas aizbraukšanas būtu varējis darīt, kādus darbus gribēdams.

— Kad puisiešam jādara meitiešu darbi arī, tad nevar vis paspēt, — kāds no otras sienmalas atsaucās.

— Cik to meitiešu darbu šis padarījis? — Steņģene jautāja. — Es padaru vairāk puisiešu darbu nekā viņš meitiešu darbu.

— Un kādi tad ir tie tavi padarītie puisiešu darbi, — jautājums atskanēja no kakta.

— Vēl vakar iedzinu kumeļu stallī, kamēr viņš pa kūti, un aizvēru piedarba durvis, — Steņģene droši atbildēja.

Visapkārt noskanēja smiekli.

Pēc tam ienācēja, kad bij apskatījusies, izsaucās; — Nav jau mana sūdzētāja arī vēl!

: — Tas jau aizgāja, kad tevis nebij, — skaidrojums nāca no citas puses.

— Meli vien būs, — viņa izsaucās, — tad jau es to pamanītu aizejam.

—- Meli vien gan, Steņģa māt, — tā kāds vecāks vīrs viņu apmierināja. — Viņi tevi tik- tāpat pa smieklam pamana. .Nāc nu šurp, piesēsties, te ir vieta.

— Lai tad kā! — Steņģene izsaucās. Tad atraisīja se-dzenei uz muguras sasietos stūrus, atlaida sedzeni uz pleciem, paturēdama tik galvas lakatu, un gāja, kurp aicināta, piesēsties.

— Un kas tad tev nu, Steņģa māt, par tik lielu dedzību pēc vēlēšanas sapulces? — kāds cits vaicāja.

— Tur jau atrauties nevar, — viņa atteica, — ka nesavēl āžus par dārzniekiem.

— Kurus tu par tādiem sauc? — vaicājums atskanēja no citas puses..

— Nu, vai tad trūkst tādu cita labuma kārotāju un mantas dalītāju, kuri tik pēc tā vien tīko, kas citam pieder? — viņa paīgni atbildēja.

— Bet tu, Steņģa māt, nesen vēl pagastnamā priecājies par mantas dalīšanas laikiem, — viens no pirmiem runātājiem aizrādīja.

— Ko nu, ko nu, cilvēks! Kāda nu priecāšanās? Kamēr skaidri nezini gala, tikmēr papriecājies; bet, kad zini, tad jāatmet ar roku, vairāk nekā — viņa atteica ar nepatiku.

— Klāt jau man no mantībām un bagātībām nekā neda-dos, ja drīzāk tik vēl ko atņems no tās pašas nabadzības, kas ir.

— Vai tad tu, saimniece būdama, gribēji vēl klāt dabūt? — kāds smiedamies vaicāja.

Sasmējās citi arī.

— Un kāds labums tad man par tādu dalīšanu priecāties? — Steņģene atmeta. Brītiņu klusējusi, viņa runāja tāļāk: — Man jau vēl cita lieta vai lielāka. Pēc zemes dabūšanas vien visās malās kliedz, un īpaši uz manu dzīves vietiņu visi kā uzmesti — Ezermuižiņu vien, Ezermuižiņu vien dzird daudzinām. Es jau gan domātu drīzāk, ka man būtu tiesība viņu dabūt vienāi pašai. Augura māte jau ļoti veca, un viņas dēla dēls zemes valdītājs nekad nebūs, bet…

Nepabeidzot Steņģenei teikuma, durvis atvērās uz iekšu un visus gaidītājus salaida iekšā tiesas telpā. Steņģenei, kura savas rindas gaidīja ar lielāko nemieru, nāca trešā prāva iztiesāšanā ar viņas pērno puisi Vernuli par algas neizmaksāšanu pilnā summā.

Tiesnesis uzsauca Vernulim, lai saka savu sūdzību.

— Viņa nepilda līguma un neizmaksā man visas algas par nokalpoto pilno gadu, — Vernulis sacīja.

— Vai tad tu pildīji kantraku? — Steņģene meta pretī.

— Mums bij norunāts un norakstīts, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet kāds bij tas auzu miltu maiss, kuru tu reiz ziemā atvedi? Tas bij tik sašļucis kā mana veča gultas maiss.

Klausītāji ar grūtībām valdīja smieklus.

— Lūdzu uzklausīt! — Vernulis izsaucās. — Viņa grib mani par zagli taisīt.

— Vej še, kur jau kantraks ir, ka puišam nav brīv miltu zagt, bet ko tu darīji? — To sacīdama, Steņģene atāķēja jaku un izvilka no azotes saburzītu papīru, ko sniedza tiesnesim.

Bet Vernulis aizkustinātā balsī tikmēr runāja sekosi; — Kāda tā labībā bij, kuru tu devi man samalt? Auzas bezmaz gluži slapjas — miltos ī&i nemaz nesabirst, graudus dzirnavas saspiež'gandrīz tik plakanus. Un šī grib, lai tad atved maisu tik pilnu kā no sausas labības!

— Jā, jā! Tā vien, bij jau gan tā! — Steņģene atsaucās.

Tiesnesis" paņēma Steņģenes sniegto rakstu, paskatījās

un deva to atpakaļ, sacīdams: — Es nevaru tāda saņemt — zīmoga marku trūkst.

— Dzīvs negals ar tām zīmogmarkāmi —- Steņģcņe izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Labāk jau tad iedodi skaidrā naudā, kam jādod un no kā vari kaut ko sagaidīt, bet kādu labumu tad dos tā brillainā jaunkundze — pārdevēja? Vai tad šī kāds tiesas kungs, ka šai nauda jādod?

Aiz muguras atskanēja gandrīz dažs nesavaldāms smieklu spurkšiens.

Tiesnesis, savilka draudīgu seju un papurināja bārgi galvu, pacēlis acis uz Steņģeni,

— Vai nu es pulkā, — Steņģene skaidroja mierinošā balsī. — Ikkuram prātīgam cilvēkam jāsaprot, kas nav pulkas lieta. Ja jau ko dari, tad padari tāpat divu starpā vien un nesaki nekatn nekā.

Tiesnesis rakstīdams nelikās ne dzirdot, bet Steņģene turpināja runāt.

—Un tad;— tā viņa uzsāka, — šī briļļainā pārdevēja par tām nieka zīmītēm zina ņemt tik nekaunīgi lielu naudu. Es turpmāk no viņas vairs nepirkšu. Man zināma cita vieta, kur dos tikpat skaistas par pusnaudu. Kad jau nu pavēlēts ir tos papīrus tā izpušķot un izpuķēt, tad aizliegties nevar, bet jālūko dabūt jel pa godīgāku cenu.

Tiesnesis sāka vērīgi klausīties un vaicāja: — Kas dod zīmogmarkas par pusnaudu?

Viņš jau negrib vis stāstām, — Steņģene atbildēja.

Jums jau nu gan varu pasacīt. — Tad, drusku pret tiesnesi pieliekusies, stāstīja čukstošā balsī: — Tas ir bodnieks Zālamans Jankels virspilsētā. Visiem un svešiem jau viņš nedos vis par pusnaudu, ja tik saviem pircējiem, kas pazīstami.

Tiesnesis šos vārdus piezīmēja un sacīja Steņģenel: — Par šo lietu jūs tiksat izvaicāti skaidrāk citā vietā. Bet Šoreiz jums nav runājams par citu neko kā tik par Vernuļa sūdzību viņa pilnīgas algas neizmaksāšanas lietā. Ko jūs atbildat uz to?

— Viss cits ir izmaksāts, vienīgi atturēts tika par pusotras dienas, ko viņš nogulēja paģirās, — viņa atbildēja.

— Sūdzētāj, ko jūs uz to sakāt? — tiesnesis vaicāja.

— Es neesmu gulējis ne paģirās, ne citādi nevienas dienas, ne vēl pusotras, — Vernulis lepni atteica.

— Kā tad nē? Ko tad tu darīji kūts augšā citu? — Steņ-ģene vaicāja.

— Vai tad kūts augšā cita nekā ņevar darīt kā tik gulēt? — Vernulis spītīgi jautāja pretī.

— Nu tad saki — ko tad tu tur darīji? — Steņģene uzstāja.

— Es netieku vainots par to, ko es kūts augšā darīju, bet par to, ka es kūts augšā esot gulējis, un nauda atturēta manas gulēšanas dēļ, nevis citādi. Tad nu es prasu, lai tiek pierādīta mana pusotras dienas ilgā gulēšana un arī tas, ka gulēšana tāds ļaunums, kas piemeklējams ar naudas sodu, un beidzot tas arī, ka es gulējis paģirās.

— Vai tad tu darba nenokavēji pusotras dienas? — Steņ-ģene cieti noprasīja.