Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

— Darba nokavēšana ir cits jautājums, un par to man vismaz šoreiz nav jāatbild,:— Vernulis atteica pašapzinīgie — Es esmu tagad še vainots tik par gulēšanu pusotras dienas garā laikā un prasu to man pierādīt. Tāpat to, vai gulēšana par sevi ir tāds noziegums, ka par viņu var uzlikt naudas sodu, un kādas paģiras šī man iedevusi?

Tiesnesis uzaicināja Steņģeni izskaidroties par sūdzētāja prasībām.

— Tētiņ Dieviņ! — viņa izsaucās. — Vai nu lai es kāptu kūts augšā vaktēt sveša puiša gulēšanu? Man jau bez tam tie pagāna puisieši apnikuši un apriebušies līdz kaklam, visvairāk mans pašas vecis.

No dzirdētājiem atskanēja atkal apspiesti smiekli.

— Nūja, te var saprast apvainojuma patiesību: redzēt nav redzējusi manis pusotras dienas guļam, bet sacīt saka, — Vernulis ar lepnumu aizrādīja. — Man vēl jāprasa būs gandarījums par šo nepatieso apvainojumu tāpat kā par paģiru izdomājumu.

— Vai tad tu nebiji sadzēries, kad no tirga vēlu pārnāci? — Steņģene kā piespiezdamās vaicāja.

— Ja jau vēlāka pārnākšana ir tūliņ sadzeršanās zīme, tad tu pati skaidrā galvā nekad nevari būt, jo cik ir to vakaru, kad tu laiku esi mājā? — Vernulis deva pretī atkal savukārt ar jautājumu. .

— Par šām sānu lietām, sūdzētāj, jūs varat meklēties liekšu, — tiesnesis atgādināja Vernulim, — bet tagad mums jāizšķir tik lietas kodols, kas zīmēts iesūdzībā.

— Labi gan, — Vernulis apliecināja, — bet tādā gadījumā tik lūdzu iezīmēt protokolā, ka man tiek atstāta tiesība meklēties par tiem goda aizskārumiem, kas še izsacīti no atbildētājas.

Tiesnesis kaut ko piezīmēja un tad griezās pie Steņģe-nes, sacīdams: — Vai jums ir kādas liecības jSar pierādījumu tam, ko sacījāt pret sūdzētāju?

— Nedod Dievs tāda negala ar tām liecībām! — viņa izsaucās. — Kam nu viņu pavisam vajadzēja? Kad jau kāds nenāk vien no kūts augšas lejā, ko tad viņš tur citu var darīt, kā tik gulēt?

— Var salāpīt sev pastalas, kad citur nav uz to laika, var salāpīt arī sev veļu, kad saimniece dod nelāpītus kreklus mugurā, nelāpītas ūzas gurnā, kā tas man bij, — Vernulis zobgalīgi atbildēja. — Tomēr mans uzdevums nav šoreiz šādus jautājumus izskaidrota

— Ak krusts, ak krusts, tāda posta! Kur nu lai tos lieciniekus ņem? — Steņģene vaimanāja, rokas lauzīdama. Bet tad, kā attapdamās un roku pielikdama pie mutes, sāka dzirdami prātot: — Ja tad nu atvedu to pašu Stērģenieku, Tuluku vai Rempi no traktiera? Visi trīs jau gan pirmīt traktierī bij. Pag, aiziešu pakaj, sarunāšu kādu. — To sacījusi, viņa sāka jau siet kopā uz muguras sedzenes stūrus. Bet, ieraudzījusi tiesnesi paceļam bārgu skatienu uz sevi, atkal atlaida vaļā.

— Lūdzu ievērot, ka viņa grib meklēt pirktus lieciniekus, — Vernulis aizrādīja.

— Vai tad es pirkt? — Steņģene atsaucās. — Viņi jau varbūt nāks par monopolu vien vēl mīļāk nekā par naudu, jo tā vien jau tur gaida plegznedami.

— Ak tad monopols vis pirkšanas maksa nebūs? — Vernulis jautāja.

— Kas tā par maksu? — Steņģene iesaucās pretī. — Tas tik iedzeršanai; un viņus jau dzirda tāpaļ viens otrs bez nekā.

No izejas sienmalas puses atkal drusku nāca padzirdama klusa pasmiešanās.

Un tiesnesis griezās pie Vernuļa ar jautājumu — Vai sūdzētājam vēl kas ko sacīt?

— Ja, ir gan, — Vernulis atsaucās. — Lūdzu dibināt spriedumu tik uz atbildētājas vārdiem, ka man algas da|a atrauta nepierādītas gulēšanas pēc, kurklāt gulēšana par sevi nav nekāds pārkāpums, kura dēļ alga atraujama, ja arī gulēšana būtu pierādīta. Turklāt atrauto algas daju lūdzu piespriest man līdz ar tiesas izdevumiem no atbildētājas kā viņas vīra pilnvarnieces.

— Un vai atbildētājai ir beigu vārdā vēl kas sakāms? — tā tiesnesis griezās ar jautājumu pie Stdņģenes.

— Tētiņ Dieviņ! Ko gan lai citu saku kā tikai to pašu, ka man nebūtu par tām pusotras dienas jāmaksā, lai nu viņas vai nogulētas, vai nokavētas, man tas viena alga, — Steņģene atbildēja.

Tiesnesis piecēlās un izgāja dziļāk savā dzīvoklī spriedumu rakstīt. Tikko durvs aiz viņa noklabēja, tad tūliņ sacēlās liela jautrība prāvas noklausītāju pulkā. Viens teica, ka šāds «teijāters» bez maksas esot labāks nekā dažs par maksu, otrs zobojās par Zālamana Jankeļa zīmogmarkām, trešs par Steņģenes «kantraku», ka puišam nav brīv miltu zagt, it kā kad kādam citam būtu brīv miltus zagt, vēl citi par kūts augšas gulēšanu'un par liecinieku meklēšanu, tik Vernulis nesacīja nekā, ja tikai pasmīnēja.

— Turpmāk es tāda muļķe vairs vis nebūšu, bet vedīšu lieciniekus tūliņ līdz, jo meklēt jau tikpat tad vairs nelaiž, kad vajaga, — tā Steņģene pasmīdīja vēl klausītājus.

— Tad laikam vedīsi tādus lieciniekus arī, kas liecinās, ka neesi taisījusi mani par miltu zagli un ka neesi uztiepusi man paģiru? — Vernulis paspītīgi vaicāja.

— Vai tad tu, Pēter, mani sūdzēsi gan par tādu nieku? — Steņģene labinādamās vaicāja Vernulim.

— Kaut bijis vien nieks! — Vernulis ar vēsu izrunu atbildēja. — Nomelnot godīgu cilvēku par zagli, pataisīt par dzērāju un to vēl saukt par nieku! Te var redzēt, kāds goda apziņas cilvēks tu esi. Man no tavas mantas nav pielipis un palicis turoties klāt ne puteklītis, kas nebūtu ticis nopurināts. Un tad zagļa un dzērāja vārdu lai es pieņemu un paturu ar mierīgu prātu pat vēl ļaužu pulka un tiesneša priekšā.

— Lai nu, Pēter, paliek, — Steņģene labinājās joprojām. — Es traktierē izpirkšu līkopus.

— Tad tu manis nepazīsti un nesaproti vis, kad tu ar tādiem līdzekļiem gribi tikt vaļā un mani apmierināt, — Vernulis atteica ar apvainojuma sajūtu. — Līkopus tu vari solīt gan saviem zināmiem pirkāmiem lieciniekiem, pēc kuriem taisījies pirmīt iet, bet nevis man, kuram gods daudz dārgāks par visiem līkopiem.

— Labāk nu tūliņ, Pēter, man piedod. Saderēsim mieru, — Steņģene sāka lūgties. — Tu jau nu dzīvo tāļāk, nezin kad atkal varam tikties.

-Var notikt, ka tiekamies daudz biežāk un vēl tur, kur tu nemaz nedomā.

Steņģene gribēja joprojām lūgdamās runāt, bet pašlaik atvērās iekšējā dūrvs un ienāca tiesnesis atpakaļ ar pro-tokolu rokā. Visi sacēlās, un tiesnesis, nostājies savā vietā, sāka lasīt.

Spriedums izskanēja tā, ka Vernulim jādabū aizturētā nauda līdz ar tiesas izdevumiem un viņam paliek vaļā sūdzēšanas tiesība kriminālā ceļā pret Dārtu Steņģi par goda aizskaršanu jeb apvainojumu tiesas priekšā.

—Tētiņ,Dieviņ, tāda krusta! — Steņģene iesaucās, rokas sasizdama kopā. — Kā tu, cilvēks, domā tikt pie savas taisnības, tā ne tik vien nekā nepanāc, bet iepinies vēl dziļāk iekšā.

— Tas ir tiesas apvainojums, — tiesnesis sacīja. —Man par to jāsastāda sevišķs protokols, lai jūs tiekat aicināti pie augstākas tiesas atbildēt.

— Vai — vai — vai! — Steņģene ievaimanājās. — Es atņemu, atņemu vārdus. Lūdzu, kungs, piedodatl

Tiesnesis vairs nesacīja nekā tai lietā, bet uzaicināja abus prāvniekus parakstīt spriedumu. Vernulis parakstīja pirmais un tūliņ izgāja. Steņģene meimuroja ilgi ar drebošu roku, sacīdama:

— Ja nu tik varēs vien salasīt.

Tad viņa sasēja sedzenes stūrus uz muguras un iziedama vēl runāja:

— Ar smagāku sirdi jāaiziet, nekā atnākts. Bet lai nu šoreiz kā būdams, tikai, kad nāks spriešana par Ezermuižiņu, tad gan visu man. Netaisnība man nepatīk kā nāve, bet taisnība pār visu, pār visu.