Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Visi noskatījās viņai pakaļ smieklu pilniem sejiem.

Ceļā viņa panāca Vernuli un uzaicināja to uz braukšanu, bet tas atteicās, sacīdams, ka ejot mīļāk kājām.

Kad Steņģene nonāca pie pagastnama un, zirgu kaut kur piesējusi, steidzās iekšā, tad tur viss mudžēt mudžēja un dūcin dūca kā bišu stropā. Bij iesākusies pati balsu došana ar" kandidātu sarakstu zīmēm, kur brīvība tika dota dažus dzēst un ierakstīt citus. Caur bieziem tabakas dūmiem varēja saredzēt un ievērot liela sieviešu bara vidu vispirms Plīņu Jeti pēc viņas milzum lielās platmales, kurai stāvēja apakšā vienumēr trīs līdz četras sievietes kā zem kāda jumtiņa. Viņa dzēsa, ko gribēja, no ikkatras zīmes, ierakstīja, ko vēlējās, kā protams, paturēdama sevi nekustinātu viscaur! un pieņemdama no abiem sarakstiem tikai to vienu, kurā atradās viņas vārds arī. Bez tam arī dažas vēlētājas bieži izsaucās:

— Jums, jaunkundze, jāpaliek, jums jāpaliek!

Arā un brīžam iekšā strādāja līdzīgā ziņā starp vīriešiem Auguru Antons. Galva viņam stāvēja aptīta ar dvieli, kā tika dzirdēts, niknu zobu sāpju dēj.

Steņģene, ko pavisam nebij domājusi, ar izbrīnību dzirdēja vairāk pulciņos runājam labā ziņā par Pēteri Vernuli, ka tam jātiek ievēlētam, un vēl pat to, ka viņš jāceļ komi- tējai par priekšnieku. Iesākumā viņa negribēja tā kā savām ausīm ticēt lai gan bij taču tāda kā iztrūkusies; bet, kad dabūja rokā balsošanas zīmes un tur vienā no tiem sarakstiem ieraudzīja pašu pirmo Pēteri Vernuli, pēc viņa tUr-vēl Plīņu Jeti un citus, tad viņa no izbailēm pat vai sastinga. Pirmā brīdī viņa gribēja griezties pie Jetes un Antona, kā celdamās pretī Vernuļa ievēlēšanai, bet taču tik tāļu gan apdomājās, ka beidzot palika mierā, pa daļai bīdamās, pa daļai nomanīdama savu nespējību kaut ko ievērojamu panākt ar savu pretošanos. Viņai uznāca,pilnīgi grūtsirdīga bezspēcības sajūta un gars kā šļucin sašļuka.

Ienesusi kanclejā kandidātu sarakstu, par kuru nodomājusi dot savu balsi, atpakaļ caur drūzmu līzdama, Steņģene sadūrās gandrīz pierēs ar Vernuli. Viņa gribēja tam kaut ko laipnu sacīt, bet tas nelikās viņas ne redzot un pagriezās sāņus. Viņas sirds sāka paredzēt kaut ko ļaunu un bīstamu. Viņai sāka pašai ļoti nepatikt zināmā naudas aizturēšana Vernulim, un tagad viņa to vai sviedin atsviestu, kad tik varētu padarīt visu par nebijušu, par nesūdzētu. Viņai sāka pašai riebin riebties, ka ļāvusi sevi Vernulim sūdzēt. Tādā īgnā prātā būdamai, viņai uzsauca iesāņus pašas vira balss:

— Dārta, kur tev zirgs?

— Vai tad tu nezini, kur zirgiem vieta? — viņa asi atcirta. — Vai lai es zirgu vedu še iekšā?

— Iekšā vest gan es tev viņa vis nelieku, bet tik pastāstīt, kur viņš; ir, — Steņģis lēnprātīgi atteica. — Es visur izskatījos, bet neatradu. Laikam kā no agra rīta nedz barots, netfz dzirdīts?

— Vai nu zirga taukos mērcēs maizil? — viņa nicinoši Steņģi atraidīja. — Ej skfaties aiz klēts, tur ir. Citur vietas nebij.

— Nūja, aiz klēts — lāstekās un vējā! — Steņģis iziedams runāja. — Cauru dienu dzīts bez barības gala, un tad runāt vēl lepni par zirga tauku nevērtību!

— Par zirga ēšanu gan zina rūpēties, bet pagaidi, ka rūpēsies par mani, — viņa norūca Steņģim paka], — bet kas man dos ēst?

— Vai nu saimniecei jāgaida došanas? Pati vari paņemties, ko gribi, — tā Steņģenei atbildēja tuvumā būdamā, bet no viņas neievērotā Plīņu saimniece, T

— Ko nu, mīļā, rītā agri uz tiesu steigdamās, tāpat izskrēju, — Steņģene labprātīgi sacīja. — Kas nu vēl deva vaļu domāt par ēšanu! Bet iztikt jau var tāpat.

— Ar ko nu tagad tiesājies? — Plīņu saimniece vaicāja.

— Kāda nu tiesāšanās! — Steņģene iesaucās. — Pērnais puisis negribēja līdzināt nekā par nenostrādātu laiku, un tāpat ar palika.

— Pag, pie tevis jau tad bij Vernulis? — Plīņu saim-niece atcerēdamās runāja. — Tas šodien dabū daudz balsu. Bet mums no viņa nav nekā laba, ko gaidīt. Viņš negrib atstāt nevienam nekādas mantas.

— To grib visi tie, kas paši nekā nedz iepelna, nedz ietaupa, — Steņģene piebilda.

Pašlaik izcēlās skarbas sarunas troksnis ap to vietu, kur darbojās Jete, balsis mantodama sev un draugiem. Dzirdama bij arī vecā Laķa balss. Visi sāka virzīties uz to pusi un šās abas sarunātājās arī. Laķis bij laikam aizrādījis uz Jetes partejisko rīcību balsu rakstīšanā, un viņa pēc tam gāza šim virsū ko vien spēdama.

— Tu, muižnieku bļodlaiža! — viņa izsaucās. — Tevis jau neievēlēs tā kā tā, vai nu pūlējies, vai nē? -

— Es nemaz nedzenos pēc ievēlēšanas un izturos klusi, — tā Laķis iesāka izskaidrot. — Neesmu arī sevis stādījis starp vēlamiem, bet to darījuši ir citi. Turpretī tu gan centies ar visu spēku, lai tevi ievēl, kas arī gan notiks. Par to tad nebūtu nekas sakāms, ja tu izturētos ar tiem kandidātu sarakstiem pēc taisnības un darītu tā, kā tās balsotājas liek, kas tev apkārt; bet tu acīmredzot uzspied viņām savu gribu, gan arī rakstīdama dari pēc sava prāta. Tavi rokraksti būs pazīstami, un no tiem vēlāk redzēs tavu vienpusību. Tas pats taī ziņā sakāms arī par Augura Antonu. Bet, kad tu apzīmē mani par «muižnieku bļodlaižu», tad saku atklāti, ka tu runā tīši nepatiesību, kas nav tev par godu, un man tas jāmet atpakaļ uz tevi pašu, kamēr es priekš sevis no nekādas muižniecības neesmu nedz meklējis, nedz dabūjis ne putekļa. Bet vai tev nebūs atmiņā kāda nabaga skolniece, kas centās tāļāk skoloties un kurai trūka pat pienācīga apģērba? Vai tev nebūs atminams, ka šī skolniece līdz ar viņas godīgo niāti, kas tad vēl bij dzīva, lūdzin lūdza mani iet pie muižas īpašnieces — lielmātes izlūgt no viņas kādu kārtu apvalkāju drēbju, kas palikušas no. viņas nomirušās meitas, kura bijusi gandrīz jau pieaugusi? Lai gan ar grūtu prātu, bet — pazīdams lielmātes labsirdību un ka šī nabadzīgā skolniece bij man arī vēl ne visai tāļa radiniece — apņēmos tomēr paklausīt uri panācu vēl vairāk, nekā domāts un pat vēlēties. Atnesu krietnu nastu dažādu un pa daļai pat pavisam nevalkātu apģērbu, kas piemēroti jaunavu gadiem, ko lielmāte sasēja pati nastā, asaras birdinādama par savu nomirušo vienīgo bērnu. Viņa sacīja gan, ka esot mīļas un dārgas šās piemiņas no viņas meitiņas, bet labāk lai ejot labdarībā nekā guļot mierā un nezin kam vēl paliekot, jo tuvēju piederīgu viņai nav. Vai tev zināms, ka šī skolniece ar šām izlūgtām un manis atnestām drēbēm vadījās vairāk gadus un pat vēl tad, kad — skolas nepabeigusi — sāka iet tādus ceļus, par kuriem māte rūgti raudātu, ja būtu vēl dzīva? Bet vai šī citreizējā skolniece būs sacījusi dāvinātājai jel vienu vienīgu vārdu par atzinību un pateicību, tas nav zināms un nav arī ticams. Nav brīnums, ka viņai vēl tagad pat kaut kas ir valkājams no lielmātes dāvinātām drēbēm.

Laķim runājot, viss nemiers bij apklusis, visi vērīgi klausījās, un pie viņa pēdējiem vārdiem atsaucās kādas sievietes balss sekoši:

— Kā tad nē! Šī pati blūze, kas viņai nupat mugurā, ir tik drusku pāršūta un aplikta jaunām knipelēm, bet to pašūdināja lielmāte savai meitai neilgi priekš viņas nomir-šanas.

Jete, nosarkusi bietes krāsā, iekliedzās, pirkstu galos pacēlusies:

— Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?

— Ak tu nekauņa! Pati melo! — Steņģene atsaucās. Klausāties un liekat vērā, kā viņa lamā Jetes jaunkundzi! — Vernulis uzsauca visiem.