Matīss Kaudzīte - Jaunie mērnieku laiki

Kas tavu kazu ved tirgū? — Steņģene deva viņam pretī un pati arī tūliņ apķērās, ka pret Vernuli pārsteigusies. Bet izsacīti vārdi nav vairs notverami — tie bez astēm.

— Nu, pagaidi vien laika, gan vešanu šad tad piedzīvosi, — Vernulis, iešķībi uz viņu paskatīdamies, ļaunīgi atmeta viņas vārdus. Vai šā rīta tirgu esi jau aizmirsusi? Nākamie tirgi var sataisīties vēl kuplāki.

— Sai aplamā sadursmē jāiejaucas citiem arī un jāsaka taisnīgs vārds abām pusēm, — Brencis Linums atsaucās.

- Lamāties nedrīkst, zināms, ne vien Steņģa māte un citi, bet arī Jetes jaunkundze. Viņa pirmā izsaucās: «Kas tā melotāja ir? Laikam Steņģene?» Še arī jau ir lamāšanās un vēl nepatiess apvainojums. Un, ja Steņģa māte ar lamāšanos atbildējusi, tad ir tikai dots pret dotu un pirmā lamātāja nav mazāk vainīga, ja ne vairāk.

— Steņģa māte nav sacījusi par to blūzes lietu ne vārda, — tādu liecību izsacīja Plīņu saimniece. — Steņģa māte stāv man līdzās un bij gluži klusa. . . .

Te izspraudās iz ļaužu biezuma kāda cita sieviete, Grieta Pulne, un sacīja:

— Tā runātāja par Jetes jaunkundzes blūzi biju es un nevēlos slēpties, lai netiek vainots nepatiesi kāds cits cilvēks. Man arī nemaz nav bail šaī lietā runāt atklāti. Es tolaik biju lielmātei par rokas meitu, kad viņa šo blūzi šūdināja savai meitai. Drāna taisni tā pati, un tādas šolaik vairs nekur neredz. Man vēl laikam ir kādas skrambiņas par atmiņu mājā, un, ja grib, var salīdzināt — tās pašas rožainās puķītes,- tie paši puszilganie raibumiņi un arī tās pašas spīdīgās kaula podziņas blūzei priekšā un uz pleciem. To apliecinādama^ es nedaru nekādas netaisnības nekam un apliecinu tik tāpēc, lai še netiek ilgāk par to strīdēties. Patiesība ir un paliek, ka Jetes jaunkundzei vēl mugurā muižnieces — lielmātes dāvinātā blūze.

Jete tik atmēdījās: — Ļe, ļe — ļe, ļe, — un aizdedzināja papirosu.

— Tādi neaicināti un nevajadzīgi liecinājumi ir tikai personīgi aizskārumi, kas sapulcē nemaz nav pielaižami,— Vernulis sacīja.

— Jums taisnība gan, — Laķis atbildēja, — tikai tas bij sakāms jau tad sākumā, kad aizskārums tika izsacīts pret mani un taisni vēl no tās puses, kuru jūs raugāt tagad aizstāvēt. Tomēr vispāri vaina arī nekāda nav, jo caur to esam tikuši dažā ziņā pie skaidrības un augstprātīgai apvainojumu netaisnībai nozāģēti asie ragu galiņi. Tik man sakāms vēl pāra vārdu, ko pirmāk nedabūju izsacīt, jo valoda iegriezās citā virzienā. Beigu vārds man sakāms par atbildi un atraidījumu tam pašam nolamājumam, ka es muižnieku «bļodlaiža». Neesmu muižniecības priekšā nedz zemojies, nedz no viņas kaut ko priekš sevis saņēmis. Neesmu meklējis priekš sevis nedz viņu nepelnītas laipnības, nedz labvēlības un par visām lietām neesmu nekad ēdis pie viņu galdiem, nedz arī paliekus no viņu bļodām. Bet neesmu arī bijis naidīgs viņiem, tāpat kā visiem citiem cilvēkiem. Es nemīlu tikai tīša naida kurināšanas starp iedzīvotāju kārtām un tautībām, bet vēlos, lai valdītu saderības prāts pie visiem un starp visiem. Un tev, Jete, jāsaka man vēl tas, ka augstprātīgi citu cilvēku apvainojumi nereti mēdz attiekties uz pašiem apvainotājiem, tālab ņem vērā, ka pati nepiedzīvo bļodlaižības, kuru netaisni piemēroji man, jo tādos ceļos, kādos tu iesākusi staigāt, tas viegli var atgadīties.

— Nes tu savus padomus, uz kurieni gribi, man viņu nevajaga, — Jete pīpodama atteica.

— Nenesīšu tādēļ jau nu gan nekur, ka tev viņu šobrīd nevajaga, bet paglabāšu padomu pie sevis. Ja kādreiz būs vajadzīgs, tad atrast jau zināsi, — Laķis mierīgi atbildēja.

— Nu par to nav vis vairs ko bēdāties, — Vernulis teica pretī. — Agrāk lielas nevienādības un netaisnības laikos gan tas tā varēja būt, bet mums nupat iesāksies īsteni vienlīdzības laiku gadi, kur būs visiem visa pārpārim diezgan ar mantas izdalīšanu, kad pašiem nekam par sevi nebūs vairs nekā, bet visiem piederēs viss.

— Ak tētiņ Dieviņ, kāds posts tad gaidāms! — Steņģene iekliedzās.

— Gan jau es ari priecātos, ja nu tiktu atrasts ceļš uz labāku labklājību nekā līdz šim, bet ticēt tam nevaru, — Laķis norunāja..— Tas jau gan tiks panākts, ka pirmā brīdī daudziem mantu atņems, bet tikpat drīz viņa saplūdīs citās rokās, pret kurām nedrīkstēs sacīt ne vārda.

— Dārta, nāc! Jābrauc mājā, — Steņģis pievirzījies aicināja sievu. — Zirgam tik ilgi jāstāv, jāiet arī govju'slaukt, vakars nāk virsu.

— Vai tu nevari zirgam iznest sēdekli, lai nav jāstāv? — Steņģene atteica pār plecu. — Un vai nevarēsi govju slaukt pie uguns gaismas?

— Pašai še nav sēdekļa, kur nu vēl zirgam ņems? — Steņģis jautāja .savukārt. — Balsis ir nodotas, un iznākumu dabūs zināt vēlāk.

—- Jā, un kad tev noņems māju, ko tad tu darīsi? — Steņģene vaicāja tāļāk.

— Vismaz šodien jau nenoņems, — Steņģis runāja vienaldzīgi. —- Un, ja ņems, tad atturētāja tu arī nebūsi.

— Nu, tevis dēļ jau var paņemt vai visu, — pati rūgti sacīja, — un tevi pašu arī, kas labāk gan būtu.

— Tad govis varētu dzīvot neslauktas, — Vernulis zobgalīgi piebilda.. .

— Un tu jau arī viņu slaucējs neesi bijis, ne būsi, — Steņģene atraidoši atmeta pretī.

— Ko vainu jūs ar tīm meitīškīm pluinītīsj—Stērģenieks uzsauca.—Vui tod zemes šūdin nemaz nadaleis?

— Vēl jau dalītāji nav pavisam pasludināti, — Vernulis atteica.

— Jitī poši vin jau bousīt, vui nu kas cits? — Stērģenieks skaidroja tāļāk. — Loi nu dala šūreiz, vui citu reiz, bet tū gon zinīt paturēt protā, ka Azarmuižeiņa mun vīnam pošam. …

— Nekaunīgais, bezdievīgais pagān! — Steņģene viņam uzkliedza. Tad, pret Steņģi pagriezušies, viņam arī uzsauca: —- Brauc nu, brauc uz māju! Vai nedzirdi, ko saka?

— As uzoicinu licinīkus īklouseitīs, kā viņa muni lomā! — Stērģenieks grasījās, - To as viņai naškinkušu, lai vui valns par stenderi palīk. Muns tēva tēvs jir dzeivūjis Azarmuižeiņā, un mun vajaga viņu dabeit.

— Mels mel's! — Steņģene kliedza pretī. — Tur nav bijis nekāda tava tēva tēva, tu, kleņģi, tur nevari nekā dabūt.

— Klausatīs, ļoudis, kā lomā muni otkan, — mel's mel's, kleņģis Tuluk, Rempi! Jūs līcinīki! — Stērģenieks kliedza atkal.

— Goda vīrim taisnības pēc neklājas liegties, lei, — Tuluks atsaucās ar cienības pilnu izrunu, — liecību jau dosim, tik vien Ezermuižiņa nevar būt tev vienam pašam, lei. Tur daļa arī man ar Rempi.

— Jā, jā, Jān, brāl! Daļa gan mums ar, — tā Remps atsaucās.

— Vaina klurģi, vuj jūs nadabūsīt citu vītu! — Stērģenieks kliedza jo vairāk. — Ko jūs bāžaties mun virsū?

— Tētiņ Dieviņ, tādas nelaimes! — Steņģene vaimanāja. — Kā tu, cilvēks, pasauksi īstā vārdā kādu, to tevi sūdzēs par lamāšanos, ka nedrīksti ne mutes vaļā plest.

— še jau ir vien atkal aplinka lamāšanās, — Vernulis aizrādīja. — Viņa grib sacīt, ka tevi, Stērģeniek, esot nosaukusi īstā vārdā. Tad tu nu esi nekaunīgais, bezdievīgais pagāns, meļ's, kleņģis». Sitie tad esot tavi īstie vārdi.

— Vernuli, tu arī līcinīks! — Stērģenieks uzsauca.

— Labi, labi, — Vernulis atbildēja. — Kad jau aicinātam jātiek, tad liegties nevar.

— Vai Dieviņ, tāda posta ar šitādiem nešpetn … nē, nē, labāk nesaku nekā — citādi sauks atkal lieciniekus. — To sacījusi, Steņģene, dikti raudādama un abām plaukstām seju aizklājusi, izlīda caur drūzmu laukā.