Matīss Kaudzīte: Jaunie mērnieku laiki

Nākamā rītā pēc brokastīm Laķis badīja trim jauntaisāmām pastalu pārām apkārt auklu vietas. Katrēns, atspiežoties ar elkoņiem uz, galda, skaitīja dūrienus Iīdza: — Tik, : tik, tik, tik

Badītājs reiz piepeši apstājās, un meitene noskaitīja vienu dūrienu nepatiesi, par ko pati pasmējās. Laķis ari pasmīnēja un sacīja:

-Tu jau, meitiņ skaiti tik no galvas.

-tas vecais krusttēv tādēļ ka tu uz reizes apstājies, — Katrēns atbildēja.

-Skaitītajam jāņem vērā skajtīt tik to, kas patiesi notiek, citādi jau skaitītājs ir līdzīgs nedzīvam sienas pulkstenam, kas skaita dienām, naktīm, lai vai tiek kas darīts vai nē, un nekad nezina, cik un ko izskaitījis. Tālab, ja gribi skaitītāja būt, tad skaiti turpmāk tik tos dūrienus vien, kuri patiesi notiks.

Laķis ņēma atkal badīkli un sāka badīt kā pirmāk. Meitene skaitīja ar uzmanību, ļoti vērodama vecā krusttēva rokas kustību: — Tik, tik, tik, tik, — un tāļāk.

Badītājs atkal pa reizei piestājās, un meitene arī palika mierā. Ja vēl kādreiz pamisījās, tad beidzot tomēr iemanījās tik tāļu ka nemisīja vairs nemaz.

— Nu, vai esi ko derīgu mācījusies no šitā nieka un joka? — Laķis vaicāja.

— Esmu gan mācījusies,— meitene atbildēja.

— Un ko tad īsti? — Laķis pētīja tāļak.

— To, ka jāskaita ar uzmanību un pareizi, bērns skaidroja.

—- Tas labi gan, — vecais krusttēvs apstiprināja. — Tik paturi vien to mācību prātā gaišu priekš visa mūža, jo nepareiza skaitīšana ir par postu gan sev, gan citiem. Bet ir tur arī otra mācība, un kāda tā?

— Otras… nezinu, — meitene kā kavēdamās atteica.

Tad Laķis griezās pie Majas, kura bij ienākusi un dzirdējusi lielāko tiesu no šās sarunas.

— Nu, Maj, — viņš tai uzsauca, — vai varēsi izdabūt kādu otru mācību arī? ,

Maja pacēla savas skaidrās, gaišzilās, lielās acis, brītiņu padomāja un sacīja:

— Laikam, ka jāmācās vienādi.

—- Tiesa gan, meit, — Laķis turpināja. — Bet var to pašu sacīt arī citiem vārdiem, paveidam, tā: pat no niecīgiem jokiem un laika kavēkļiem spējams smelties derīgas mācības, ja tikai to vēro. — Tad viņš griezās ar jautājumu pie Katrēna;

— Bet, meiteit, vai uzdoto rēķenu māki?

— Māku, — meitene atbildēja droši,

— Nu tad izrēķini, man dzirdot, Laķis vēlēja viņai.

Katrēns iesāka. — Kad viena ass malkas maksā 5 rubļi-tad trīs asis maksas trīs reizes vairāk. Trīs reizes pieci rubļu ir piecpadsmit. Tad viena ass par pusotra rubļa lētāka. No pieciem rubļiem atņemt vienu rubli, paliek četri rubļi, no četriem rubļiem atņemt pusrubli, paliek pusceturta rubļa. Tad jāsaskaita: piecpadsmit rubļu un trīs rubļi ir astoņpadsmit rubļu, vēl pusrubli klāt — sanāk pavisam pusdeviņpadsmita rubļa.

— Šoreiz jau nu labi gan, bet lai nekad nepaliek neviens darbs nepadarīts, kas uzdots Iīdza uz māju! — Laķis piekodināja.

— Nuka, — Katrēns atsaucās.

— Bet agrāk vis tas «nuka» nepiepildījās, — Laķis piezīmēja, savu darbu turpinādams.

— Tad nebij vaļas — bērns bij jāglabā, — tā meitene paskaidroja.

— Kad tik au atkal neiznāk vaļas vairāk, nekā vajaga? — Laķis prātoja.

— Tikpat vien būs, cik vajaga, — Katrēns, pašapzinīgi sarunu nobeidza un tad grozīja to piepeši uz citu pusi ar sekošo jautājumu: — Bet saki, vecais krusttēv, — kālab tu taisi treju pastalu un kam tā trešā pāra būs?

— Vai tad par tām divām pārām jau droši zini, kad par trešo vien taujā? — Laķis vaicāja.

— Zinu gan — mazākās man uz skolu, vienas no lielākām Majai, ko iet pavasari mācībā, — meitene ar noteiktu drošību atbildēja.

— Kas tev to sacīja, ka mazākās tev? — Laķis vaicaja.

— Es zinu, ka tev, vecais krusttēv, citu krustmeitu nav un par mums tu gādā. Es par Maju mazāka, Maja par mani lielāka. Mazākās man, vienas no lielākām Majai, bet kam tās trešās? — Katrēns uzstājās.

— Nu, kad tu tik droši zini — zini, tad lai ari paliek tiesa, kā tu teici, — Laķis sāka skaidrot. — Bet par trešo pāru vismaz tagad tu nevari dabūt nekā zināt Tādu iztaujāšanu sauc par ziņkārību, un ziņkārība ir peļama ieraša. Šobrīd es pats arī nezinu skaidri, bet var būt, ka ar laiku dabūsi zināt arī tu.

— Lai tad paliek, kā tu saki, es atminēšu gan, — meitene pabeidza bet tad arī tūliņ atkal uzsāka citu jautājumu: — Un kad tu vīsi auklas pastalām? Vei, vei, kur lini, gurstītēs sagriezti, vadzī karājas. Tie laikam priekš auklām būs?

— Jā, priekš auklām gan, un par šo auklu lietu mums sevišķi jāparunājas, — Laķis uzsāka. Tad, uz liniem rādīdams, viņš jautāja: — Saki, Katrēn, — kur man tie lini varēja celties? Sēti man viņi nav bijuši.

— "Laikam tur dabūji, kur linus kulstīji, Katrēns atbildēja.

— Ķā tu domā, Maj? — Laķis taujāja tāļāk.

— Tu būsi tos linus nopircis, vecais krusttēv, — Maja atbildēja ar savu kluso nopietnību. . , .

— Bet kad nu cilvēki netic un šaubās, vai es pircis vai nē vai tik, kā Katrēns saka, «dabūjis tur, kur kulstījis»? Viņi var sākt aizdomas celt par manu uzticību — var domāt un runāt, ka es, linus kulstīdams, esmu ņēmis pats, cik gribējis, un vēl labu labākās saujas bez nekādas tiesības, bez nekādas atļaujas. Un kā tādu darbu tad sauktu, Katrēn? ,

— Par zādzību, — meitene bailīgi atbildēja.

— Lai Dievs pasarg — Maja izsaucās. — Vai par tevi, mīļais, vecais krusttēv, tā pavisam drīkst domāt? Mani saņem sirds sāpes jau pie tāda vārda vien, ja tais varētu zīmēties kaut kā uz tevi. — To sacījusi, viņa abām rokām sažņaudza sev krūtis.

— Labi, labi, bērns! — Laķis kustināts atsaucās. — Es jau ticu gan, ka jūs par mani nešaubīsaties. Bet kā jūs pārliecināsat tos, kuri var sākt šaubīties paši un vest šaubībā arī jūs, likdami jums dzirdēt un prast aizdomas, kā kad jūs valkātu apavi, kuram lini priekš auklām nezin kādā ceļā iedabūti? Bet lai jums, bērni, ,nav jābīstas par vecā, krusttēva sirds skaidrību, tad redzat še, kadu drošību es jums uz to atstāju.To sacījis, Laķis izņēma salocītu zīmi no naudas maciņa un sniedza Katrēnam, sacīdams:

še,lasi!

— Lai lasa Maja! — meitene atsaucās.

— Vai tev pretī jārunā! — Maja ātri viņai uzsauca.

— Ka Maja māk lasīt, to es gan zinu, — vecais nopietni sacīja,— bet man jādzird, kā tu mācēsi. Tev arī ir laiks jau mācēt.

Tad Katrīna pusburtodama lasīja: «Kvīts. Ar šo es apliecinu, ka atvaļinātam gvardijas feldfēbeļam Jēkabam Laķis esmu pārdevis par skaidru naudu četras mārciņas tīru drēbju linu, kas viņam esot vajadzīgi priekš pastalu auklām. JaunOmaļu saimnieks Sīmanis Burnavs.» — Tas gudri gan, — Katrēns vēl piebilda no sevis.

— Bet nu, bērni, vēl tāļāk, — Laķis turpināja. — Vai tad pie visām pirkšanām vajadzīga šāda apliecība? Tiek taču daudz pirkts gan tirgos, gan tirgotavās, kur neviens neprasa apliecības. īpašās vajadzībās gan pārdevēji izraksta reķenus, lai mājā var zināt, cik izmaksāts, bet par neuzticības aizdomām vai apšaubības aizsardzību neviens nedomā. Kā tas tad saprotams? — Laķis pētīja dziļāk.

Pa brītiņu Maja sacīja: — Lini, vecais krusttēv, ir bijuši tavā paša ziņā.

— Tas tiesa gan, — Katrēns apliecināja.

Laķis, Katrēnā noklausīdamies, ievēroja tik Majas vārdus un turpināja viņas domas: —- Redzams, Maj, ka tu ar domām esi uz pareiza ceļa, bet vajadzīgs tik tuvāks paskaidrojums. Vispāri ir tā, ka pārdodamās mantas atrodas pārdevēju rokās un maksājamā nauda pircēju rokās. Tur aizdomas nevar celties par mantas slēpšanu vai slepenu ņemšanu priekš sevis vai priekš citiem. Bet lini ir stāvējuši manā ziņā ilgāku laiku, kur neuzticīgam prātam varēja būt diezgan vaļas ko piesavināties netaisnā ceļā no tiem. Tāda tā starpība. Vai saproti, Katrēn, tu arī?