Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Kad naudu bij saskaitījuši, tad salika uz galda ikkurš savu kopiņu, bet zināms, sevišķi katrs pulks. Čangaliešiem iznāca deviņas kopiņas un ikkatrā kopiņā tik, cik vajaga, par ko visiem un īsti čangaliešiem pašiem bij liels prieks un brīnums.

Tad viens no pulka, laikam tas «mēnesnīca», teica pusbalsī, bailīgi uz stoikas logu paskatīdamies: «Vai zināt, kas man nāk prātā? Še vajaga būt māņiem. Jau es biju dzirdējis, ka šis krogs tīrs neesot. Kādēļ kro­dzinieks pirmāk tik ātri stoikas logu aizrāva? -— Vai nav piedzīvots, ka acis var apmānīt? Te nav cits nekas kā tā lieta, ka viņš grib sacelt mūsu starpā naidu un tādēļ ir gribējis mūs apmānīt un sakūdīt. Bet ko tu apmānīsi tos, kam prāts! Čangalieši un slātavieši ir izbraukuši gal­vaspilsētu kopā un nav nīdušies, ak tad še nu būs tā vieta, kur kausies? Raug, tagad ir gaidāmi mērnieku laiki, kur visiem vajadzēs turēties kopā, tāpēc lai vecā mīlestība sāk šovakar zaļot no jauna, un čanga­lieši ir deviņi, kā bijuši, lai māna, cik grib!»

Šie vārdi pacilāja ikkatra sirdi, un visi, apzinādamies pašu apmānī­tāju piekrāpuši, taisījās projām varonīgiem vaibstiem, pasniegdami mī­līgi cits citam maizes nastiņas, un sagāja stadulā, priecādamies jopro­jām par savu mīlestību, saderību un gudrību.

Ķencis iedams gribēja atraisīt tūliņ savu zirgu, lai var iejūgt,'un atrada pie viņa siles pieslējušos aunu, kuram cirta ar kāju sānos tā, ka tas nogāja, kūleņus mezdams, dažus soļus nost un vairs nekustēja. «Pagāns! Vai nospēris būšu?» viņš, aunā gari skatīdamies, pie sevis sacīja. Tad, piegājis ar maizes nastiņu, sita un čamdīja viņu augšā: «Irrē!»

Citi, kuriem gar Ķenča zirgu bij jāiet, apstājās arī un sāka drusku izbijušies spriest, ka nospēris gan būšot. Tad sāka meklēt pēc zīmēm, kam šis nospertais auns piederēšot. Čangalieši gan sacīja, ka tas būšot slātaviešu, jo viņu aitieši esot vezumos, bet tomēr Svērtelis uzzīmēja nosperto aunu par savu. Visi nosprieda, ka tas esot likums, ka tam, kurš aunu nosperot, esot auns jāaizmaksā un jāpatur. Ķencis ari neturē­jās nenieka pretī, bet sacīja, ka tas esot viņam viena alga, vai dzīvs auns vai beigts, jo uz to pašu pilsētu aizejot dzīvie, kur beigtie. Iegrūdīšot vien labi stipri sālī, un nepazīšot ne velns. Labāk viņš vedot beigtu aunu uz māju nekā dzīvu, jo tāds tik spārdoties kā pagāns. Tad no­liecās pie auna un cēla viņu uz kamiešiem, runādams: «Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliņ kā rags. Brīnums, kad viņš tik drīz izdzisa?»

Ķencis stadulā

«Ak tavu traku spērienu! Sastindzis tūliņ kā rags.

Tikām bij citi čangalieši arī aplūkojuši savus vezumus un atraduši, ka dažu aitiešu trūkst; viņi sprieda, ka tie būšot izspirinājušies un te­pat pulkā iejukuši, tādēļ gribēja iet un meklēt rokā, bet Prātnieks un Švauksts tā neatļāva, jo nakts laikā varot izņemt ar cita zīmēm un kas tad pēc staigāšot tiesādamies? Dalīšana būšot tik gaismā, tādēļ va­jagot tagad dzīt projām — un vairāk nekā. Vai viņiem laikam vajadzēšot ciest par čangaliešu gļēvulību, ka nezinot paši par saviem kustoņiem gādāt? — Šim spriedumam piekrita visi slātavieši un taisījās tik dzīt aitiešus laukā, bet čangalieši aizstājās vārtos un nelaida, sacīdami, ka varot apturēt pašu zagli uz ceļa vidus, ne vēl tādus, kuru rokā savu mantu tikpat kā redzēt varot, un, ja neatļaujot izņemt, tad uz muižu projām. «Pagaidi! Še tev būs muiža!» kāds iz pulka kliedza, un tūliņ plīkšķēja sitiens Ķencim uz pakauša, tā ka svece, kuru viņš turēja sveču lādītes galā iespraustu, izkrita zemē un nodzisa. Tūliņ dzirdēja sitam ari stadula otrā galā aiz Pāvula ratiem, un Ķencis dzirdēja Pāvulu iekliedzamies. Lai gan Ķencim pašam sita vienādi pa pakausi, tomēr viņš kliedza cik spēdams: «Pāvul, glāb tik muciņu, lai neizsit spundes!» Otrā stadula galā gan bij uguns, bet no tās nevarēja daudz redzēt, tādēļ kāvās pa tumsu, bet bez liela trokšņa, it kā vienprātīgi to no­runājuši, jo dzirdama bij tik elšana un dūru sitieni. Oļiņš, Svērtelis un daži citi no vecākiem iesūtīja drīz tiesas vīru pēc krodzinieka, ka stadulā neesot vairs labi. Krodzinieks arī drīz iznāca ar sveci rokā. Pa to starpu bij kaušanās gan jau norimusi, tik vēl lamāšanās vārdi kā beidzamie krusas graudi pēc negaisa bira no abām pusēm. Krodzi­nieks uzsauca pikti, ka, ja nebūšot mierā un ar godu neaiziešot, tad viņš likšot saslēgt visus ar aitām un zirgiem stadulā. Čangalieši, to dzirdēdami, sacīja, ka, ja slātavieši gribot, tad lai dzenot viņu aitiešus arī, bet tik līdz Prapu krogam, kur viņiem esot jāšķiras. Tur būšot jau gaisma un viņi arī pretī, tad varēšot izdalīt. «Ak tā, lai dzen vien? Pagaidi, ka jūsu aitiešus dzīsim!» Švauksts kliedza, ķēdi siedams, kura bij pārrauta, un līdz ar to arī vestes pārplēstas. Krodzinieks sacīja, ka miera laikam nebūšot, un gribēja iet pēc puišiem, lai var likt visas durvis sacietināt, jo slātavieši ar čangaliešiem, kur vien saduroties, tur bez ķildas neiztiekot. — Pēdīgi caur Oļiņa, Svērteļa, tiesas vīra un citu gādāšanu salīga visi uz to: atlaist arī citus čangaliešu aitiešus vaļā un iet divi no katras puses pie dzīšanas. Krodzinieks iegāja iekšā, un tad vecīši sāka kaušļus pārrāt, atsaukdamies uz sevi, ka viņi esot piedzī­vojuši sirmus matus un tāpat pa laukiem braukuši, bet tikuši visur ar labu cauri, jo ko nu kurš esot dabūjis? — «Nu, bez kaušanās jau pasaule nevar pastāvēt!» Ķencis sacīja, cepures meklēdams un savu plāno degunu, kurš bij nosists šķībi, kā vēja rādītāju taisni uzgrozī­dams. Tad sāka spriest, ka par naidu neesot nekāda vaina, tik dusmu nevajagot turēt: kas noticis, tam vajagot būt uz vietas nobeigtam, jo vai tādēļ, ka izkāvušies, nevarot atkal mīlestībā dzīvot? Visi ru­nāja par bijušo kaušanos kā par kādu kopīgu medīšanas vai zvejas darbu ar tiem īpašiem jokiem un ar lielo saderību, kāda nāk allaž pēc naida, kad atkal izlīgst. Ķencis stāstīja priecīgi tiesas vīram, ka tumsā tam esot kāds lējis vien, lējis vien pa kaklu. «Manim gan pa­kausis diezgan biezs,» viņš beidzot sacīja, «bet nekā, sāka karsin. Tavu šmaugu sitēju! Kad tāds pulkā, tad par čigāniem nav ko bīties!» Prātnieks, kuram arī bij deguns labi liels un šķībs, sacīja, ka esot tumsā klupis uz ratiem; Bisars taustīja aci, Pāvuls berzēja ausi, un retais, kurš vien tik vidū atradies, bij palicis bez nekāda trieciena; tomēr visi izskatījās atkal laimīgi un priecīgi. Kad zirgi bij sajūgti un visi aitieši palaisti, tad vēl sagāja un nokodināja cits citam, lai ne­stāstot tālāk, kas noticis, un par ļaunu lai neviens neņemot, jo dažādi pasaulē izdodoties. «Dievs lai pasarg no tāda trakuma, ja, mērnieku laikiem nākot, mēs ar naidu šķirtos!» Ķencis sacīja, apsegdams savu nosperto aunu ar zirga segu.

Irbēnu ienācējiem, Gaitiņiem, bij jau notecējušas vairāk nekā divas gadu desmitas, šai vietā dzīvojot, un pa to laiku arī pie­dzīvotas un pārlaistas dažādas dienas. Spēka jeb pusmūža cil­vēki bij stipri novecojuši un toreizējie bērni pieauguši par spēka cil­vēkiem. Pie lielākas rocības Gaitiņi nebija nākuši, bet sūri grūti tik dienišķu pārtiku nopelnījuši; tomēr priecīgi viņi bij pat pie mazākā mazuma, un tik maz viņiem nevarēja būt nekad uzaudzis, ka Ilzei ne­pietiktu, ko dievam no sirds dibena pateikt un viņu slavēt. Kad citi gauzdamies un zūdīdamies dažā grūtā gadā jautāja, cik viņai ticis rudzu vai kartupeļu, tad viņa izsaucās arvien svarīgā balsī un rokas salikusi: «Visa diezgan, visa diezgan! Ak tu slavētais dievs, tavu svē­tību! Kas izteiks viņa žēlastību?» Bet, kad kāds gaudās, ka maz esot un nezinot, kā varēšot iztikt, tad viņa par to gandrīz sadusmojās un ru­nāja, norādama: «Vai tas ir par cilvēku saucams, kas tā neatzīst? Ar tūkstoš mēlēm nav izdziedama viņa slava par tiem labumiem, ko viņš ikkatrā acumirklī mums dāvina.» Gandrīz var sacīt, ka pašos grūtākos brīžos, kādu viņas mūžā vis netrūka, viņa jo ciešāki stāvēja uz tā pamata, «kas nekustēsies, kaut zem' un debess bojā ies». Jo smagāk viņu kāds dzīves krusts spieda, jo augstākā godā un slavā viņas uzticīgā sirds cēla savu dievu. Vistuvākā dvēsele uz pasaules viņai bija Annuža, kuras negribēja laist nekad un nepavisam no sevis projām, bet kura tomēr pēdējos gados uzturējās lielāko daļu citur par iebūvieti, baidī­damās būt Gaitiņiem par nastu, kaut gan Ilze mēģināja viņu visādi pārliecināt un nelaist projām; tomēr atkal neviena nedēļa nepagāja, kad viņa kādu dienu neatnāktu pie Ilzes un savas audžu meitas Lienas,. kuru jau mazu bija nodevusi pie Oļiņiem par audzēkni.