Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pasaule nepatikas

Man izvārdzinātam;

Ko šās nieku lietiņas

Atnes manam prātam?

Asariņas nosūtu,

Jēzus, es uz augšu;

Viņu sauli lūkoju,

Kurp es mirdams braukšu.

Sakat jūs ko kārojat

Sās pasaules nieku,

Vai jūs šeitan atrodat

Sirdīm īstu prieku?

Vai jūs esat uzgāj'ši

Jel kur mantu tādu,

Kas der lieti mūžīgi?

Stāstāt man jel kādu!

«Ak bērni, bērni!» viņa runāja lēnām tāļāk, kad no skaitīšanas bij drusku atpūtusies, «kādu jaukumu es redzēju sapnī! Ak, kaut jūs arī būtu to skatījuši! Es biju pie atvērtiem debesu vārtiem, kur iekšā stā­vēja pats nāves uzvarētājs ar spīdošām vātīm apžēlotu grēcinieku vidū. Viņš tos visus svētīja, savas caururbtās rokas pār tiem paceldams un nosaukdams tos par savu moku algu. Ak, cik mīļš, laipns, skaists un godības pilns bij šis dvēseļu brūtgāns! Tanī pašā brīdī dzirdēju, ka

Neskaitāmas jaukas balsis

Paceļ viņa svētās vātis.

Apžēlotie krita uz vaigu un sauca: «Gods, slava un teikšana tam asiņu jēram mūžīgi mūžam, aleluja!» Tad atspīdēja debesis vēl skais­tākā sārtā jaukumā, nāca eņģeļu pulks ar palmu zariem un baltām drē­bēm, tērpa apžēlotos tanīs, deva palmu zarus rokās un aizvadīja skūp­stīdami un gavilēdami uz kāzu godību. Arī es iedrošinājos ar saviem grēkiem, lai arī cik sarkani viņi nebūtu, vilkties pie tā lielā apžēlotāja kājām tai stiprā ticībā, ka manis vien viņš atpakaļ nestums. Un patiesi, viņa mīlestības pilnās acis jau uz mani lūkojās, un viņa caururbtās, dārgās rokas sniedzās jau man pretī, kad uzmodos un atrados, ka,

Iznīcībā vēl vaidēdams,

Gaidu iekš ticības,

Līdz būšu, dievu redzēdams,

Iekš neiznīcības.

Ak bērni, mīļie bērni! Nēmīlējiet to pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, jo pasaules priekiem ir žēlabas un asaras dibenā un platais ceļš, kurš iesākumā ir jauks un vilinājošs, nobeidzas briesmīgā pazušanā, no ku­ras vairs atpakaļ nevar tikt, tādēļ ka tas nostaigātais ceļš ar visiem jaukumiem tūliņ izzūd un tai vietā ir tik vien briesmīgs un tumšs bez­dibenis, no kura atskan nejauki, ellišķīgi apsmiekli. Bet kāpiet pa šauro ceļu Golgātā augšā, līdz aizsniedzat to asiņaino pestīšanas krustu, kuru tad turat apkamptu līdz pēdējai nopūtai. Tur nespēs ienaidnieks ar sa­vām spīdošām pasaules blēņām vest jūsu dvēseļu samaitāšanā. Ak bērni, bērni! Mana pusnakts būs gan laikam drīz klāt, kaut tik vien brūtgāns atrastu ticības lukturī elju un pašu nomodā; bet jūsu eljas lukturi ir vēl tikko iedegušies, tomēr neesat droši, ka tie nevar drīz iz­dzist; jūsu pusnakts ir gan varbūt vēl tālu, bet kas zin, vai viņa nav ari tuvu, tādēļ esat modrīgi, lai brūtgāns neatrod jūs guļam.» Še Ilze, no runāšanas nogurusi, cieta brītiņu klusu un tad, atkal lēni iemigdama, skaitīja paklusu šo pantiņu:

Saulīte, ko kavējies?

Nolaidies uz malu,

Jaukās stundas, steidzaties,

Atvedat man galu! Pavīkšat man celiņu,

Lai es drīzi nobraucu,

Lai ar svētu līksmību

Aleluja! saucu.

Šis notikums bij abus laimīgos visai satriecis un iztraucējis, īsti pie Lienas to varēja stipri nomanīt. Viņas vaigos mainījās bieži vien sār­tums ar bālumu; galva viņai reiba, sirds pukstēja un prāts baiļojās it kā pēc kāda padarīta nozieguma. Viņa pārvērtījās it kā sakarsēts sar­kans tērauds pie rūdīšanas. Liena nebij nekad jutusi karstuma un auk­stuma savā sirdī tik stipri un piepeši sastopamies, tādēļ arī nevarēja nedz saprast, nedz izsacīt, kā viņai īsti bij ap sirdi. Patlaban tā bij sa­jutusi mīlestības pilnīgāko jaukumu, viņas dvēsele reiba laimībā, drīk­stēdama vienoties ar to dvēseli, kuru tik ļoti mīlēja un no kuras tapa tikpat ļoti mīlēta, bet tad dzirdēja atkal tik jauki un debešķīgi runā­jam par citu mīlestību un par citu laimību, par kuru viņa bij gan ko dzirdējusi, bet nekā nesajutusi. Tomēr tagad viņai izlikās šī mīlestība svēta un cienīga, tā ka viņas mīlestība bij priekš tās tik vien grēcīgs pasaules sapnis un viņa pati pret to skaisto debesu brūti kā niecīga kalpone. Liena turēja sevi gandrīz šai lietā par grēcinieci un savu mīlestību par noziegumu un par tiem viltīgiem platā ceļa spīdumiem, par kuriem Ilze tik biedinoši runāja. Pirmās reibinoši saldās jūsmas bij izdzisušas piepeši it kā svecīte vējā. Arī pie Kaspara varēja nomaniI pārvērtīšanos kā pie Lienas, tādēļ viņu starpā neatjaunojās vairs nekas no mīlestības, bet viņi izšķīrās auksti un nopietni, kad Liena pēdīgi gāja projām, uzmodinājusi papriekšu Annužu.

Rītā Ilze bij jautrāka un spirgtāka nekā citām dienām savas vājības laikā. Viņa izskatījās it kā tāda, kas taisās rūpīgi uz kādu mīļu ceļu, rūpēdamās ne tikvien par to, kas pašai līdz vajadzīgs, bet ari par to, lai paliktu mājā viss apgādāts. Viņa sasukāja un sapina pati matus, no­mazgāja muti, uz ko Annuža pienesa ūdeni; tad runāja atkal ilgi ar šo savu mīļo jaunības draudzeni, no pirmiem laikiem iesākot līdz šim. Runāja par tiem laikiem, kur abas tika iesvētītas un pavadīja bez rū­pēm jauko dzīves pavasari; acis un sirdis viņām pārplūda, pieminot, ka tas ziedu laiks ar savām skaidrām debesīm bij notecējis, iekām pa­spēja viņu baudīt, un ka pēc tam nāca arvienu mākoņaināks un aukai­nāks laiks, kurš reti vien paļāva rudens saulītei mīlīgi paspīdēt; prie­cājās arī, ka dienas grūtības bij pārciestas un pienācis mīļais vakars ar savu mieru un dusu. Ilze stāstīja, ka pagājušā naktī bijusi sapnī debe­sīs, bet ka pēc tam redzējusi atkal nelabu sapni: Kasparam pilējušas asinis no matiem, bet nevarējusi nemaz redzēt, kurā vietā galva bijusi ievainota. Liena, satinusi melnā lakatā galvu, stāvējusi viņam līdzās. Annuža ari piekrita viņai, ka labs sapnis tas neesot, un abas nopūzdamās cieta klusu, līdz pēdīgi Ilze, rokas salikusi, sāka lūgt klusām dievu par tiem abiem bērniem, un Annuža klausījās, arī rokas salikusi, dievbi­jīgi līdz.

Uz vakara pusi varēja nomanīt, ka Ilzes pēdējais brīdis nav vairs tāļu, tādēļ nosūtīja šo ziņu ari uz otru māju pie Oļiņiem, kuri bij šorīt drusku kā iztraucēti no Lienas izturēšanās, jo tā gan līksmojās un smējās, gan atkal nobālēja un raudāja, tā ka Oļiniete patiesi sāka bēdāties, ne­izprazdama, kas viņai noticis, kas ne.

Šī ziņa Oļinieti satrieca vēl it īpaši, un viņa gāja līdz ar savu audžu­meitu un citiem mājas ļaudīm pie Gaitiņiem, kur arī atrada Ilzi patiesi tuvu pie pēdējā dzīves cīniņa. Bet pat nāves mokas nespēja dzēst vāj- niecei no vaiga tā jaukā ticības un cerības pilnā klusuma, kurā atspid visas debesis. Ikkatram mājniekam viņa atstāja kādu dziesmu pantiņu par piemiņu. Lienai izvēlēja šo:

Lai tavas piecas vātiņas

Ir man kā klinšu aliņas,

Kur es priekš elles vanaga

Kā balods bēgu bailībā.

Un Kasparam:

Tavs asins, tava taisnība

Ir, kungs, mans gods un greznība,

Ar ko priekš dieva stāvēšu,

Kad debesīs es ieiešu.

So darbu pabeigusi, vājniece drusku iemiga un, kad atmodās, tad sāka stāstīt un rādīt jaukā, priecīgā valodā: «Lūk, lūk, kur jau mani vedēji nāk! Būs drīz drīz klāt! Vai jūs viņu neredzat? Palīdzat, palī­dzat man sataisīties un apģērbties, lai neesmu viņiem par kaunu!» Pie šiem vārdiem viņa glauda abām rokām galvu un sāka strādāt ar gultas apsegu it kā ar apģērbu un sauca: «Klāt jau, klāt jau! Ejat pretī saņemat!»

Drīz pēc šiem murgiem iesākās arī nāves grūtums, un uz pieres ra­dās aukstie sviedri, kurus Annuža noslaucīja ar dvieli; bet savu žēlastī­bas kungu, kuram mirēja bij kalpojusi ar visu savu uzticību dzīvodama, paturēja arī nomirdama prātā ar neizsakāmu pateicību līdz pēdējai nopūtai, kā tas bij nomanāms vispēdīgi pie saliktām rokām, kuras rau­dzīja pacelt vēl ar visu beidzamo spēku, kad valodas bij pietrūcis. Oļiniete uzņēma to dziesmu: