Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pirmais runas vīrs papurināja galvu. «Vai viņš tādēļ vien te vairs līdz otrai vasarai dzīvos? — Tas nav vis ticams. Šī lieta būtu jāpiemin protokolā.»

«Ko par niekiem tik daudz bēdājaties? Gan to visu iztaisīsim,» Prāt­nieks uzsauca. «Tagad lai apspriežam labāk to, kur atradīsim derīgu vietu. Mums pašiem, zināms, liks izmeklēt, tādēļ tas pie laika jāzina, jo viņš var pieprasīt kaut kurā brīdī.»

«Ko tur citu? Kas jādara — jādara,» pirmais runas vīrs atsaucās. «Es domāju, ka būtu jātaisa kādā ezera salā, lai citi netiek klāt, kam tur nav daļas.»

«Tas nebūs iespējams,» Prātnieks atbildēja, «jo kur ņems tik daudz un tādas laivas, ar ko savest pārtiku un pašus iekšā? Vairāk reižu braukt — tas neizskatīsies; kurš gan gribēs palikt pēdējais? Tad vēl ir jāzin tas, ka pie izbraukšanas, kas varbūt notiks naktī, nebūs visi vairs skaidrā galvā, — jo tur, protams, tecēs bairītis un visi smalkie dzērieni kā plūdi, un kas tad kuru galvos, ka netop vēžiem par valdnieku? Atbil­dēšanas arī neviens neuzņemsies. Tādēļ es domāju, ka labāk būs taisīt tās dzīres zaldātu norā aiz sila; zināms, vaktis nostādīsim apkārt, lai lieki netiek klāt.»

«Bet vai citu nekādu vairāk nepielaidīs kā tik saimniekus vien?» ceturtais jeb tas ar to lielo apkakli no kakta jautāja. «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriedīs, tas paliks, tādēļ viņiem pašiem vajadzētu būt visiem — mums, kalpu runas vīriem, arī līdz.»

«Nu jā, runas vīriem gan vajadzēs būt visiem, lai viņi vai kalpu, vai saimnieku, un arī kādiem runu turētājiem,» Prātnieks atbildēja tādā balsī, it kā viņam būtu patstāvīgs spēks vienam pašam visu nospriest un, ko grib, to pielaist pie goda maltītes.

Otrais runas vīrs savilka skābu ģīmi. «Ja runu turētājus grib aicināt, tad tādu gan ne kā Švauksts un skroderis Drekberģis. Arī Pietuka Krus­tiņš nav daudz labāks. Apriebušies ir visi trīs ar savu muldēšanu ik­katrās godībās.»

«Nu, Pietuka Krustiņš, kad grib, var gan taisīt lielas lietas,» Prātnieks atbildēja.

«Bet nezin vai čangaliešus ar slātaviešiem sēdinās visus pie viena galda vai sevišķi katrus?» pirmais runas vīrs jautāja.

«Šās valodas būtu liekamas pēdīgi pie malas, jo nu esam diezgan tēr­zējuši,» Kaspars piecēlies sacīja. «Tam zvirbulim, priekš kura nav vēl pat ne ola dēta, tik garu un resnu iesmu drāzt ir tīri smiekli un ne­prātība.»

«Nav vis smiekli un neprātība!» Prātnieks atsaucās.

Kaspars viņā nemaz neklausījās. «Tādēļ es lūgtu valsts vecāko, lai liktu spriest tik par to: vai dienas dosim un par kādu atlīdzinājumu!»

Valsts vecākais pa to laiku, kamēr visi tā cits caur citu sprieda, vai dzirdēdams vai nedzirdēdams, runāja kaut ko ar skrīveri savā starpā un rakstīja, bet tagad uzaicināts sacīja: «Jā, tiesa ir gan! — Par goda maltīti mums tagad nav nekāda spriešana, — par viņu gādās laiks; tādēļ lai spriežam tik par dienām, vai dosim vai ne?»

«Ko nu par nedošanu runāt!» pirmais runas vīrs atkal atbildēja. «Kas jādod — jādod.»

«Pirmāk jau visi laikam pie tā palika, ka dienas jādod, un ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem arī visi bij mierā,» Prātnieks sacīja.

«Dienas var gan dot, bet par pieklājīgu maksu,» Kaspars runāja, «jo par divdesmit kapeikām nedabūs strādnieks ne dienas uztura. Es teiktu: piecdesmit kapeiku par dienu — un vairāk nekā.»

«Bet kur goda maltīte?» Prātnieks iekrita ātri valodā.

«Goda maltītes vajaga, goda maltītes vajaga!» tā visi, kas līdz šim sprieduši, sāk saukt un celties no sēdekļiem augšā, un runāt ikkatrs pilnā mutē, tā ka drīz nevarēja vairs nekā izšķirt, tik vien Prātnieka balss bija dzirdama, ka par tādu cenu, kā Gaitiņš gribot, esot jādod dienas pat ienaidniekam, ne vēl savam mērniekam.

Kad uz valsts vecākā apsaukšanu bij visi drusku norimuši, tad Kas­pars runāja tālāk: «Ja mēs dienas izdodam, tad mums arī krīt saimnie­kiem par tām aizmaksāt, tādēļ tad ir nospriežams līdz arī tas, ka maksu lai saņem valsts valdība priekš visiem, jo, kad ikkatram būs jāprasa par sevi, tad neviens nedabūs, tādēļ ka prasīt neviens negribēs un mērnieks arī solīt neies.»

Prātnieks cēlās pretī: «Tādas neuzticības mēs mērniekam nedrīkstam rādīt, jo tas ķertos viņam pie goda. Un ja kas grib, tas var arī mērnie­kam savas dienas atdot par velti; tā ir pašu saimnieku darīšana, un mēs tik nospriežam.»

«Jo mums ir spēks rokā un, ko mēs nospriežam, tas paliek,» tā tas ar lielo apkakli sauca atkal no kakta.

«Naudu saņemt priekš visiem saimniekiem, tas ir valsts valdības pienākums tāpat bez nospriešanas,» valsts vecākais sacīja. «Tā nauda ir saimniekiem tikpat kā kabatā.

«Jā, bet vajag tik norakstīt, ka viņa pie valsts valdības saņemama.»

«Nav nemaz vajadzīgs rakstīt,» valsts vecākais apgalvoja.

Ar valsts vecākā vārdiem palika visi mierā, drošinādami cits citu: vai gan papīra lupatai varot vairāk uzticēties nekā dzīvam cilvēkam?

«Kad tā vien paliek, tad es apgalvoju, ka neviens saimnieks ne graša nedabūs,» Kaspars vēl beidzot sacīja.

Nu izvēlēja Prātnieku, pirmo runas vīru, kurš allaž sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jādara,» — un trešo ar to raustošo balsi, lai ejot visi trīs un nolīgstot ar mērnieku, kā varot. Vajagot gan vēl vairāk maksas plēst, bet, ja nedodot, tad lai tāpat paliekot; tik goda maltītes gan lai neatlaižot.

Mērnieka priekšistabā visi trīs glauda lielu laiku matus un taisīja kakla lakatus savā kārtā, līdz pēdīgi Prātnieks saņēma tik daudz dūšas, ka drīkstēja spiest durvis vaļā un iet līdz ar tiem diviem pilnvarniekiem pie mērnieka cienīgā tēva, kur Prātnieks nostājās priekšā un tie divi aiz viņa. Kad bij no mērnieka jautāti, kādu ziņu nesot, tad Prātnieks ar verdzīgu padevību un baiļu laipnību sāka izskaidrot, ka daži runas vīri neesot īsti ar mērnieka cienīgā tēva solījumiem mierā, kaut gan viņš no savas puses būtu tos tūliņ pieņēmis; bet citi turot to maksu vēl tā kā drusku par mazu, un dažs esot gribējis prasīt tik. cik mērnieka cienīgam tēvam nedrīkstot nemaz stāstīt.

Ari tie divi jeb pirmais ar trešo, kuri stāvēja viņam aiz muguras, laikam baidīdamies, ka mērnieks nenotur viņus par tiem, kas prasījuši vairāk, sāka ņurdēt kaut ko par citiem, kuri vairāk gribot, pie kā viņi — sūtītie — neesot nemaz vainīgi.

«Nu labi,» mērnieks sacīja, «atlaižat goda maltīti, tad es maksāšu vairāk.»

«Nē, cienīgs tēvs, goda maltīte lai paliek, goda maltītes vajaga!» visi trīs gandrīz reizē iesaucās. «Tā nāk no mīlestības, — goda maltītes naudā neskaitat.»

«Nu, ja tā, tad es vairāk nevaru maksāt,» mērnieks atbildēja.

«Lai tad vai kā, bet goda maltīti gan lūdzam dot,» Prātnieks lūdzās ļoti gaužā balsī.

«Jā, goda maltīti gan, cienīgs tēvs,» tie divi arī piepalīdzēja.

Mērnieks, brītiņu padomājis un uz galda papīrā kaut ko laika kavēk­lim ar zīmēkli zīmēdams, sacīja: «Nu labi, lai tad neviens nesūdzētos, ka es maz maksāju, bet lai visi būtu ar mieru, tad pie sava solījuma pielieku vēl pusotras kapeikas par dienu klāt; tātad iznāk divdesmit viena ar puskapeikas par dienu līdz ar goda maltīti. Tagad tik ejat un norakstat protokolā un sūtat, kad vajadzīgs, cilvēkus pie darba.»

Visi trīs izgāja pateikdamies un locīdamies. Jau priekšistabā sāka grūst cits citam pie sāniem, smīnēt un ar prieku lielīties, ka esot priekš valsts vēl pusotras kapeikas kā raut norāvuši, bet, ja būtu atsūtījuši citus kaut kādus, tad gan nebūtu dabūjuši nekā klāt un tāpat būtu bijis jākalpo.