Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Prātnieks

«Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad, — pamazām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku …»

«Vajaga tik saprast ar šādiem dzīvot, tad vāji neies nekad; pama­zām un ar labu vien var izvilkt pēdējo kapeiku. Valsts labuma dēļ es skriešu vai ugunij cauri,» Prātnieks lielījās.

«Nu jā, cik cilvēkiem gan tāds prāts ir?» tie divi sacīja. Te Prātnieks apķērās un teica, ka esot aizmirsis mērnieka cienīgam tēvam teikt, kur siens dabūjams pirkt, jo viņu reizi viņš esot licis apklaušināt. Saviem biedriem Prātnieks lika pagaidīt pie malkas asīm, — priekšiņā lai ne­stāvot, jo tad varot domāt, ka klausoties. Durvju spiežamo saņēmis, viņš atgriezās un piekodināja: «Bet bez manis uz valsts māju neejiet — iesim visi kopā.»

Šoreiz Prātnieks palika daudz ilgāki pie mērnieka nekā pirmāk, kad bija visi kopā. Ārā nākdams, viņš smīnēja ļaunīgā labpatikšanā un ru­nāja pie sevis: «Pagaidi, pagaidi tu, nebēdīgais putniņ! gan tu apsvi­lināsies kā ods pie sveces. Gan redzēsi, kādu piecdesmit kapeiku dabūsi par dienu! Še vis nebūs tik vien kā runas vīru sapulce vai cita vieta, kur vari pēc patikšanas nepiemeklēts ar visu pārdrošību lekt kaut ku­ram acīs. Tagad ieķersies drusku asākos nagos, kādus vis vēl neesi bau­dījis. Gan tu dabūsi aiztecēt no ligzdas kājām pa zemi apgraizītiem spārniem, un Lienai tad nebūs nekāda prieka skriet tev līdz. — Gan tad es to irbi nogūstīšu. — Tik cīnies, Prātniek, Liena būs tev un tavi pretinieki zem tavām kājām!» To sacīdams, viņš sita kāju uz zemes un skaļi pasmējās. «Nāks, nāks laiki, kur viņa patgalvībai būs jālūst, augst­prātībai jāzemojas, un tu, Prātniek, tad varēsi saldi pasmieties!»

Kad Prātnieks izgāja pagalmā, tad atskanēja ilkss zvans, un drīz viņš ieraudzīja apsitamies ap valsts mājas stūri divu zirgu pasta aiz­jūgu, kurš nāca pa ceļu viņam iegarām. Kamanās sēdēja Švauksts melnā kažokā, ar platu zīļu jostu un somiņu plecos. Viņš Prātnieku tūliņ pazina, lika pieturēt, izlēca veikli no kamanām, gāja viņam pretī, cepuri paceldams un sacīdams: «Gut margin, Frātnek! Fahren nu nach schtat.»

Tad sāka stāstīt, ka viņam esot jāsteidzas uz eizenbānu, jo vajagot nolīferēt rītu gandrīz vairāk nekā divi vezumi linu, ar kuriem ceļa vīri jau aizgājuši vakar.

«Un kad būsi mājā?» Prātnieks jautāja.

«Laikam zontag margin, jo gribu tikt uz Irbēnu Ilzes bērēm atpa­kaļ, noskatīties Lienā un Kasparā, jo tam viņu tagad daudzina — tas esot akurāt kā noticis.»

«Hm, hm,» Prātnieks domāja. «Un tad tu neesi strādājis tur nekā pretī?»

«Ich — ich- strādājis gan, pielaidis visādas ziņas, bet tur nekas

nepalīdz. Varbūt tā lieta sāktu jukt tad, kad viņa nāktu akurāt pašai Oļiņu tantei zināma. Es esmu gan gribējis viņai kādreiz to teikt, bet ar mani viņa nicht nemaz frentelīga.»

«Ak tad ar Oļiņu ziņu vis vēl neesot?» Prātnieks priecīgāks izsau­cās. «Es jau arī domāju. — Bet vai tu esi uz bērēm aicināts, ka solies braukt?»

«Jā, es esmu gan tikpat kā einladen,» Švauksts atteica, negribēdams stāvu sacīt, ka nav aicināts. «Pirmā galā ich fahren tik tāpat uz diev­vārdu brīdi vien.»

«Var būt, ka es arī nobraukšu,» Prātnieks sacīja un atvadījās no Švauksta, kurš, cepuri paceldams, teica «aģē!» un, iesēdies ar veikalisku steigšanos kamanās, uzsauca pasta puisim: «Las lūs! Furt!»

Kamēr tie trīs runas vīri bij pie mērnieka, tikām citi nometa no spriešanas mieru, bet, šiem ienākot, sagāja atkal pie darba. Nu Prātnieks stāstīja, kā pie mērnieka izdevies, cik liela stīvēšanās bijusi, līdz tas vēl pielicis pusotras kapeikas par dienu klāt. Bez dūšas tādās vietās iel -esot par velti; bet ar spēju dabu arī nekā nevarot izdarīt, — vajagot saprast, no kuras puses katram piekļūt. Tie divi citi ari mēģināja stās­tīt, ka viņi neesot bēdājuši nekā, bet sacījuši taisni acīs, ka par to maksu nevarot iet. Visi bij ar to nolīgumu mierā un gandrīz priecīgi, tik vien Kaspars sēdēja klusu. Tad norakstīja protokolā, ka tā un tā valsts ar mērnieku nolīgusi.

Pēc tam ienāca kāds nabadzīgs vīrs lūgt no valsts uztura, jo pats esot vājīgs un bērni mazi. Vēl viņš nebij spējis savas lietas izstāstīt un no valsts vecākā atbildes sagaidīt, kad trešais runas vīrs, tas ar bāla­jiem matiem, kurš sēdēja allaž tā, ka mugura stāvēja pret durvīm, sāka, pār plecu atpakaļ skatīdamies, viņu rāt: «Kur lai mēs, runas vīri, ņemam tev ko dot? Kur mums, runas vīriem, tā maize tā piecepta stāv? Dažam ir vēl pa divpadsmit bērniņu un tomēr nenāk maizes prasīt. Pats mūsu pestītājs saka: «Kas negrib strādāt, tam ari nebūs ēst.» Palasi vien bībelē par Jēkabu, cik tam bij bērnu un sievu, bet vai viņš gāja pie runas vīriem maizes prasīt? — Pats brauca bada laikā uz Ēģipti!»

Lūdzējs, tādu rājienu dzirdēdams, sabijās un izgāja, tā ka pirmais runas vīrs nedabūja nemaz vēl sacīt: «Ko tur nu citu, kas jādod — jā­dod,» — nedz ceturtais no kakta, ar lielo apkakli: «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek.»

Trešais runas vīrs jeb tas ar to raustīgo valodu deva padomu, ka vajadzējis taisīt otru magaziņu, jo nu esot tas drīzāk iespējams nekā vecos laikos; jo, kad uznākot plānāki gadi, kurp tad lai skrienot? un pa desmit gadu no sieciņiem vien pieaugšot pilna magaziņa.

«Jā, vajadzētu gan,» Kaspars sacīja, «jo tad būtu sava magaziņa pelēm, sava žurkām.»

«Ko tur citu, — kas vajadzīgs — vajadzīgs,» pirmais runas vīrs pa ieradumam izsacīja.

«Un runas vīriem ir spēks rokā — ko tie nospriež, tas paliek,» ce­turtais apstiprināja.

Tad sprieda vēl labi ilgi par lielām saimes cilvēku algām, ka ne­varot tikt ar tām vairs nekādā galā, — būtu vajadzējis nospriest, cik vien saimnieki drīkstot puisim vai meitai maksāt. Kādreiz ap Krimas kara laikiem toreizējie valdnieki jau diezgan labi nosprieduši: puisim tik divpadsmit rubļu par gadu; bet paši saimnieki vien bijuši muļ­ķīgi, ka neesot tā nosprieduma turējuši un maksājuši vairāk. Tagad vajagot nospriest puisim trīsdesmit un meitai desmit rubļu; bet ik­katram saimniekam, kas maksājot vairāk, uzlikt tikpat soda maksas,, cik par nospriedumu vairāk maksājis. To naudu tad izdalīt tiem saim­niekiem, kuri to spriedumu pildījuši.

«Tad vajaga nospriest arī, cik saimniekiem jāņem par birkavu linu un pūru rudzu,» Kaspars pielika.

«Lūk, kur prāts! Vai nesaproti, ka tas būtu mums pašiem par vainu?» pirmais runas vīrs atsaucās.

Ceturtais runas vīrs jeb tas ar lielo apkakli uzcēlās savā kaktā kājās un sāka pikti runāt: «Kuri še tie «paši» ir? Ak jūs vien — saimnieki, un mēs, kalpu runas vīri, ne? Ja par kalpiem taisīs tādu spriedumu, tad es uz ģenerālgubernatoru projām.»

«Ģenerālgubernatora vairs nav,» Prātnieks sacīja.

«Kas par to? Gan es dabūšu,» viņš, apkakles stūrus atlocīdams, at­bildēja.

«Bet runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek,» Kas­pars paspītīgi teica.

«Ak tā? Nav vis!» tas pats no kakta dūšīgi atteica, kurš allaž sacīja, ka runas vīriem esot spēks rokā.

Pēdīgi nāca priekšlikums par darba izdošanu pie kāda liela mūra tilta, kurš nākošā vasarā ceļams. Bet lielākā daļa runas vīru uz to at­bildēja, ka nu esot jau diezgan ilgi spriests un vakars klāt, tādēļ lai to darba izdošanu padarot valsts vecākais ar skrīveri, bet pie darba atņemšanas vajagot saukt gan visus rīmas vīrus, un no meistariem lai pierunājot pie darba atdošanas dzeršanu. Kaspars gan stājās pretī, ka tik svarīgas lietas nevarot neapspriestas pamest, bet tas nepalīdzēja nekā, jo pirmais runas vīrs sacīja: «Ko tur nu citu? Kas jādara — jā­dara,»— un ceturtais, ar lielo apkakli, kurai nu bij stūri atlocīti, sauca no kakta: «Runas vīriem ir spēks rokā, ko tie nospriež, tas paliek!»