Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Vēl norakstīja kādam vecītim jaunu puisēnu par apgādnieku. Ve­cītis šai priekā — tāpat kā daudz citi tādos brīžos — atnesa no kroga ar kazaka palīgu kādu «duci bairīša» un dažas pudeles citu dzērienu visiem runas vīriem par pateicību un iedraudzēšanos. Vēlāk kāds ru­nas vīrs, šo dāvanu baudīdams, paklusu lielījās, ka viņš pats, būdams vecītim pazīstams, esot viņu uz šām domām pamudinājis. Tagad bij visi ļoti jautri, runīgi un draudzīgi. Ikkatrs steidzās stāstīt, cik daudz priekš valsts strādājis un cīnījies: viens bij nostāvējis veselu dienu pie cepļa, izdodams kaļķus, otrs bij salasījis pa valsti visvairāk kāpostu un kartupeļu priekš nabagiem; trešais bij staigājis ilgi, piedzīdams galvas naudu no meitām, un nebēdājis nenieka, lai vai zobojot vai iz­smejot; jo, kas no runas vīriem reiz nospriests, tam vajagot pastāvēt. Un kas tur gan esot ko maksāt? Divdesmit piecas kapeikas kurai mei­tai! Tīri nieks priekš tagadējām saimes algām. Tomēr piespiest gan neva­rot, ja kāda negribot maksāt, jo likumā tas nestāvot; bet dūšīgs runas vīrs, kurš ejot cieti virsū, varot daudz izdarīt.

Jo tukšākas metās pudeles, jo vairāk veicās valodas. Pirmais runas vīrs un viņam līdz daudz citi sāka uzstāt valsts vecākam, lai pieprasot priekš viņiem, kuri stāvot jau otrus trīs gadus amatos, medaļas, jo tā­diem pēc likuma jau medaļi nākoties, un pieprasīšana neesot nekāds kauns, — ķeizars nevarot vis no galvas ikkatra pārzināt, kurš esot godu izpelnījies. Kas dzīvojot viņam tuvumā, pie tiem amata vīriem esot cita lieta, jo tos viņš ik dienas redzot, bet ko gan še? — Runāšanas troksnis auga augumā, un pēdīgi, kad pudeles bija jau tukšas, tad sa­cēlās tik augstu, ka dažiem svešiniekiem, gar valsts namu pa lielceļu braucot, sāka trūkties no trokšņa zirgi, tā ka tik ar bailēm un mokām tos varēja dabūt garām.

Grabovskis, kad bij no valsts nama izgājis, sāka sevī domāt un jautāt, kādēļ gan tie vīri, kas tur sēdējuši, viņam ieejot, pīpes slēpdami, tik godbijīgi pacēlušies un palikuši visu to laiku stāvot? Viņš nomanīja un noprata, ka tai lietai būšot kāda pārskatīšanās par cēloni. Patla­ban nāca pretī divi žīdi, kuriem bij uzdots no lielkunga iztapsēt vēl dažas mērnieku istabas. Tie, cepures noņēmuši, no pieklājīga atstatuma viņu sveicināja, sacīdami: «Morgen, Herr Revisor!» Grabovskis, kā no nezināšanas atjēgdamies, lika roku pie cepures un runāja: «Tā, tā! Nu ir man šī ērmīgā lieta skaidra, nu es viņu saprotu! Ļaudis tura mani par kādu mērnieku. Hm, hm, tas ir savāds un ļoti rets atgadījums. Kā no visa saprotams, tad es izskatos mērniekam ļoti līdzīgs, jo pats valsts vecākais, kurš jau gan būs viņu redzējis, arī pārskatījās un turēja mani pirmā acumirklī par mērnieku.» Grabovska acis sāka spīdēt brīnumīgā priekā. «Labi, labi! Tas ir ļoti ievērojams gabals; kaut gan viņš iznāca pavisam nejauši. Maniem nolūkiem šī vienādība var būt ne tikvien derīga, bet arī ļoti svarīga. Tik jānolūko, kā viņu vislabāk izlietot, un tagad nav jārādās daudz klajumā.»

Slātaviešos un čangaliešos, tāpat kā citur, kur saiešanas atrodas, aicina viņu kopējus pie miroņu izvadīšanas no mā­jām. Tur tad uz dievvārdu brīdi sanāk bez radiem arī kai­miņi un pazīstami, zināms, pie cienījamiem un mīļiem aizgājušiem ar­vienu vairāk, un tā arī uz Ilzes izvadīšanu bij sanākuši Irbēnu kaimiņi lielā pulkā, kas liecināja, ka tā bijusi viņu starpā mīļa un cienījama. Kaut gan viņa nebij no dzimšanas slātaviete, bet tik ienācēja, tad tomēr gandrīz ikkatrs kaimiņš apzinājās esot viņai kādu mīlestības darbu pa­rādā, un izskatījās, it kā visi gribētu to šai mīļai aizgājējai atlīdzināt pēdējā ceļā.

Pēdējos gados bij paraduši aicināt šādās vietās saiešanu kopējiem līdz arī pagasta skolotājus; bet to darīja vairāk goda nekā vajadzības dēļ. Tātad arī Tenis, kurš dzinās «lielmaņiem» visādā ziņā līdz, bij uzlūdzis uz Ilzes bērēm arī sava pagasta skolotāju Krustiņu Petaku, kuru bij iesaukuši par Pietuka Krustiņu. Kā arvienu un gandrīz visās lietās, tā arī šoreiz viņš to uzlūgšanu bij izdarījis no savas galvas, bez Kaspara ziņas, jo iepriekš viņš nemēdza nekad aprunāties, bet, ko nodomāja, to izdarīja viens pats. Šis Pietūka Krustiņš bij jauns cilvēks vidējā augumā, ar kupliem matiem. Viņš mīlēja valkāt allaž melnus svārkus, kuros nekad blāvu netrūka, un šoreiz bij viena labi liela uz muguras. Kājas viņam bij pilnīgas un zābaku stāvi jeb stulmi arī palieli, bet bikses šauras, laikam pēc jaunās modes, tāpēc bij gandrīz jābrīnās,, kā viņš spējis tās uzstīvēt stulmiem virsū, kaut gan zemāk nekad nebij dabūjis kā tik līdz pusei.

Pietuka Krustiņš

«Sveiki, mīļie tautas brāļi!.. »

Kad šķirsts bij ar dziedāšanu no klēts atnests un istabā bērinieku vidū uz krēsliem nolikts, tad Pietuka Krustiņš runāja šos vārdus:

«Mīļi bērinieki un cienīgi līdztautieši!

Kāds mūsu tautas dēls raksta tautas lapā «Mājas Viesī» šos svarīgus vārdus:

Tev teikšu, dievs, kamēr man nosvils mati,

Kamēr man' bedrē gāzīs līķa rati!

Lai tricina šodien, cienīga publika, jūsu sirdis šie dziesminieka vārdi it kā jūras viļņi klintis! Mēs, kaudamies pa šās pasaules bēdu un sapņu viļņiem, it kā tūkstoši un atkal tūkstoši Noasa šķirsti peldam pa virsu tiem ūdens plūdiem, kuri bij aprijuši visus pasaules grēciniekus; bet tā kā balodis no šķirsta, tā lai paceļas mūsu gars uz fantāzijas spārniem aitera dzidrumā; lai nekavējas mūsu miesa pie iznīcīgiem jeb ķermenīgiem priekiem, kā arī pie tiem, kurus ir apustuļi savās vēstulēs vairākpusīgi un vispārīgi pārsprieduši. Gan ir atzīstams un nav liedzams, ka teātris ir liels attīstības un apgaismības līdzeklis; ar prieku var piemi­nēt, ka gaišākās draudzēs viņa vairs netrūkst un neapstāsies arī, ja tik neiznāks lugu trūkums, tad tomēr šī gaisma ir tik vien ēna pret to gaismu, kur, kā kāds dzejnieks saka, saule mūžam nelēks, tādēļ ka viņa nekad nerietēs. Gan tiek kopta arī līksmība, īsti caur viesību va­kariem, kuri uzplauks gan mūsu tautā, ja tik vien jaunkundzes neat­rausies no dalības ņemšanas; tad tomēr šī līksmība ir vien sapnis, kuram sirdsēdas dibenā, jo, kad viesību vakars beigts, tad pēdīgi ar žēlumu jāšķiras; bet tur būs, kā dziedam, «līksmība bez gala» nebei­dzamā kāzu ballē jeb viesību vakarā, kur dos vīnu par velti dzēriena vietā. Gan nāk mums arvienu jauni dzejoļu krājumi, kuri modina tautā smalkas jūtas un dziedāšanas centienus, tad tomēr visi šejienes dzej­nieki esam tik vien zvirbuļi pret lakstīgalu balsīm, kaut gan tās pa­šas pastāv, kā dziedam, «tik ziedu laikā vien», bet, «kad nobirst tie, tad projām skrien». Lai arī mēs būtum šai tumsības ielejā cik gudri un cik izmācīti, lai zinātu vai visus rakstus no galvas, tad tomēr beidzot ikkatram mums jāsaka ar žēluma apziņu, ka nezinām nenieka, un, lai mēs runātu vai ar eņģeļu mēlēm ārpasaulīgos akordos, bet, ja mums mīlestības nebūtu, tad mēs būtu nenieka, jo, kā kāds garīgs dzejnieks saka: «Migla, tumsība mūs apklāj, mūsu prāts ir visai tumšs.» Tāpēc, cienīgi klausītāji un tautieši, lai mūsu prāts nesienas pie pasaules un netop tai par vergu, bet brīvību, brīvību lai mēs cienījam garīgi un miesīgi, ka nav mums mūsu bērnu un bērnu bērnu priekšā jākaunas par savu vājo patriotismu, proti, ka neesam savas tēvijas mīlējuši līdz pēdējam un nebijuši savai tautai īsti dēli, kaut gan viņa, proti, tēvija, ir allaž mūsu vājās, no darbiem un rūpestiem priekš savas tautas sa­spiestās krūtis atspirdzinājusi, kad kā pamākti esam meklējuši viņas laukos sev jaunu spēku, lai varētu atkal strādāt priekš tautas gais­mošanas un satriekt tumsības varu. Otra saite, kura tikpat stipri kā brīvība satur pasauli viņas universumā kopā, lai tai neuznāk atkal ūdensplūdi vai Zodomas sodības, vai arī nelaikā pastara diena, ir mī­lestība. Abi šie priekšmeti stāv tuvu sakarā un veicina cilvēces attīstību kultūras un civilizācijas jēdzienos. Ja arī mūsu valoda skanētu kā pas­tara tiesas bazūne, kā somu stabule vai kā ziemas svētku eņģeļu dziesma, lai mēs spētu ar savām zināšanām, gudrībām, mākslām un dailēm vai kalnus pārstatīt; tad tomēr mēs būtu bez platoniskās mīlestības nenieka kā tik skanīgs varš un zvanīgs zvārgulis, lai tas arī būtu liets vai no cik daiļa metala — vienalga. Bez mīlestības mēs būtum kā veselības avoti jeb fonteni bez ūdens, kā Palestīnas miroņu ezeri bez zivīm, kā nabagi bez naudas un kā gruntnieki ar parādiem. Tāpēc mīlestība un brīvība ir tie spārni, ar kuriem mēs lidojamies no austruma līdz rietrumam, no polāra zvaigznes līdz ekvatoram. Ikkatra persona, kas še stāv, zina to, ka tam ir labāk, kas nomiris, nekā tam, kas vēl dzīvs, jo tam ir vēl jāmirst. Tad nu, godājami klausītāji un visa publika, lai raugām, ka tas ienaidnieks mums viena no šiem ideālīgiem spārniem nenorauj un mēs nenokrītam zemē, jo ar vienu spārnu vien nevar atmosfērā turēties un mūsu dvēsele tad nespētu pēdīgi pacelties caur aitera dzid­rumu uz mūžīgu kāzu mielasta sadzīvi, ja tai būtu spārni laupīti savā ceļojumā no laicības uz mūžību kā gāju putniem no Eiropas kontinenta uz Āfriku, kura jau nu caur Suecas kanālu ir mitējusies pie kontinenta piederēt.»