Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Es vakar nobraucu nach eizenbān par finf štunden hunder dreisich vērst,» tā Švauksts uzsāka runāt, valodas meklēdams, kad zirgs sāka iet soļos.

«Tik vien?» Liena iesaucās'.

Švauksts sāka stomīties. «Jā, jā, alzo, es aber nebiju alein — visi citi arī tikpat vien nobrauca.»

«Bet tu stāstīji par sevi vien,» Liena sacīja it kā ar nepatikšanu. «Un kam gan tev vajadzēja ņemt citus līdz? Vai nezināji, ka tad tik daudz nevarēs nobraukt?»

«Bite, freilen, ievērot, ka pa eizenbān fāren visa fublika un ka es nebiju vis pats tas braucējs, alzo tad man nekādā ziņā nevar pārmest, ka langsam fāren,» Švauksts palocīdamies aizbildinājās.

«Nu tad nesaki, ka tu nobrauci, bet saki, ka tevi noveda,» Liena, citur domas turēdama, strupi atbildēja.

» «Fardon, freilen!» tā Švauksts, jo viņš, īsti ar sieviešiem runādams, ieņēma labprāt svešus vārdus un izrunāja tanīs visur «p» par «f». «Bet ko jūs sakāt, freilen, par manu andeles firmas pārcelšanu uz Fērnavu?»

«Ar savām freilenēm liec tu mani mierā; par tavu andeles firmu es nezinu nekā,» Liena cieti atteica.

«Fui, kā ne? Tas ir akurāt svēts!» Švauksts apliecināja. «Es gribu ieriktēt Fērnavā linu nīderlagu, tas ir, tādu spīķeri, kur linus ferkaufen, jo Fērnavā par liniem vairāk maksā. Papriekšu ich jehn vēl kādu laiku uz Berlinu pie kantora, lai var dabūt kaufmaņa atestāti.» Kad Liena nekā neatbildēja, tad runāja atkal pats tālāk: «Man brīnums, freilen, ka jūs neesat vēl par to gahrnich dzirdējuši, ko jau tagad ale veis un runā pa malu malām?»

«Kuram gan ir vajadzīgs tādās blēņās klausīties, it kā jau nebūtu diezgan dzirdētas?» Liena atgaiņādamās atbildēja. «Cik reižu neesi jau izlielījies aiziet par jaunkungu pie namniekiem? Cik reižu par muižas kungu uz igauņiem? Un nieki vien ir galā.»

«Bet šoreiz ir tas akurāt tikpat kā fertik, to var droši ticēt.»

«Kas tur man par daļu — ticēt vai neticēt? Dari, kā gribi, man viena alga.»

«Bet, fardon, vai jūs, freilen, nekad negribat ņemt dalības pie mana laimīgā likteņa? Vai jums arī nepatiktos nākt mein mit un tapt par Fērnavas dāmu?»

«Topi vien pats par Pērnavas kungu un nebēdā par mani nekā, jo es palikšu zemniece, kā bijusi.»

«Jevol,; jevol! Nu, tad iesi laikam pie Kasfar vai pie Frātnek?»

«Redzēs, kā būs? Vēl nevar zināt.»

«A! Das kan visen funktum! Jūsu tante ir frentelīga ar Frātneku, un si selbst lihbet Kasfar. Vai nicht so? Jūs domājat, ka es nezinu? — Bet kādēļ jūs, freilen, mani nemīlējāt?»

«Kaut tevim ūsu nebūtu, tad tu izskatītos varbūt labāk, bet kā lai tagad tādu mīlē kā zaldātu?»

«Nu jā, freilen, kad es jums bez ūsām beser patiktu, tad es viņas liktu norazierēt vai desmit reižu.»

«Es domāju tik, ka vaigu bārda tev labāk izskatītos; bet par patik­šanu es nerunāju nekā.»

«Nekas, nekas, freilen, viena alga, bet ūsas es nodzīšu kā kanāļas. Das schahdet nicht.»

Liena, muti ar lakatu aizturējusi, novaldīja smieklus; tad, kādu brī­tiņu apdomājusies, runāja nopietni tālāk: «Var būt, ka pēc mērnieku laikiem, ja tev iekrīt labas robežas, arī mani audžu vecāki sāktu tevi vairāk ievērot, bet tagad gan dodu to padomu nerunāt ne tikvien tev pašam par mani uz viņiem nekā, bet gādāt jo vairāk, lai Prātnieks cieš klusu, ja viņam pavisam šādas domas ir, jo tad, kā jau tu pats domā, mani varbūt spiestu pie viņa iziet. Tev nav nemaz jāliek viņam manīt, ka es to tā vēlos vai esmu runājusi, bet tu vari to darīt it kā no sevis paša. Prātniekam arī nebūtu tagad nekādas vajadzības precēties, bet nogaidīt, līdz visi tie jukšanas laiki pāriet.»

«Jā, das machen ich fiks un fertik — tas nedūrēs nemaz ilgi, un Frātneks būs štil,» Švauksts atbildēja, skatīdamies, kur varēs piesiet zirgu, jo kapsēta jau bij klāt. «Un, ka man pie mērīšanas iekritīs feinas grences, tas ir akurāt kā jau noticis, jo es pats arī laikam būšu mērnie­kiem par helferi pie mērīšanas. Tātad alzo man būs gan tas gods, ka drīkstēšu cerēt un uz savu mīlestību palaisties? Vai nicht zo, freilen?»

«Vai gan tādēļ jau tūliņ vajag palaisties? Tu gribi allaž par ikkatru vārdu un niecīgu labprātību atlīdzināšanas,» Liena atteica un izkāpa veikli no kamanām, jo zirgs patlaban apstājās pie sētas.

«Bite, bite, freilen, ne tik fersonīgi, ne tik fersonīgi!» Švauksts vēl Lienai uzsauca, kad viņa jau gāja bēru kambarī.

Arī Prātnieks ar Pietūka Krustiņu patlaban piebrauca, bet varēja nomanīt, ka pēdējam līda ziema stipri vien caur melniem virssvār- ciņiem.

Jau bij patlaban krēsla, kad kapsētnieki sabrauca bēru mājā atpakaļ. Daži bij pēc vecu vecā ieraduma nolauzuši egļu zarus, ar kuriem māji­niekus pa jokam kūla, sacīdami: «Mirsti nost, mirsti nost! Diezgan esi

dzīvojis.»

Visi viesi bij īsti jautri un līksmi kā allaž pēc labi padarīta darba, kad rūpes pagalam un var baudīt bez kavēkļiem to, ko klātesošais brī­dis patīkamu nes; bet, kamēr vēl ir rūpes un gādāšanas, lai arī visai vieglas un patīkamas, tad nevar būt pilnīgi brīvs un kalpot labpatik­šanai. Cits par citu steidza stāstīt dažādus jokus, ko pa ceļu un kapsētā piedzīvojuši: ka tie un tie braukdami apgāzušies, ka prasījuši skolas kungam, cik par apstāvēšanu jāmaksā, ka dziedāšana negājusi, ka šķes- tera puisi piedzirdījuši, ka skolas kungam piesējuši lielu nastu maizes, jo bērinieku bijis daudz, un visi sarunājušies dot. Ari saiešanu tēvi, kuri nebij vis vēl aizgājuši, izmētāja dažus dievbijīgus jeb svētus smieklu vārdus un atļāva savām lūpām pasmaidīt, kas bij jāatzīst citiem viesiem par lielu godu un žēlastību, jo, kad tie, kuri stāv starp dievu un cilvēkiem, pazemojas tik tālu, ka rāda līdz ar visiem priecīgu vaigu, tad tā ir jāatzīst par paša dieva laipnību.

Daži bēru viesi, to redzēdami un dzirdēdami, runāja priecādamies par tādu saiešanas tēvu pazemību, ka tie neizturoties nemaz labāki un svētāki par citiem, bet dzīvojot tāpat ar visiem līdz, jo dieva vārdi arī sakot: «Bēdājaties ar bēdīgiem, priecājaties ar priecīgiem,» — un savs laiks esot sēt, savs laiks pļaut. Agrāk viņi tūliņ, līdzko bērēs dievvārdus noturējuši, steigušies projām uz saiešanām pie pēcpusdienas dievvār­diem, negaidījuši gandrīz ir ne ēdiena uzliekam; bet tagad dzīvojot — raugi, cik mīlīgi — ar visiem kopā bez nekādas lepnības; iedzerot tāpat savu glāzīti kā citi viesi. Agrāk nedrīkstējis godībās ne pasmieties, bet visiem vajadzējis tik dievvārdu vien dziedāt vai klausīties, kad kāds no viņiem lasījis, bet nu tērzējot paši pa vidu līdz.

Pietuka Krustiņš, kurš atradās arī starp tiem runātājiem, pacēla savu balsi un sacīja: «Jā, mīļie tautas brāļi, arī še redzam dieva visspēcību, ka viņš liek brīvības gaismai atspīdēt visās valdzinātās sirdīs, caur ko iekš viņām verdzības atliekas dien' no dienas zūd it kā rīta salna siltā saulē. To prieku redzam tad arī šai atgadījumā pie mūsu cienījamiem saiešanu tēviem. Agrāk, kamēr tiem vēl bij verdzības bailes sirdī, viņi neuzdrošinājās bērēs palīksmoties tautas garā, bet devās uz saie­šanām dievvārdu turēt; tagad turpretī, kad brīvība ir arī spērusi pie viņiem caur attīstību savus zelta soļus, tagad tie drīkst, daži pat ar savām laulātām draudzenēm, svinēt līdz ar mums visiem īstā brālībā un jautrā garā bēru godu; tādēļ lai zaļo brīvība! Urā!»

Švauksts un Prātnieks sauca līdz «urā!», turpretī daži no pulka Pie­tuka Krustiņa runu pamēdīja un zoboja. Bet Švauksts, pirkstu galos pa­cēlies un ar pirkstu purinādams, tos aprāja, sacīdams: «St! Kungi! Cie­nību pret runātāju!» Šos vārdus bij viņš dzirdējis pie kādas goda mal­tītes no kāda cienīta vīra, tāpēc bij arī lepns, ka varēja savu reizi šādā kārtības un pieklājības aizstāvēšanā pacelt balsi.