Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pa tām starpām bij jau vakariņas saliktas un visus aicināja pie galda.

Kad bij sasēdušies un iesāka ēst, tad Prātnieks uzņēma valodu, pie kuras pievienojās drīz visi, ja ne citādi, tad ar klausīšanos.

«Tagad mēs,» tā viņš iesāka, «sēdam še Irbēnos pie bēru galda lielākā pulkā nekā citām dienām ikkatrs savā mājā, bet, ja dievs liks to dienu piedzīvot un pavadīt mērnieku laikus pa godam, tad sēdēsim gan reiz visi slātaviešu un čangaliešu saimnieki līdz ar kalpu runas vīriem kopā ar mērnieku kungiem pie tāda galda, pie kāda vēl neesam sēdējuši. Visiem nebūs varbūt vēl zināms, ko mēs, runas vīri, nupat pēdējā reizē nospriedām. Pats mērnieka cienīgs tēvs, kurš jau ir atnācis un dzīvo muižā, ienāca pie mums — runas vīriem — un lūdza, lai valsts dodot dienu kalpošanu pie mērīšanas darba — piec­padsmit dienu kurš saimnieks, tāpat kā čangalieši, jo tie jau esot nosprie­duši dot. Kad bij izgājis ārā, tad sākām paši spriest, ko darīt? Citi gan do­māja, ka, ja došot kalpošanu, tad lielskungs uzskatīšot valsti par bagātu un pie dzimtpirkšanas sacelšot zemi dārgi; turpretī citi negribēja dot dienu tādēļ, ka tas izskatoties verdziski, jo visas kalpošanas esot jau sen no­celtas, un vēl daži stāvēja došanai pretī tādēļ, ka pie čangaliešiem esot papriekšu prasīts, jo Čangaliena bijusi agrāk tik vien Slātavas pus­muiža, bet nu izskatoties, it kā čangalieši būtu par slātaviešiem pārāk. Vēl tur minēja dažs šo, dažs to, bet es uzstājos, ka vajag dot dienu, jo tas nāks pašiem dažādā ziņā par labu. Ja mērnieks strādās ar saviem puišiem, tad nomīdīs pēdējo druvu un pēdējo pļavu, kā arī mežu nocir­tīs stigās vien. Atradās atkal kādi, kuri gribēja dot dienas par velti, bet es uzstājos,» — te patlaban nāca Kaspars pa durvīm iekšā, alu nes­dams, un Prātnieks, viņu ieraudzījis, neuzdrošinājās visai stāvu melot, kaut gan zināja, ka Kaspars nekā nesacīs; tāpēc pie laika vēl apķērās un pielika klāt: «Un īpaši Kaspars arī pierādīja, ka mēs, runas vīri, nedrīkstot tā valsti pārdot. Tad izvēlēja mani un divus runas vīrus, lai ejot pie mērnieka cienīga tēva un notaisot kontraktu. Nu tad bij ne­redzēta stīvēšanās un kaulēšanās, jo pirmā galā solīja tik divdesmit ka­peiku par dienu. Bet es uzstājos un tāpat tie divi arī, kurus jau ejot labi sakurināju, — ka tik lēti mēs valsts dienu nedosim, kaut gan mums ir spēks rokā, jo tur netiek strādniekam gandrīz vēl ne uztura. Mūsu pienākums ir valsts labumu aizstāvēt un vairot līdz pēdējam. Savas dienas mēs varētu atdot vai par velti, bet par valsts mantu turēsimies vairāk nekā par savu, lai mērnieka cienīgs tēvs domā, ko grib, un lai pašiem par to klājas kā klādamies. Nu prasīja, cik mēs īsti gribot? Es sacīju: «Trīsdesmit kapeiku par dienu un beidzot visiem saimniekiem un runas vīriem goda maltīti.» Tad sāka brīnoties: ā? Kur tādu gudrību ņēmuši? Kas to esot iestāstījis? Bet es atbildēju: «Neņemat, cienīgs tēvs, par ļaunu, bet slātavieši nav vis mucā audzēti.» Nu tikmēr, tikmēr, līdz pēdīgi salīgām par divdesmit vienu ar puskapeikas par dienu un goda maltīti klāt. Pēc tam bij mums, runas vīriem, liela spriešana, kur goda maltīti izrīkot? — Ēkas tik lielas nevienas nav. Pēdīgi gan visi vienojās uz to — izrīkot lielā zaldātu norā aiz sila.»

«Nu citur gan arī tādu pasaules bērnu darbu nevar darīt,» tā kāds saiešanu vīrs lēnām sacīja.

Ja cits būtu teicis šādu pārdrošu vārdu, tad gan Prātnieks klusu neciestu, bet nu aiz cienības un bijāšanas pret garīgu kārtu viņš tā darīja.

«Kāds jel izskatās pats vecais mērnieks?» Oļiņš jautāja.

«īsti tāds kā tas pulksteņu taisītājs vai bildīšu zīmētājs, kas te uz­klīdis, ja kāds varbūt jau redzējis,» Prātnieks atbildēja. «Kad abi, vienādi ģērbušies, sastātos kopā, tad tik labs pazinējs varētu izšķirt, kas katrs ir.»

Visi viesi nevarēja saiet reizē pie galda, tāpēc sēdās papriekšu tik vīrieši un pēc viņiem atkal sievieši. Oļiniete, kura bij pārgājusi uz savu māju, nāca tik ar trešo ziņu uz vakariņām, jo tas tā lielmanīgi izskatījās.

Švauksts steidzās viņai pretī un nolocīdamies teica: «Margin, Oļin tante! Nu šodien es jaunkundzi feini izvizināju.»

«Ej tu ellē! Tev es nemaz nevēlēju vest,» Oļiniete sirdīgi atbildēja un pagāja garām.

«Fardon, madam! Bet ne tik fersonīgi,» Švauksts iesaucās.

Kāds saiešanu kopējs, pamazs un pabailīgs vecītis, kuram bij arī sieva bērēs līdz, piegāja cieti pie Pietuka Krustiņa un, ar kreiso roku pīpi mutē turēdams, ar labo pie runāšanas līdzstrādādams, jautāja stā­vos vārdos: «Vai tu tici, ka zeme griežas, vai ne?» — un, iekams Pie­tuka Krustiņš spēja ko atbildēt, runāja tūliņ pats tālāk: «Es neticu, lai dara, kā kurš grib!» Tad paņēma brandvīna pudeli un, pie tās rādī­dams, stāstīja: «Ja nu šī pudele būtu zeme un mana māja stāvētu šai vietā, vai tad pa nakti viņai neapgrieztos durvis uz otru pusi, ja zeme grieztos?»

Ar šādiem jautājumiem un izskaidrojumiem par zemes griešanos un negriešanos uzmācas allaž patumši ļautiņi godībās tiem, kuri grib izrā­dīties par gudrākiem, tiem, par kuriem zina vai domā, ka tie zemes griešanās mācībai tic un piekrīt, un tad, gribēdami tādus valdzināt, at­saucas uz bībeli, ka dievs esot zemi dibinājis. Viņiem ir gan neizskaid­rojamas dusmas uz visiem jauniem atradumiem, kā telegrāfiem, dzelz­ceļiem un citiem; bet tiem nevar nekā darīt, kaut gan neizprot, kā viņus strādina. Saules un mēness aptumšošanai arī nevar pietikt, jo tās nekad nemisas, kā iepriekš laika grāmatās rakstītas, tāpēc tad ķeras tik vie­nīgi pie zemes griešanās, jo viņi zin, ka tās tiem tā un tik skaidri ne­parādīs, kā ir redzamas citas minētās lietas, kuru gan arī negribētu vis atzīt, ja tik spētu.

Pietuka Krustiņš sarunā ar pabailīgo veciti «Vai tu tici, ka zeme griežas, vai ne? …»

Tā nu šis vecītis arī uzbruka Pietuka Krustiņam, jo viņš bij pārlie­cinājies, ka tas, skolotājs būdams, ticēs tam, ka zeme griežas.

Vecais Oļiņa puisis Andrejs, kurš bij gan gājis lāgu lāgām no viņa nost, gan nācis atpakaļ, šo vecīša valodu dzirdēdams, sacīja: «Māja vis neapgrieztos otrādi, bet tava gulta gan apgrieztos uz mutes.»

Pienāca arī citi saiešanu kopēji un vēl kādi, kuri visi piekrita tam, ka zeme nevarot griezties, jo tad būtu visi cilvēki noreibuši un, zemei uz leju pagāžoties, nokrituši nost.

Pietuka Krustiņš gan gribēja skaidrot un sāka runāt augstākā garā par elipsēm, par saules sistēmu, par horicontu, par cenitu, par apbrauk­šanu zemei apkārt un citām tādām lietām, bet nevarēja nekur tikt, jo citi visi viņu ar pulku pārkliedza, spiezdamies viens par otru tuvāk un gribēdami ikkatrs runāt. Gan Pietuka Krustiņš mēģināja dabūt viņus pie kārtības, uzsaukdams: «Mīļie tautieši! Lūdzu runāt pa kārtai, un, kurš grib ko sacīt, tas lai pieteicas,» — bet tur nelīdzēja nekas, jo viss pūlis vārījās kā katlā. Cits prasīja, kur stāvot tas dievvārdos rakstīts, ka zeme griežoties; cits teica, ka bībelē esot sacīts: «Kur tu biji, kad es to zemi dibināju?» — Tas pats vecītis, kurš bij šo valodu uzsācis, teica, ka nevarot zemei nemaz apkārt apbraukt, jo kāds zaldāts esot viņam stāstījis, ka vienā pusē pasaules malai esot ledus kalni un otrā — uguns jūra, kur kuģi sadegot kā putna spalva vārītā eļļā. Pietuka Krustiņš sauca gan vēl reižu reizēm: «Mīļie tautieši! Godājamā publika! Lūdzu turēties pie lietas,» — bet arī tas viss bij un palika bez sekmes.