Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Oļiņš klausījās ar nepatikšanu. «Ko tik daudz tādu mājas būšanu stāsti? Kāda vajadzība citam viņas dzirdēt?»

«Lūk, kur man bēdas! Es nevaru izstāstīt? Prātnieka Andžs ir tikpat kā mājas cilvēks,» Oļiniete atcirta. «Vai man Antoniņām trūka zāļu? Gandrīz pārdienām sūtīju uz dakteri pēc jaunām, bet viņas puika izauga gandrīz bez zāļu piles un ar to pašu saimes barību; un vai ma­nam Antoniņām trūka ēšanas, un vai es ko liedzu? Tagad pat ir kompetu, sīrupa, cukura un visu saldumu diezgan, bet ēdin neēd gandrīz nekā — tīri kā bālēns. Lai nu saka, ja grib, Prātnieka Andžs, vai die­vam tā vajadzēja darīt? Tad šī ir tā atmaksa mātei par mīlestību un gādāšanu, kad bērnu dara par vārguli?»

«Es tev, Mad, esmu vairāk reižu sacījis, ka lutinādama tu vārguli izaudzēsi,» Oļiņš pārmezdams sacīja.

«Jā, to vien tu gribētu, lai grūž novārgušu bērnu ar kalpa puiku kopā skraidīt un saldēties. Tas būtu gan visiem maniem radiem par godu. Laikam, liels būdams, diezgan grūti neizstrādāsies, ka vairs ma­zam neliks padzīvoties un paaugties? Bet, kad es gribu aizbraukt ar bērnu uz jūru, tad tev ir šis, tad tev ir tas ko aizlikt ceļā.» Šo visu Oļiniete runāja ar pilnu sirdi, īsti tādēļ, ka kalpones puika veselīgāks par viņas dēlu, kur vajadzēja būt pavisam otrādi. Ja abi būtu vārgulīgi, tad, zināms, būtu tik pusnetaisnības vien.

Oļiņš, nomanīdams, ka sieva ar savu valodu aizskrēja stāvu pa meža ceļu, ņēma Prātnieka uzsākto lietu atpakaļ. «Lai nu paliek bērni kur bērni, bet parunāsimies labāk ar ciemiņu. — Tu, Prātniek, dēls, gan zināsi, ka Liena ir mums tik vien audzēknes kārtā un nevis pašu meita. Diezgan ir mums viņas audzēšana izvilkusi, jo esam viņu turē­juši tomēr visādi kā savu bērnu, tāpēc gan nevaram apsolīt nekāda liela pūra.»

«Nu, par kaunu arī es audzēknei panākšņos neiešu: cik nodomāšu, tik uzmetīšu,» Oļiniete krita vidū.

Bet Oļiņš, it kā nemaz netraucēts, gāja savā iesāktā runā tālāk. «Turklāt mēs neesam arīdzan nekādi bagāti ļaudis un nespējam, ja arī gribētu, dot vairāk ko līdz; naudas, kā jau pats zini, mums nekādas lie­kas nav.»

Pie šiem vārdiem Oļiniete devās vēl spējāk vidū nekā citām reizēm: «Ko tu, veci, vienādi ar to nebūšanu vien lielies, tīri kā par kaunu un dievam par dusmām! Kam tu to noslēpsi? Jo kurš cilvēks gan nezin, ka mums visa diezgan? Lai tās sudraba naudas gan nav, ja nav, kā tavai māsai, kura tos vecos dālderus un rubļus vien rāda un par tiem vien runā; bet man viņi nemaz nepatīk, kā alvas gabali. Vai mums nav linu,

ko pārdot? Gandrīz nupat vēl tikko vecos aizstiepa uz pilsētu. Pag, vai nepilni divi birkavi bij? Tāpat graudi arī stāv vecu vecie; un go­vis, viss laidars — astoņas slaucamas, spīd vien tik — dod vai visas kaut kurai lielmaņu meitai pūra govīs — par kaunu nebūs neviena. Un Lienai es dodu no pulka, lai ņem, kuras vien grib.»

«Par pūru nemaz daudz nerūpējaties, jo es ņemšu Lienu pretī, lai viņa atnāk vai kreklā,» Prātnieks sacīja.

Oļiņš pameta šās lietas nobeigšanu uz apdomāšanos, jo patlaban ienāca ziņa no bēru mājas, lai ejot brokastīs; bet Oļiniete sacīja: «Vai tu, veci, domā vai nedomā, bet tas jau ir tikpat kā noticis, un es pa­lieku pie tā, ka Liena Prātnieka Andžam.»

Oļiņš ar Prātnieku sataisījās un aizgāja, bet Oļiniete palika vēl labi ilgi, dēlu posdama, jo bērēm bija nu piedzīvot to godu un žēlastību, ka Oļiniete dod redzēt tām savu dēlu. Viņa lika to, kaut gan par septiņi gadi jaunāks nebij, kalponei, tā paša veselīgā puikas mātei, nest, un pati, uzmetusi lakatu uz rokas, gāja līdz, kad jau Tenis bij sūtījis otru ziņu.

Ejot viņa sāka kalponei stāstīt un sirdīties par bērēm, ka tur nekāda lāga neesot. «Es aizgāju ar tik labu kukuli: bij rumas pudele un tāda vien cēla kviešu maize, bet rumas neesmu pati redzējusi vēl ne glāzītes, un maizi — tādu smagu rudzu bīdelētu vien krauj priekšā. Man ir jādzīvo gandrīz kā neēdušai; savu radu godībās es neesmu tā ieradusi.»

Pēc brokastīm lasīja Pietuka Krustiņš iz saburzīta un labi pabieza manuskripta savus dzejoļus priekšā, stāstīdams, ka laidīšot viņus drīz klajā, jo, kas zin, manuskripts varot pazust, un kā lai tad tautai atbildot? Dzejnieka gara augļi esot visas tautas manta. «Varbūt jau nākošu ru­deni karāsies šis pats krājums citā, daiļākā veidā tirgos uz izstieptām auklām.» Tad rakstīja no tā paša krājuma dažus dzejoļus Lienai un tai Gaitiņu radiniecei, kura bij atbraukusi no jūrmalniekiem, par pie­miņu, stāstīdams, ka dažas tautietes viņu par jauno Šilleru vien saucot un turot no viņa lielas lietas; viņš būtu varējis, ja tik gribējis, tās visas precēt. Laikrakstos visas atbildes, kuras nākot «tautas dēlam» no «tau­tas meitas,» esot viņam rakstītas, un kāda tautiete bijusi atsūtījusi kādreiz arī ziepju gabaliņu.

Vakarā pie siltalus sauca un dziedāja Pietuka Krustiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis augstas laimes vairāk stundas no vietas. Pie dziedāšanas gāja brīžam arī Prātnieks daļā.

Pietuka Krustiņš domu pilnā sejā un svarīgā balsī runāja pacelda­mies: «Dažas augstas laimes mēs esam šovakar saukuši un dažus slave­nus izpelnījumos godam atzinuši, bet vienu augstu laimi esam piemir­suši izsaukt — proti: mūsu mātēm, no kuru mutēm dzirdējām mēs, jau šūpulī gulēdami, savas dārgās tēvu valodas skaņas, tāpēc par atlīdzi­nājumu lai nesam iz pilnām krūtīm tām kādas no tām skaņām atpakaļ, dziedādami: «Lai dzīvo tās, lai dzīvo tās!»

Tikko to bij beiguši dziedāt, tad skroderis, nemaz vairs neapsēzda­mies, iesāka ar jau itin stīvu mēli: «Mēs esam dzēruši šodien — » — «Un piedzēruši,» tā kāds no pulka iemeta starpā, kamēr skroderis stomījās. «Mani kungi! Cienību pret runātāju!» Pietuka Krustiņš uz­sauca tēvišķi norājošā balsī, un skroderis stomījās tālāk: «Alu, bet nezi­nām, kas viņu darījis, tāpēc augsta laime tam, kas — kas — tos miežus audzējis!»

Kad šī augstā laime bij nodziedāta, tad pa brītiņu pacēlās atkal Pietūka Krustiņš, visā patriotiskā un dzejiskā lielumā runādams: «Uz mūsu dzīves ceļa atrodas skaistas rozes, kuras to pušķo un dara piemī­līgu. Ja šo rožu nebūtu, tad ērkšķi mūs visnotaļ nobadītu.» — «Laime tik, ka jūs paši visi trīs esat toli — bez ragiem,» atkal dzirdēja no pulka saucam, bet Pietūka Krustiņš nelika tā nemaz vērā un runāja vien tālāk: «Tās rozes ir mūsu cienījamās jaunkundzes, tāpēc lai dziedam —» To sacīdams, viņš tūliņ uzņēma nākošo pantu, kuru tie citi arī rāva līdz, sieviešos skatīdamies:

Meitiņas, kas godam staigā,

Puišus ieraugot, nosarkst;

Tās lai krietnus vīrus dabū,

Tās lai dzīvo laimīgas!

Nu cēlās Švauksts un runāja savā buldurējošā valodā, kuru tas bij dzirdējis no kāda lielmaņa un pieņēma arvienu tad, kad bij dabūjis galvā, un dažus vārdus izmeta tā, it kā īsti latviski nemācēdams jeb rādīdams, ka cīnās ar visu spēku latviski runāt. «Mēs esam šodien dziedājuši dažas rīmes- » —«Un paši labi rīmas esat,» tā atkal no pulka sauca. «St!» skroderis, ar pirkstu purinādams, traucētājus norāja, un Švauksts runāja tālāk: «Un, ja mums nebūtu rīmnieku, vai tad rī­mes būtu? Tāpēc lai dzīvo woljeboren her Krusting Petak, lebe wol!»

Šoreiz Pietuka Krustiņš nedziedāja līdz, bet pēc pateicās savā un visu dzejnieku vārdā par to godu un izsauca laimi Švaukstam, jo uz tirgošanās pamatiem stāvot tautas stiprums. Švauksts uzsauca atkal skroderim, — jo, lai gan cilvēki žēlojoties, ka šneideri, pilsētas skro­deros paskatījušies, tik zinot kā lielās maksas ņemt, bet plikadīdas vien paši esot, jo valsts valdība nevarot no tām vēstulēm vien atkauties, kuras nākot no pilsētu bodīm pēc mašīnu parādiem; un cik tādu atro­doties, kuriem pašiem griboties strādāt? Bet tas neesot vis tiesa, un vai tad būtu bijis labāk, ja būtu vajadzējis dzīvot bez šneideriem un visi būtu staigājuši kreklos? Tad pasaule nebūtu varējusi vairs ilgi dūrēt, tāpēc lai dzīvojot hoch šis šneiders, her Drekberg, kā viņš sau­coties pēc jaunās revizes un tagad esot šepat klāt. Skroderis pats dzie­dāja līdz un sauca laimi Prātniekam, kurš valsti glābjot un vedot fraceses.