Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Kūmu vērdiņu kādu desmit,» Pietuka Krustiņš pasteidzās sacīt.

«Laiž ar trim vien vaļā; kas grib, tas var maksāt arī vairāk,» Oļiņš atbildēja. «Un tad nāk mācības nauda — vismaz divi rubļi — kā tagad.»

«Kā pie jums to dievgalda mācībnieku naudu saņem?» jūrmalnieks jautāja.

«Itin glīti un godīgi,» tā tas vecis, kas sēdēja Oļiņam līdzās, iesāka. «Kad mes bijām maciba, — tas ir gan labi ilgi, — tad darīja ta: pedejā vakarā, kad viss mācīšanas darbs bij beigts, tad atnesa skolas kungs divas tukšas mazas lādītes; tās tad salika abas uz galda un iesildīja dedzīgiem vārdiem mācībnieku sirdis, ka lai nu parādot mācības aug­ļus un ka gribot būt pasaulē pateicīgi cilvēki. Itin kā viņi neesot bijuši kūtri pasniegt to garīgu mannu dvēselēm, tā lai tagad sniedzot viņiem no savām laicīgām mantām, cik iespējams, it kā par zīmi, ka garīgo mannu saņēmuši un baudījuši. Tad izstāstīja, kurā lādītē priekš katra jāmet, un, kas tad meta rubli vai vairāk, tam sacīja paldies; kas mazāk, tam tāpat vien.»

«Un tad pie laulāšanas rublis,» Pietuka Krustiņš sacīja ar aizsmakušu balsi, kad vecītis beidza stāstīt.

«Un cimdu pāra arī,» Oļiņš pielika.

«Cimdu laikam šinīs attīstītos laikos vairs neņem,» Pietuka Krus­tiņš atbildēja.

«Kad mūsu Miķelim laulāja trešo sievu, tad vēl ņēma,» tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, sacīja. «Toreiz bijām daudz laulabnieku, un visi vēl

nepasteidzās laikā cimdu nodot, tad zvaniķim bij pavēlēts aizslēgt lielās durvis un nelaist neviena laukā, līdz visi sadodot. Un tā arī darīja: vēl vai divēju iedeva, tad izlaida.»

«Tagad tās lietas pārgriež naudā, lūk, kā cāļus arī,» Pietūka Krus­tiņš teica.

«Nu jā, ar tiem nevarēja tikt nekādā galā,» Oļiņš runāja. «Pērmin­deriem bij ar viņiem tāds pats krusts kā vecos laikos ar rekrūšu ķer­šanu un nodošanu: cik nebij kara, kamēr sadabūja kopā, un vēl brīžam neņēma pretī: tad teica par maziem, tad par vājiem, tad lika šādu vainu, tad tādu. Reiz bij vienam vēl izsprukuši iz groza un saskrējuši mūsu mežā, kur dziedāja visu vasaru. Tas cilvēks tad bij dabūjis maksāt no sevis.»

«Nu, un tad nāk kapa nauda,» tā tas vecītis, kurš pie Oļiņa sēdēja, «bet šī nauda gan visur neesot jāmaksā.»

«Vispēdīgi skolas kunga un zvaniķa vērdiņi,» Oļiņš pielika. «Jā, un kur tad vēl upura nauda, tās atraitņu naudas, kuras lasa pirmos svētkos, un saukumu jeb aizlūgumu pimberi — ūja! — sanāk laba tiesa naudas.»

Skroderis Drekberģis ar Švaukstu pie galda nebij, jo viņi gulēja gultā krustiski viens pār otru neiztraucējamā mierā: skroderis šķērsām apakšā un Švauksts garām virsū.

Tikko bij vīrieši paēduši, ienāca Oļiniete savādā sejā un it kā steig­šus kaut ko meklēdama. Lienu ieraudzījusi, viņa parāva tai drusku pie piedurknes un sacīja: «Nāc uz māju tūliņ.» Tad izgāja pati papriekšu, un Liena steidzās viņai līdz. Ārā Oļiniete viņu sagaidīja un veda uz māju. Tikko bij bēru māja palikusi kādus soļus aiz muguras, tā ka tur vairs nevarēja sadzirdēt, ko viņas iedamas runāja, Oļiniete sacīja: «No šā brīža tu vairs nedrīksti celt savas kājas pār to slieksni, kurš tagad paliek aiz muguras! Vai dzirdi?»

«Dzirdu gan; bet kādēļ tā?» Liena gandrīz drebēdama jautāja.

«Gan tu pati, palaidne, zini! Ko tu tinies ar to pārgudro plikadīdas na­bagu! Man viņš nepatīk kā rūgta nāve. Augstprātīgāka cilvēka es vairs nemaz nezinu. Ar suņiem es viņu izrīdītu no mājas, ar slotas kātu iz­triektu laukā, ja viņš nāktu man par tevi runāt. Laikam badu mirt iesi pie tāda malēnieša, kurš, nelaime zin, no kādas elles šurp atklīdis? Muļķa meita! Ar tādiem diedelniekiem vien tinies, it kā svētdien ar Švaukstu. Kam tev vajadzēja pie viņa sēsties? Pati tu nemaz nezini, kādi puiši uz tevi raudzītos, ja būtu gudra! Visi tevi tur tikpat kā par mūsu meitu, un arī ar maniem radiem tu varētu radoties, ja izietu pie lāga cilvēka. Bet, šādas lietas dzirdot, neviens puisis uz tevi nepaska­tīsies. No manas mutes gan, zināms, nekas tālāk neizietu, ja tik tu pati no viņa atstātos, bet, kad tādas valodas nāk pļāpīga cilvēka mutē, tad ir viss kā līdums. Vai tu zini jel, ka Prātnieka Andžs jau vakarrīt ru­nāja par tevi uz mums? — Man tik bail, ka viņš nedabū šādu pašu mēļu no citiem zināt. Un Annuža arī, tā nabadze, iedomājusies dabūt tevis pie tā nelieša, kuram ir piere tāda kā mūsu Jāņa mātītes vecais put­ras kauss!»

Oļinietei šo runājot, viņas bij abas iegājušas jau savas mājas aukstā kambarī, kur nolika svētdienas apģērbu.

Liena gan iztrūkās un nosarka, kad dzirdēja savus nabadzīgos, dār­gos noslēpumiņus atskanam jau pat no audžu mātes mutes un turklāt vēl ar tādu niknumu, bet drīz viņa klausījās mierīgi un vienaldzīgi. Kad Oļiniete uz kādu brīdi apklusa, tad Liena atbildēja viņai lēnā balsi: «Man ir tev, savai audžumātei, zināms, daudz jāpateicas, bet pie Prātnieka es neiešu un Kasparu neatstāšu.»

«Tad neviens no maniem radiem tavās kāzās neies! Tad es tevi iz­triekšu kailu no mājas laukā un tu nedrīkstēsi rādīties vairs nedz pie manis, nedz pie maniem radiem! Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!» tā Oļiniete plosījās arvien niknāk un niknāk, kaut gan Liena bij jau izgājusi. Pat acu baltumos bij dusmas iedzinušas viņai asinis, un viss viņas izskats bij zvēriski briesmīgs.

Oļiniete un Liena

«Tam suņam es izplēsīšu acis! Es viņu nožņaugtu, ja redzētu pie tevis tuvumā!»

Pulkstens sita jau vienpadsmit, kad Pietuka Krustiņš, no Švauksta braukšus atvests, ienāca savā skolā. Viņš modināja tūliņ saimnieci un lika sasaukt visus skolas bērnus klasē uz vakara lūgšanu, jo kā drīkstot izturēties pret dievu tik vienaldzīgi un laist bērnus bez pateicības do­šanas gulēt?

Pagāja labs laiks, līdz spēja visus bērnus, kuri bij divi dienas vār­guši, diedelējuši, trakojuši un nupat kā samiguši, dabūt pie atmaņas; cits murgoja, cits kasījās un raudāja. Kāda meitene skrēja pat kā nesamanīga pa durvīm ārā, kliegdama, ka puikas viņu nositīšot. Kad to­mēr pēdīgi bij visi kā nekā pie sajēgas sataisījušies un sadzīti ar visu miegu un nesukātiem matiem klasē, tad nāca Pietuka Krustiņš profesorīgi lepnos soļos iekšā un, uz tulpetes uzstājies, sāka runāt, bet, zi­nāms, tik čukstošā balsī, jo kakls viņam bij pavisam cieti: «Mīļie bērni! es jūs sveicināju ar to sveicināšanu tā gara! Bet tautas gars arī nav tiešām mazs gars, un tas grēks pret viņu nav mazs grēks; bet viena lieta ir, kura pilda manu sirdi rūgtām asarām, proti, ka jūs nespējat palikt ar mani vienu stundu nomodā! Vai man bij atrast jūs miega pilnus un bez karstām un svētām jūtām? — Jūs esat gājuši gulēt, nepateikdami par to žēlastību un brīvību, ko šodien un vakar baudījuši! Jūsu tēviem vis tik labi neklājās. Jūs, kas esat savas tautas labākā audze un būsat savā laikā viņai par pīlāriem baltā un nebaltā dienā, vai ir skanējis šodien no jūsu mutēm šinīs sienās: «Ak tēvija, mīļā, dārgā tēvija!» Kā tad jūs domājat piepildīt savu pienākumu, kad uz jūsu siržu gal­vām nav vēl nolaidušās tās gara liesmiņas? Tomēr es ceru, ka turpmāk jūs pasargāsat manu sirdi no šādām bēdām, tāpēc lai dziedam nu.» To sacījis, viņš sauca priekšā un dziedāja šos dziesmu pantus:

Es, visā spēkā strādādams, Ne vis pie darba piedzenams, It gurdens esmu palicis Un visai tik ne apkusis. Ak dievs, uzlūko žēlīgi, Šos manus sviedrus apsvētī, Lai tie pil tev par pateikšan', Par labu tuvākam un man.