Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Švauksts piegāja ar savu alus glāzi pie Lienas un uzaicināja pieskan­dināt; bet, kad Lienai glāzes nebij, tad lūdza dzert iz viņa glāzes. Liena atteicās, bet Švauksts gribēja viņu piespiest dzert. Caur to tad gadījās, ka izlija gandrīz visa glāze alus Lienai uz drēbēm. Viņa iekliegdamās uzlēca un gāja projām, bet Švauksts nelaida iet. Viņš sāka reizi uz rei­zes nolocīties un aizbildināties: «Fardon, freilen! Nekas, nekas! Das schadet nicht, das schadet nicht!» Kad Liena tomēr nebij atturama, tad, viņai aizejot, sauca vēl it kā lūgdamies: «Freilen, bite, bite, das scha­det nicht!»

Tā stiepās tā augstu laimju virkne nebeidzamā garumā projām, un pie visām dzēra ikkatrs glāzi siltalus.

Kādas vecenītes, kaktā sēdēdamas, visu to nolūkoja un runāja pa­klusu savā starpā: «Ak tu mīļo dieviņ, kādas posta sērgas uz pasaules ar tiem skroderiem un skolmeisterīšiem! Lai kur kādas godībiņas, bet viņu netrūks, lai citi ir vai nav. Skroderi un skolmeisterīši, tie vien vi­sur jūk! Bez tiem tu neviena malciņa neizdzersi, neviena kumosiņa neapēdīsi. Un vai gan ies pie laika projām? Kas nu to! Kukuļa nekāda līdzi nenes, labu labā izēdas Un izdzeras; bet tiem, kuri nāk uz godībām, kā pieklājas, jāmirst brīžam pašiem badu. Pagaidi vien, kad sē­dīsies galdam lejas galā! Ja kauna vien negribētu prast, tad varētu dzīvot tāpat ikkurš — laukā neviens nedzīs.»

«Cik gan še viņu ir, tikai kā smieklu dēļ!» otra sacīja. «Bet viņreiz mūsu kāzās bij skroderu un skolmeisteru vien vesela aizgalde pilna. Kur tas bairītis un graka viņiem satek, tā gan cilvēks nevar izprast! Tēvs bij pavisam izbijies, ka tie vien izdzeršot māju sausu: pielika, pie­lika pilnu galdu bairīša pudeļu, bet — necik ilgi — visas tukšas. Un, kad sāka to graku liet, — ak tu žēlīgo tētiņ! — tad līdz pusnaktij, vienu uz otras, tāpat bļaustīdamies kā tagad.»

«Par visiem vairāk gan tas pats Pietuka Krustiņš vien visur vārtās,» atkal cita sacīja. «Nevar gan saprast, vai viņš odin saož ikkatru nieku. Pavasarā mūsu kumeļa pirtižās aizsūtīja saimnieks krusttēviņu uz krogu pēc pusstopa spirta, tāpat ar puišiem vakarā uz tās laimes pa glāzītei ko izdzert, bet nezin kur cēlies, kur ne? atnāca krusttēviņam no kroga līdz. Tad arī, tāpat kā tagad, sauca vien un dziedāja viens pats visu vakaru gan saimniekam, gan saimniecei un beigās vēl jaunam ķēvēnam, jo, ja tas nebūtu pierādījies, tad arī nebūtu kopā sēdējuši, tāpēc lai dzīvojot ķēvēns sveiks, jā, sveiks. Bērni bij iemācījušies un dziedāja vēl ilgu laiku: «Lai dzīvo ķēvēns sveiks, lai dzīvo ķēvēns sveiks!»

«Dievs zin, ko tie skolas bērni dara vieni paši pa māju?» pirmā pa brītiņu iesāka. «Kur galva, kur prāts tādam? Ak tu mīļo dieviņ! Kā gan tur cits citam kaklu nenolauzīs? Es nedotu sava bērna šādās sko­lās, lai man darītu vai dievs zin ko! Cik iemāci — iemāci pati mājā.»

Nezin kad pavisam tā augstu laimju dziedāšana beigtos, ja nesa­nāktu pašiem naids; jo pēc visi gribēja runāt un neviens otram neļāva, bet, ja arī kāds dabūja izsaukt, tad citi nepalīdzēja dziedāt. Švauksts ar skroderi sāka lamāties un grūstīties, tā ka Pietuka Krustiņam bij jāiet par šķīrēju. Kad bij izšķīrušies un nometuši mieru, tad Pietuka Krustiņš stāstīja Prātniekam, ka, kamēr vēl tauta neesot nākusi pie pilnīgas attīstības un izglītības, tikām notiekot šādās lietās daža nekār­tība un rupjība; bet ko tur varot darīt? Viss esot jāpanes. Pirmā galā nevarot prasīt no visiem smalku jūtu un mācītas izturēšanās. Tas skro­deris esot gan centīgs un krietns gars, tik vien priekš šiem laikiem vēl drusku mazāk attīstījies, kādēļ arī brīžam pārsteidzoties, un par Švauk­stu esot arī jāsaka tas pats un jānožēlo, ka viņam runājot ieskrienot vēl dažs vācisks vārds vidū, lai gan pasaules izmaņas viņam esot vairāk kā še nevienam.

Prātnieks aizbrauca pirmdienas vakarā uz māju, bet visi citi pa­lika turpat.

Otrā dienā aizsūtīja Oļiniete savu kalponi uz māju pēc divi krūkām, kuras lai Annuža piepildot ar raugu, kas atlicies alus mucās.

«Kur jūsu saimniece liks tik daudz rauga?» Annuža jautāja.

«Kas gan, māsiņ, īsti zin? Bet bez vajadzības laikam nebūs,» kalpone atbildēja. Tad pa kādu brītiņu pati atkal iesāka, pačukstēdama: «Kā var nomanīt, tad varbūt vajadzēs uz Lienas kāzām. Prātnieks bij laikam vakarrīt runājis. Pati saimniece man tā drusku ieminējās, ka jākrāj būšot piens — varot uznākt kādas godības. Dievs vien zin, kas tur no­tiks, kas ne? Liena pati negrib redzēt Prātnieka ne acīs, bet saimniece mirst viņa dēļ gandrīz nost. Laime tur nav nekāda paredzama. Steidza man vakar tūliņ stāstīt, ka šiem ar mērniekiem arī iešot labi. Ja tikšot varbūt Prātnieka Andžs par radinieku, nezin vai tad jūs vairs še par saimniekiem palikšot, jo varot salaist visu māju kopā un atdot šiem vieniem pašiem. Bet tu, māsiņ, nudien nestāsti vien tāļāk, tad man būs negals rokā.»

Annuža nolika krūkas pie malas un, kad bij atkal viena pati, tad, rokas salikusi, nopūtās, domāja un apņēmās darīt tūliņ šodien Oļinietei Kaspara un Lienas mīlestību zināmu un gādāt, cik iespējams, lai Lienas nespiež iet pie Prātnieka.

Visi bērinieki izskatījās šodien ne jau visai patīkami: gurdeni, pa­ģiru pilni un negulējuši; bet par visiem pārāk tie paši trīs: Pietuka Krus­tiņš, Švauksts un skroderis Drekberģis. Balsis bij visiem trim cieti un seji pārvilkti ar savādu taukainu spīdumu. Bet Pietuka Krustiņš apzinā­jās vēl arvienu un nelika arī citiem aizmirst, ka ir skolotājs un ka dzīvo še tautas apgaismošanas labā.

Tas Gaitiņa radinieks, kurš bij atbraucis no viņu vecās puses, pra­sīja Pietuka Krustiņam: «Vai skolotājiem tāda vaļa ir dzīvot tik ilgi pa bērēm?»

«Tas jāizšķir pašam,» Pietuka Krustiņš viņam atbildēja kā no debe­sīm. «Kur katrā brīdī var priekš tautas vairāk strādāt, tur mums pieklā­jas būt.»

«Bet vai skolu valdība to tā atļauj?»

«Skolu valdībai jābīstas, ka, ja viņa skolotājiem uzbruks un tos no tautas šķirs, tad viņu tiesās vēsture un laikraksti.»

«Bet, kad uz citu vietu grib iet, kādu liecību tad skolu valdība var dot?»

«Ē! Kas tur par bēdu!» Pietuka Krustiņš izsaucās. «Liecības ir vi­siem labas!»

Pēc tam aicināja visus pie galda, jo daži viesi bij sākuši jau tai­sīties uz māju un varēja tikko vēl viņus pierunāt, lai paliek uz šo maltīti.

Oļiņš, kurš arī brīžam — bet, zināms, allaž tik dievbijīgā valodā iedro­šinājās pajokoties, sacīja, kad jau ēšana nāca gandrīz uz beigām: «Cik tas cilvēks gan neizmaksā uz pasaules pa visu laiku no pirmā brīža līdz pēdējam! Kad visu to apskaitītu, tad gan beidzot samestos pašam bail. Lai nu skaita tās trejas godības vien: kristības, kāzas un bēres, ir tad jau diezgan sanāks; bet kur vēl šādas tādas izdošanas?»

«Godību mēs nevaram skaitīt nemaz pie tādām izdošanām,» kāds cits vecis sacīja, sēdēdams Oļiņam līdzās, «no kristībām un bērēm pa­šam cilvēkam netiek nekā — tās ir tik citiem par labu, it kā, redz še, tagad mums; bet kāzās — tur atkal viņš pats izviesojas līdz, tāpēc mums jāskaita tik tās izdošanas, no kurām netiek nedz pašam dzīvotā­jam, nedz arī mums, palicējiem, nekāda labuma; tur godības var taisīt arī, kādas kurš grib.»

«Nu jā,» Oļiņš teica, kad bij, savāztu nazi rokā turēdams, nosacījis klusu «paldies dievam», «tad ir jāsāk skaitīt vispirms tēva nauda — orts —»