Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pietuka Krustiņš. Švauksts un Drekberģis pie dūmu istabiņas durvīm

Tad runāja Pietuka Krustiņš tēvišķi aprājošā balsī, ka tāda nobēgšana neesot nekāds sentēvu tikums, jo tautai vajagot turēties kopā un iekš tā tik pastāvot viņas nemirstība, tāpēc ka tas esot viņas neiznīkšanas spēka centrs; bet tās neesot nekādas tautietes, kuras no tautiešiem šķiroties. Varbūt daža baidoties, ka viņu, proti, klaudzinātāju starpā atrodoties dažs skolots spēks un tādēļ turot sevi par mazcienīgām nodoties uzticīgā draudzībā, tad to viņš varot apgalvot uz goda vārdu, ka tās bailes un kautrēšanās esot bez pamata, jo viņš pats par sevi varot dot to liecību, ka viņa nolūks vis neesot celšanās augstāk pār citiem, bet viņš gribot dusēt pašas tautas klēpī. Tomēr arī šie sirsnīgie un svarīgie vārdi palika bez sekmēm un bez spēka. Tad Pietūka Krustiņš izskaidroja biedriem, ka šāda klusu ciešana esot atzīstama par mazcienīšanas, pā­restības un goda aizskaršanas zīmi, tāpēc viņu pienākums nu esot at­darīt durvis ar spēku, kas arī notika, jo, visiem trim spiežot, krampis izmuka un paši sabruka ar visu durvi iekšā. Tur tad bij dzirdama vēl pāri pusnaktij kliegšana, trakošana, sirdīšanās un visāds troksnis, līdz meitas pēdīgi izmuka un šie palika vieni paši.

Rītā iznāca visi trīs no dūmu istabiņas kā sila brieži, jo tāpat ar visām drēbēm bij gulējuši. Skroderis bij notaisījis savas šaurās, baltās bikses gar katliņu ar kvēpiem, Švauksts, kā varēja redzēt, bij izbradājis kādu trauku, un Pietūka Krustiņam stāvēja ieķērušās biezos, savēlušos matos uz pakauša divi rogas un viens sūnu vīkšķis.

Prātnieks ar Oļiņu sava maja bij uzcelušies diezgan laiku un, di­bena istabiņā sēdēdami, runāja par to pašu mērnieku būšanu. Prātnieks stāstīja, cik laipns bijis pret viņu vecais mērnieks; esot arī uzdevis no­pirkt sienu. Viņš, proti, Prātnieks, zināms, aizvedīšot kādu vezumu no sava siena tāpat bez maksas, un tad būšot draugi uz vietas. Cik no tiem jauniem kungiem, kuri te esot jau atnākuši, varot izrunājoties no­manīt, tad laikam robežas starp vienu ciemu un otru nepalikšot vis pa vecam, bet tikšot pārlīdzinātas un izdzītas taisnāk. Prātnieks cieta brī­tiņu klusu, it kā pārdomādams, kā lai tādas domas, kuras negrib saukt pie īstā vārda, varētu darīt Oļiņam labāk zināmas, un tad sacīja: «Tev ar, Oļiņa tēv, vajadzētu iepazīties pie laika tikpat ar veco mērnieku, kā ar jauniem, jo bez vajadzības jeb bez gādāšanas neiztiksi, un tad, svešam būdamam, ir grūt kaut ko panākt. Kāds no jauniem kungiem, vārdā Raņķis, būs laikam tas īstais darītājs pie robežu izdzīšanas un pie vērtības likšanas zemei. Viņš pats man stāstīja, ka neesot citādi šurp nācis kā tik par vecāko palīga mērnieku. Ar šo tad būs jāiedraudzējas it īpaši.»

«Ko es, dēls, vairs, vecs cilvēks, lai izdaru? Tādos ceļos neesmu savu laiku gājis, nedz ari zinu, kā viņi jāstaigā. Ja varbūt no jaunā­kiem kāds draugs vai pazīstams priekš manis kādu vārdu aizmetīs, bet pats gan iet neiešu.»

Prātnieks atzvēlās krēslā. «Viena alga, Oļiņa tēvs; to var gan darīt arī caur kādu citu, kas labi uzticams. Es pats, kā protams, bez tādām darīšanām nebūšu, tādēļ uzņemtos ari priekš tevis. Var notikt, ka uz priekšu še Irbēnos paliek tik viens saimnieks vien, jo, ja dzimtpirkšana uznāk, vai tad gan abi spēsat iemaksāt?»

«Dievs to zin, Prātniek, dēls, kad vēl dzimtpirkšana nāks, un ar savu roku gan es pēc otra nama nesniegšos; bet, ja pati valdība to tā var gribēt, tad pretinieks nedrīkstu būt.»

«Nu, kas zin, var arī notikt, ka valdībai tā jāgrib,» Prātnieks, acis nolaidis, sacīja, «brīžam gadās kāds noziegums vai cita lieta, kādēļ nav dažs paturams.»

Patlaban ienāca Oļiniete, siera gabaliņu kozdama un nesdama citus klēpī. «Meklē nu, veci, brandvīna, — es došu pabrokastis,» — un, to sacīdama, viņa lika siera gabaliņus uz galdu. «Šis ir man vēl pagājušās vasaras siers; divus sietos sierus paglabāju, domādama, ka var uznākt audzēknei kāzas vai cita kāda vajadzība, bet, kā nu rādās, tad šoziem gan vairs nevajadzēs.»

Oļinietei par audzēknes kāzām runājot, Prātnieks, acis nolaidis, stomījās, kaut ko līdzrunādams par jauna siera vajadzēšanu. Tad sāka labu brītiņu krencelēt un tvīkt, līdz pēdīgi, kad bij krietni pietvīcis, uzņēma valodu, no kuras vēl tik drīz nevarēja izprast, ko viņš īsti grib teikt, bet beidzot tomēr Oļiņi nāca tik tālu pie skaidrības un nojēdza, ka viņa runāšana zīmējās uz Lienas precēšanu. Jo, kad nu kā jāsaka, esot valoda par to ienākusi, tad labāk izvedīšot viņu tūliņ līdz galam. Ja cilvēks gribot precēties, tad neesot nekāda gudrība ve­cam nodzīvot, jo tas nākot tik pašam par grūtu, kad pats esot jau gandrīz nespēka pusē, bet bērni vēl mazi. Un, ja gribot saimniecību tu­rēt, tad bez saimnieces neesot neviens iedzīvojies, nedz arī iedzīvošo­ties. Māte gan līdz šilu viņam saimojusi, bet tā esot jau veca un varot nolikt karoti kaut kuru dienu, un ko tad? — Tā viņš, iekams spēja iz­sacīt, ka nesot Lienu jau ilgi savā sirdī un tagad pēc viņas precējot, sa­skaitīja veselu rindu svarīgu cēloņu, kādēļ viņam vajagot precēties, it kā būtu bijis Oļiņiem papriekšu jāpierāda, ka par velti vis neprecē­jās. Kamēr Prātnieks tā aizbildinājās, tikām krita Oļiniete viņam arvienu valodā: «Redz, redz nu, vai būsi reiz izmācījies? Vai es tev nesa­cīju jau agrāk, ka vajaga precēties? Bet tāpat pār galvu vien visu laidi. Tev ir kauns un grēks māti, to veco cilvēku, vairs tik grūti kalpināt.»

Tikām bij Oļiņš izņēmis no skapīša brandvīna pudeli un, glāzi pie­lējis, sniedza to Prātniekam, sacīdams: «Dzersim nu manu veco brandvīnu, lai tad dievs dod sagaidīt no tevis jaunu.»

Prātnieks uzstāja Oļiņam dzert kā sniedzējam papriekšu un pats pēc tam drusku pabaudīja, kaut gan Oļiņš biedināja izliet uz galvas, ja atstāšot, un pa smieklam sirdījās, ka tāda dzērāja labad esot kauns brandvīnu cilāt.

«Kas nu par to? Vai gan vēl pa visu mūžu nebūs diezgan laika iz­dzerties?» tā Oļiniete, kurai Prātnieka uzbildināšana nenāca nemaz nejauši, bet bij sen gaidīta un pa daļai pašas izaicināta.

Kad kāds kluss brītiņš pagāja, tad Oļiniete atkal iesāka: «Nu, veci, ko tu atbildi? Es no savas puses nestāvu pretī nemaz.»

«Vai tik drīz var atbildēt? Lai jel papriekšu apdomājamies un ap­runājamies ar Lienu pašu,» Oļiņš atteica vilcinošā balsī.

«Kas tur daudz ko runāt, kas ko gudrot?» Oļiniete iesaucās. «Kad ir cilvēks pienācis, ar kuru var būt mierā, tad nevajaga vairs nekā domāt, un meitene pati nav nekāda sacītāja, nedz domātāja. — Tev tā vilcināšanās daba ir arvienu! Cik lietu neesi domādams novilcinājis un iznīcinājis? Raug, pagājušā vasarā es gribēju aizbraukt ar Antoniņu kādu mēnesi uz jūru, bet tu liki vien laiku no vienas nedēļas uz otru, līdz vasara pagāja.»

«Jūra ir tev tepat laidarītē, peldinies vien pa to pašu,» Oļiņš ni­cinādams atteica.

«Tā vien! Dievs zin, kādu labumu es esmu atradusi, pie tevis atnāk­dama? Es varēju, ak, kas zin, iziet pie tādiem, kuri laistu mani vienu gadu uz jūru, otru uz Daugavu. Lūk, puikam arī tagad nav nekādas lāga ēšanas, bet tāds pats vien stāv kā īlens. Es nemaz nesaprotu, kas dievam tā par taisnību, ka viņš manam dēlam nedod spēka, kaut gan viņu esmu uzaudzējusi tik rūpīgi un viegli, cik vien var. Bet kalpones puikam, par kuru nav likts vērā gandrīz nekas, viņš dod vai trīs ve­selības un, vārdu sakot, gluži palaidnim, kurš tik zin kā pa āru skriet basām kājām, kreklā un ar kailu galvu, kamēr es sava Antoniņa ne­laižu gandrīz ne sevis pēc ārā un stipri neapģērbta nepavisam. No pa­šām pirmām dienām visu laiku es viņu izauklēju šepat dibenā tā, ka ne vēsmiņa neuzskrēja viņam virsū, un pati atkāpos nost ik reizes divas pa gadu uz baznīcu un uz radu lielākām godībām, nevarēdama ne­viena savā vietā uzticēt; bet kalpones puikas šūpulis stāvēja pašā pa- durvī, kur jāstaigā visiem garām: tur viņš gulēja brēkdams, ka šepat di­benā varēja dzirdēt, veselām stundām; pašai bij jādara manā vietā visa saimošana un brīžam, kad man še iekšā kā trūka, vajadzēja savu bērnu pamest un nākt šurp. Vai gan es iešu pati kalpones darbu darīt? Kas man par bēdu, ka viņai arī mazs bērns? Kādēļ gan es maksāju viņai algu?»