Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Liena kādu acumirkli domāja. «Man ari gan tas labāk patiktu, ka, ja mēs kādreiz savienotos, tad pavisam no šā vidus izietu, jo miera še, kā jau teicu, nebūtu tad no nevienas puses.»

«Nu jā, to tad laiks rādīs,» Kaspars atteica, «bet tagad pārdomā, vai tu spēsi nenožēlodama staigāt man pa dzīves ceļu līdz? Vieglu dienu un laicīga labuma es tev uz viņa daudz apsolīt nevaru, bet drīzāk gan varbūt dažu grūtu nastu. Tāpēc pārbaudies ar prāta aukstumu, kas tev nāksies vieglāk: vai iet pret sirdi pie Prātnieka, kur varbūt laicīgu raižu būs mazāk, vai nākt pēc sirds patikšanas pie manis, kur laicīgā ziņā var dažādi klāties, bet nekad gan laikam bagātīgi un pilnīgi. Es tev izsaku visu, kā ir un kā var būt, lai tu pati brīvi izvēlies, jo uz šo vai to pierunāts cilvēks, kad viņam piedzīvojumi un prāts ir sirdi atdzisinājuši, meklē allaž tiesības žēloties, ka vīlies, palaizdams laicīgu labumu un skriedams murgu liesmiņām pakaļ. Arī tu nevari dot šai brīdī savai sirdij pilnas taisnības, jo mīlestība ir arī viņu pa daļai apreibinājusi. Pārdomā vēl labi un tad, kuru soli sper, to sper pati no sevis, neatsaukdamās uz nevienu citu.»

Liena cieta labu brītiņu klusu, sevī domādama, un tad sacīja: «Tev laikam ir bēdas par to, ka man pēc būs žēl, ka es negāju pie Prātnieka, bet pie tevis un sacīšu to tavu vainu?»

«To es nemaz nesaku, ka tā notiks un ka tu tā darīsi, bet es to pie­minu tik tādēļ, ka tā var notikt un ir arī noticis; tāpēc tādos svarīgos dzīves brīžos ir jāskatās allaž uz to pēdīgo, kas var nākt; bet tādēļ vis nav vajadzīgs tam pēdīgam tūliņ nākt un viņš nenāks arī. Tomēr, ja viņš nāk, tad cilvēkam nav vajadzīgs nožēlojot gausties uz citu, bet, ko ir darījis, to darījis pats: pats vainīgs pie laimes, pats pie nelaimes.»

«Man liekas, mīļais, ka tu vēl laikam par manu mīlestību šaubies vai arī manis nepazīsti?» Liena sāpīgā balsī sacīja.

«Nepavisam!»

«Bet kādēļ tu tā runāji? — Es nevaru apjaust, cik lielai nelaimei tur vajadzētu nākt, kur es varētu nožēlot to, ka būtu izgājusi pie tevis, bet ne vēl tev ko pārmest, jo tu esi izsacījis visā šai lietā man tikai to vajadzīgo padomu, kaut gan tev vajadzēja būt manam vājumam par atspaidu un par stiprumu.»

«Man, mīļā, nemaz nav vajadzīgs dzirdēt, cik ļoti tu mani mīlē,» Kaspars, Lienas roku spiezdams, runāja, «jo to jau es zinu bez vārdiem un bez tavas sacīšanas; bet ari to, ka cilvēka prāts nepastāv mūžam vienāds, jo dzīves vēji viņu groza. Bet lai nu tas viss paliek, jo es ticu, ka tu sapratīsi manas domas pareizi un nepiedauzīsies savā ceļā pie maniem izteikumiem. — Savu prātu es esmu izsacījis, un tev ir vaļa viņu, ja iespēj, pieņemt vai arī nepieņemt. Tev arī nebūs pieņemt manu padomu uz vietas un bez nekādas pārbaudīšanas, vai tie der arī priekš tevis; jo to, ko es saku, to es saku vairāk tik tā, kā es da­rītu, būdams tavā vietā, proti: ja Oļiņi mani spiestu uzņemt tādu dzī­ves ceļu, kurš ir man pretī prātam, tad es papriekšu viņiem izskaidrotu, ka tas man nav darāms, un, ja ar to nepietiktu, tad es no viņiem at­stātos un meklētu patvara citur; bet es nemaz nenosaku, ka tev arī būs tas iespējams un teicams, kaut gan ikkatru, kam tik stingrs prāts, es cienītu. Padoma došana ir arī savā ziņā grūta un īsti tādiem cilvēkiem, kuri gandrīz ikkatru padomu pieņem, tāpēc ka viņiem nav iespējams to izsijāt. Bet tad pēdīgi, kad padomam slikti augļi, tad devējs vainīgs, tādēļ vislabākais padoms ir tas: mācīties iztikt ar savu padomu un sava padoma nekad otram neuzspiest, bet labāk, cik spējams, izsargā­ties no padoma došanas.»

«Nebīsties vis, ka es spēšu jau tik drīz tavu padomu pieņemt,» Liena runāja drusku jautrāk, «kaut gan atzīstu viņu par labu; bet Oļiņi, lai gan viņi šai lietā mani spiež pildīt tikai viņu prātu, ir man pa daļai tik­pat kā vecāki, tāpēc saņemt pret viņiem tādu galvu būtu man pa daļai pret apziņu, jo viņi ir man darījuši un vēlējuši arī diezgan laba; bet to­mēr atkal, kad iedomāju, ka man jāiet pie Prātnieka, tad uzņemos la­bāk visus citus grūtumus nekā to.»

Kad viņi vēl bij kādu brītiņu runājuši, tad Liena kļuva nemierīga un sāka taisīties uz māju. Šķiroties viņa teica vēl Kasparam: «Es ne­varu tev, mīļais, apslēpt kādas sirds bailības, kura man neizprotama, un pati nezinu, kur un kā viņa ceļas; tomēr allaž, kad iedomāju par mūsu savienošanos, tad tā mani baida, it kā kad tuvotos kāds tāļs ne­gaiss. Bet man liekas, ka tas ceļas vairāk no tiem biedinājumiem, lās­tiem un nelaimes pasludinājumiem, kas man jādzird no saimnieces un citiem. Ko tu, mīļais, par to saki? Vai tādām iepriekšjūtām var būt dzīvē kāda nozīme?»

Kaspars paraustīja tik plecus un, kā likās, negribēja atbildēt uz šiem vārdiem nekā, bet, kad redzēja, ka Liena gaida cieti atbildes, tad sacīja pēc kāda brītiņa it kā negribēdams: «Var būt un nevar būt, kā pats cilvēks to grib un spēj vai arī kā kurš to lietu uzskata un pieņem.»

Šī atbilde gan Lienas neapmierināja, jeb vismazāk Liena tās nesa­prata, tomēr viņa pēc visas šās sarunāšanās jutās daudz stiprāka un drošāka, it kā tāds, kuram parādīts ceļš pēc tam, kad viņš maldījies ilgu laiku bīstamās vietās.

Tagad Liena, saņēmusi savas puķes, vainagus un bodes pirkumus, gāja pa to celiņu birzē iekšā, pa kuru Kaspars bij nācis, jo viņš aizgāja tālāk uz savu darbu.

Kad bij birzei cauri un iznāca atkal klajumā, no kurienes varēja jau Irbēnus redzēt, tad — dievs zin kur atgadījies — Pietuka Krustiņš pilnā rakstnieka un tautieša apziņā ar papīra rulli padusē un labi garos matos nāca kā pasaukts pa braucamo ceļu uz Irbēniem, tā ka Lienai bij gribot negribot ar viņu jāsatiekas pašā tai vietā, kur viņas teka uzgāja uz braucamā ceļa. Kaut gan Pietuka Krustiņš, redzēdams, ka Liena ne­steidzas, gāja arī ļoti lēnām, tomēr viņš nokļuva pie minētās vietas kādus acumirkļus agrāk un apstājies gaidīja, līdz Liena pienāk. Kad viņa bij vairs tik kādus soļus vien atstatu, tad, cepuri paceldams un nolocīdamies, viņu sveicināja: «Sveika, cienījamā tautiete!»

Pietuka Krustiņš un Liena

«Sveika, cienījamā tautiete!»

No pirmējās skumjības un grūtsirdības nebij Lienas sejā pazīs­tamas vairs gandrīz ne pēdas, vismazāk priekš Pietuka Krustiņa ne. Viņas stiprā daba spēja sirdsēdas citu priekšā savaldīt un apslēpt, tam­dēļ arī tie vārdi, ar kuriem viņa saņēma Pietuka Krustiņa sveicinājumu, uz viņu pašu nemaz neskatīdamās, skanēja pilnīgi kā uzzobošana: «Vesels, vesels, slavenais tautas dēls!»

«Lūgtu, jaunkundze, vai jums nepatiktos atļaut man to laimi palī­dzēt nest jūsu jaukos vaiņagus?» Pietuka Krustiņš, kādu soli pretī steig­damies, jautāja.

«Nepatiktos vis,» Liena atbildēja, drusku nicinoši smīnēdama un iedama bez apstāšanās tāļāk.

«Bet lūgtu, jaunkundze, jūs neliegsat man jel iet jums līdzās?» tā Pietuka Krustiņš, Lienai līdzsteigdamies un patiesi kā lūgdamies, iz­saucās.

«Vēlēt gan arī nevēlēšu,» Liena atteica, iedama veiklos soļos projām.

Pietuka Krustiņš, būdams vēl arvienu kādu soli aiz Lienas, bet cīzdamies tikt viņai līdzās, pusteciņos iedams, sāka runāt: «Jā, jā, cienī­jamā jaunkundze, cilvēka mūžs ir raibs kā pupu zieds: te glaimo mūsu sirdīm liega laimība, te atkal mētā viņu drūmīgas likteņa aukas ar sa­vām tumšām bangām gar sirmām sadzīves klinšu sienām; te paceļ mūsu fantāzija uz saviem ideālīgi burvīgiem spārniem augstu teorijā, te atro­damies un nogrimstam atkal, par piemēru, sīkos ikdienišķi praktiskos rūpestos, kuri kavē mūsu gara lidināšanos aiz zvaigžņu sistēmas citā ārpasaulīgā gaišumā. Arī jums, jaunkundze, ir tagad, kā vispārīgi dzir­dams, kāds bēdu mākonis aptērpis jūsu laimības horicontu, bet esat tik pastāvīgi mīlestības temperamentā un nepametat cerības, jo šis zelta eņģelis pats nav pametis kaunā neviena, kas vien ir turējies neatkarīgi pie viņa. Arī manas krūtis ir šai ziņā sāpīgi piemeklētas, analizētas un pārbaudītas, tā ka tās vātis, ko liktenis manā dvēselē tik nežēlīgi sitis un viņas nervus satriecis, nav vēl nebūt sadzijušas un laikam nesadzīs arī. Mīlestība ir atstājusi manā sirdī nelaimīgus, daimonīgus un sērīgus iespaidus, tāpēc es arī spēju tik melankolīgi jeb sēri dziedāt, tāpēc es arī spēju pilnīgi sajust un notaksēt jūsu bēdas līdz pēdējam atomam, caur ko drīkstētu būt jums par bēdu biedri, kuram jūs droši varat uzticēt to, kas jūsu sirdi spiež, jo dalītas bēdas, kā ģermāņi saka, ir tikai pusbēdas.»