Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Un līkšņa jeb ezera līkums?»

«Tas ir še.»

«Tā, tā,» Prātnieks apskatīdamies sacīja un rādīja atkal ar salmu uz ruļļa. «Tad še būs laikam tas pliena kalns, kurš stāv Irbēnu mājai rīta pusē?»

«Jā, tas ir tas,» mērnieks, laizdams kuplus dūmus, atteica.

«Nu labi, labi,» tā Prātnieks tālāk, «tagad iet robeža taisni starp abām dzīvojamām ēkām, visai zemei cauri, bet viņu varētu griezt pa lielceļu uz Gaitiņu pusi un tad viņpus Gaitiņu sētas atkal Viņu daļā no lielceļa līdz ataugai pār tīrumu, kurš tad kristu Oļiņam, un nolaist pēc tam stāvu lejā, lielceļam pāri, tā ka tā pļava, kas lejpus lielceļa, un tas lielais mežs paliek arī Oļiņam. Gaitiņiem tad varētu atlaist tai vietā līdz ezeram kādu daļu no tā trūdas purva, kurš stāv starp abām dzīvoja­mām ēkām. To tad var arī viegli izskaidrot un aizbildināt, kādēļ tas tā darīts, jo saimniekam ir ļoti par labu, kad viņa zeme pieiet pie ūdens malas.»

«Tik ļoti robežas izlocīt nevar iedrošināties, jo mērnieka cienīgs tēvs varētu ņemt to ļaunā un atcelt vēl tāļāk atpakaļ, nekā tagad ir,» Raņķis teica cieti un skarbi.

«Par to, jaunskungs, nebēdājat nenieka, jo gādāts tiks, ka mērnieka cienīgs tēvs tās lietas nemaz neredzēs,» Prātnieks apmierinādams at­bildēja.

«Jā, bet bez mērnieka cienīga tēva nāks vēl pār visu izlīdzināšanas komisija, un vismazāk tā nebūs ar šādu robežu mierā.»

«Nu, par komisiju, jaunskungs, ir vismazākā bēda, jo daži viņas locekļi, kas tur nāks no valsts puses, stāv Oļiņam ļoti tuvu. Mērnieka cienīgs tēvs no sevis nesacīs nekā, un, kad tie visi cietīs klusu vai arī aizstāvēs šo pusi, tad lielskungs vai muižas kungs vien necelsies pretī,» tā Prātnieks izskaidroja. «Turklāt pa Gaitiņa pusei komisija nebūt neies, jo viņš, tas jaunais, ir visiem ieriebis. Ja jūs, jaunskungs, tomēr nevarētu palaisties uz to, ko es saku, tad drošības dēļ varam darīt vēl tā: aizņemiet no tā tīruma kāda puspūra vietu vairāk vai arī no trūdas purva kādu pūra vietu mazāk, lai tad komisijai tiek drusku vai no tī­ruma ko atlaist, vai no purva ko pielikt.»

«Bet es nemaz nevaru ticēt, vai komisija tik akla būs, ka tādu robežu atstās?» mērnieks sacīja smiedamies. «Pa visu Slātavu nebūs otras tik trakas robežas.»

«Droši, droši!» Prātnieks uzstāja. «Jo šo robežu komisija atstās bez neviena vārda, lai viņa būtu vēl trakāka.»

Kad mērnieks uz to nekā neatbildēja, bet skatījās arvienu savā rullī, jo viņš reti vien mēdza acis pacelt, tad Prātnieks runāja atkal tālāk: «Oļiņa tēvs ir lēnīgs vīrs, — pats viņš laikam ar jums nedz runās, nedz var arī šādās lietās ko izrunāt, jo tikko viņu reizi mēs abi ar saim­nieci varējām piespiest nobraukt pie mērnieka cienīga tēva; bet tā gan viņš vēlas, lai jūs tādu robežu taisot, pavisam pati saimniece to ļoti grib. Un, īsti sakot, tas ir viena alga, kādu robežu starp šīm divām sētām dzen, jo vai ilgi, vai īsi, — viņas paliks abas tik vienam saimnie­kam — Oļiņam, tādēļ ka otrs, tāds ubags, kā tas ir un kā Oļiņa tēvs viņu sauc, nevarēs uz dzimtu savas mājas iepirkt, tāpēc šāda robeža palīdzētu izspiest viņu drīzāk laukā, par ko tikpat kungs, kā valsts un, ar vārdu sakot, visi priecātos, jo viņš, tas malēniešu diedelnieks, še nekas vairāk nav kā tik visiem pretinieks un starp visiem nemiera cēlējs, — tāds neuzticams, ļauns un kā pusmēms staigā. Nezin ko var­būt viņš nedomā par jums pašiem?»

Mērnieks paņēma linijālu un sāka rullī zīmēt, bet tai pašā brīdī bij dzirdama stipra zvanu skaņa un ratu rībēšana. Abi runātāji drusku satrūkās. «Laikam būs citi mērnieka jauni kungi,» Prātnieks uzcelda­mies sacīja. «Izzīmējiet vien jūs, jaunskungs, visu, kā vajag, es iešu un viņus kādu brīdi uzkavēšu.» Ar šiem vārdiem viņš izsteidzās ārā, kur ieraudzīja patlaban pilnā jonī ratus ar trim zirgiem un vairāk ilkšu zvaniem pagalmā iebraucam. Pagalma vārti nebij priekš tāda aizjūga diezgan plati, tāpēc tie, ar varu triekti, līdz ar vienu stabu izgāzās un salūza. Pie istabas durvīm tika viss triektais aizjūgs uz pēdām apturēts. Iekšā sēdēja pavisam divi mērnieki un Švauksts par braucēju; bet visi trīs, kā varēja redzēt, bij jau pilnā dūšā. Švauksts, turpat priekšā sēdē­dams, izrāva pulksteni iz kabatas ar visiem spīduļiem un sacīja labi dikti: «Par cwancich minut finf werst fertik!»

Švauksts ar mērniekiem iedrāž Oliņu pagalma

«Par cwancich minut finf werst fertik!»

Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās pretī, sacīdams vairāk reizes: «Labdien, mīļie jauni kungi, labdien, labdien!» Švauksts atbildēja līdz ar citiem: «Dank, dank, Oļing papa!» Arī Prātnieks pie­steidzās no otras puses un tikpat pazemīgi kā Oļiņš. Kad visi bij ar piepalīdzēšanu izkāpuši no ratiem, tad Oļiņš ņēma pajūgu savā ziņā un nobrauca rijas priekšā. Visi zirgi bij putās un elsāja. Divi no tiem piederēja pašam Švaukstam un viens viņa pušelniekam. Ilksīs bij tas pats lielais sarkanais, kuru Oļiņš vārdoja pērn Miķeļa vakarā stadulā.

Atbraukušie, kad parunājās vēl kādu brītiņu pagalmā ar Prātnieku, tika vadīti no viņa uz klēti. Mērnieki, jauni puiši, bet nebūdami no dzimuma latvieši, latviski lāgā nemācēja un gribēja mācēt; bet Švauksts turpretī negribēja latviski mācēt, vai viņam bij žēl un kauns, ka māk latviski, tāpēc arī brīžam nevarēja izprast, ko viņš grib sacīt. Klētī viņi sagāja danciski vien.

«Ha, College, sie haben auch was zu saufen!» pirmais no atbrauku­šiem mērniekiem, pudeles ieraudzīdams, uzsauca savam vecākam darba biedrim, kurš, kā zināms, bij tur priekšā un tagad, savas darba lietas nokopis, stāvēja klēts vidū, viesus saņemdams. Iekams viņš spēja kādu vārdu atbildēt, tad jau otrs jaunais mērnieks ienākdams, kāju stipri uz grīdas sizdams un cepuri ap galvu griezdams, iesāka dziedāt visā spēkā:

Der Alte, der die Stunden misst, __ Hat Sand in seinem Glase,

D'rum er denn auch so mūrrisch ist Von Fers' bis auf die Nase. :,: Hātt' er im Glase unsern Wein, Was wiirden das fūr Zeiten sein!:,:

Vecākais mērnieks, Raņķis, dziedāja gan arī līdz un turklāt ļoti jaukā un stiprā tenora balsī, tik vien ne ar tādu dūšu kā jaunie, bet Švauksts kliedza pa vidu, kā iedomājās, un Prātnieks rādīja ar vaiga laipnumu, ka viņš tai dziedāšanai pilnīgi piekrīt.

Pa tām starpām bij jau pienācis vakars un saule uz iešanu. Pietūka Krustiņš, kurš Oļiņam pirmāk pieprasīja, vai mērnieki esot pie viņa, bet, kad Oļiņš atbildēja, ka viens esot gan, bet tagad guļot, tad aizgāja uz birzi, kā pats sacīja, garam spēka smelties un apsolījās vakarā atnākt, kaut gan netika nemaz uzaicināts. Viņš turēja cieti savu vārdu, jo, tikko bij izdzirdis zvanus skanam, tad tūliņ arī devies atpakaļ. Oļiņu atkal pagalmā sa­stapis, Pietūka Krustiņš tam stāstīja, turēdams sarullētu papīru rokā, ka viņš, tāpat kā Luteris, uz medīšanas būdams, neesot vis pavadījis laika veltīgi, bet sacerējis odu jeb augstu garīgu slavas dziesma, un tas ne­esot vis ikkatra vīra un ikkatra brīža darbs, jo tur vajagot savienoties mākslai ar augstiem fantāzijas spēkiem, bet par visām lietām būt pa­šam ceronim savā personā reliģiski aizgrābtam un garā paceltam pāri pār ikdienišķību. «Es jums, Oļiņa tēv, labprāt gribu likt šo savu jaunāko sacerējumu jeb gara ražojumu pirmām dzirdēt,» un, to sacīdams, sāka lasīt dziesmu Oļiņam priekšā. Bet pašā laikā pārbrauca kāds puisis no kroga ar dzērienu kasti, un Oļiņš aizsteidzās viņam pretī, pamezdams Pietūka Krustiņu ar savu augsto slavas dziesmu pagalmā vienu pašu. Viņš gan apstājās tūliņ no lasīšanas un sauca, Oļiņam aizejot: «Lai šim brīžam paliek; es izlasīšu gan citā izdevīgā brīdī.» To sacīdams, viņš salocīja papīru, iebāza to kabatā un gāja uz klēti, no kurienes skanēja atkal līksma dziedāšana.