Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Tāpat kā laulāti arī, kas mīlīgi dzīvo, neslēpj nekā viens no otra, bet izrunā savā starpā visu savu klāšanos,» Oļiņš sacīja.

«Ko nu laulāti vien! Kas gan laulība pret to siržu draudzību?» tā atkal Oļiniete, gribēdama būt vienādi par Oļiņu pārāka. «Vai gan lau­lāti izstāsta visu viens otram? Meli vien! Bet viņa priekšā es nebēdāju, lai mana sirds ir vai cik melna, — saņemt viņš saņem to ar prieku, kad tik dod. Salauztas un sagrauztas sirdis viņam īsti patīk; viņš pats saka, ka veseliem ārsta nevajag. Bet tagad tā pasaulīte mēdz pacelties gara lepnībā, un par dieva bērnu negribas nevienam būt. Kas, redz', kait neskriet pa plato ceļu? Tas ir izpušķots skaistumiem un kārumiem; bet dieva bērniem, tiem jābradā pa ērkšķiem.»

«Kas muļķis ir, tas pa ērkšķiem bradā,» Pietuka Krustiņš izsacīja it kā netīšu, savā nodabā.

«Ak tā, muļķis?» Oļiniete atkliedza jau ar dusmām. «Nu savā laikā gan redzēsim, kas būs muļķis bijis, vai es uz šaurā ceļa vai tu uz platā; paši raksti saka:

Daudz tur staigā, bet gan redzēs, Ka tie būs pievīlušies.

Gan redzēsi tu pats arī, ka paliksi ar savām pasaules gudrībām kau­nā — tās ir viena negantība dieva acīs. Pielūgties, lūk, pielūgties, no­raudāties un savas vainas atzīt, to tie skolotie tur par kaunu, it kā kad asaras būtu jāpērk par naudu; bet man ir pielūgšanās, atzīšanās un asaras par godu un prieku, kā vēl dziesmiņā dziedam:

No žēlastības vienīgi

Es dzīvoju it priecīgi.

«Jā, Oļiņa māt,» tā Pietuka Krustiņš atbildēja dziļā nopietnībā, «tavas pārliecināšanās saietas pilnīgi ar teoloģijas likumiem.»

Tā lieta gan laikam vilktos vēl tālāk, bet patlaban Antoniņš, kā Oļi­niete pati savu dēlu sauca, bij uzmodies un — kā arvienu — sāka visā kaklā bļaut. Oļiniete iešāvās kā bulta iekšā un iznesa viņu, tāpat dī­cošu, nēšus ārā; bet, klēpī sēdot, viņam tikko nemetās kājas pie zemes. Pa kādu bridi atkal ienesa atpakaļ, nolaida zemē un sacīja tā kā gadu vecam bērnam: «Stāvi nu, dēliņ, liels.»

Pietuka Krustiņš, kad bij apsildījies, atvadījās un gāja projām, teik­dams, ka esot jāsteidzas uz māju, jo šodien būšot svētdienas skola. Prātnieks izgāja viņam līdz ārā un pieteica, lai, garām iedams, pasakot vecam Gaitiņam atnākt pa kādu brīdi šurp, jo viņam esot kāds cilvēks iedevis priekš tā kādu parāda naudu. Bet tā vien lai sakot, ka Kaspars nedzirdot.

Lienas vis pie galda nebij, tik vien ienāca nokopt. Kambarī, trau­kus noliekot, tā sacīja Oļinietei, kas arī tur iegāja, ka gribot iet uz baznīcu.

«Nejēga,» Oļiniete iesaucās. «Vai vēl nebūsi savas tiepas atmetusi? Šodien ir jādod brūtgānam gala vārds — tikpat kā precinieku diena, — bet pati skriešot uz baznīcu! Un tad vēl jātaisa kungiem pusdiena arī — tik daudz darba >—

«Ko es tev esmu sacījusi arvien, to saku arī tagad un to pašu sacīšu turpmāk, ka pie Prātnieka neiešu,» Liena atbildēja lēni, bet viņas balss skanēja patstāvīgi. «Tāpēc tas ir ne tikvien veltīgi, bet pat aplam, ka tu to cilvēku tādā ziņā kavē un maldini.»

Sie vārdi Oļinieti ierāva atkal nejēdzībā; viņa sāka plosīties, lādēt un lamāties tāpat kā arvienu, kad dzirdēja šādu atbildi no Lienas. «Bet pie tā, kuru tu esi iedomājusi, pie tā tu arī neiziesi, kamēr es dzīvošu! Var būt, ka nākošās nedēļās kungs iztrieks viņu pavisam no mājas, tad lai iet suņus sist un zirgus zagt. Ja tu ietu pie Prātnieka, kas tad viņam liegtu atnākt arī šurpu kādreiz paciemoties? Tad es arī ļauna nevē­lētu un lūgtu vēl kādreiz par viņu dievu; bet, ja tu no viņa neatstājies, tad es, tāpat kā toreiz sapnī, kad tiktu pie viņa klāt, tad knaibītu vien, līdz saknaibītu gluži gabaliņos. Mani tu laikam gribi grūst kapā tā die­delnieka dēļ? Ak tad šī ir tā atmaksa par kopumu, par izaudzējumu, par izvilkumu no dubļiem? — Neklausīšana un patgalvība ir manas mīles­tības alga! Lai nu redz un skatās pats dievs, kā dara! Kad es tevi tā mācīju? Tiesa ir, kā veci ļaudis saka: «Izvelc suni no ūdens, un viņš tev iekodīs rokā.» Kad es to zinātu, tad es paņemtu labāk čigānu bērnu audzēt nekā tevi. Labu darīdama, esmu nopelnījusi kaunu sev un visiem saviem radiem. Lai nu visa pasaule smejas, ka Oļiņa mātes audzēkne iet pie malēniešu nabaga! Es pie viņa neietu, lai viņš te manā priekšā vai izstieptos!»

Kamēr Oļiniete tā plosījās, tikām Liena nolika baznīcas drēbes, pa­ņēma no skapja savu dziesmu grāmatu un sacīja tāpat mierīgi kā ar­vienu: «Par audzējumu un kopumu es tev pateicos un, ja vajadzīgs, palieku tev par kalponi, cik ilgi tu to gribi, lai vai pieci gadi pret vienu; bet ar šām iedomām tu liec mani pavisam mierā, — piepildīties viņas nevarēs nekad.» To sacījusi, Liena izgāja ārā un atstāja Oļinieti gandrīz kā pusārprātā: kliedzam, lādam, matus un drēbes plēšam un aiz dusmām raudam.

Liena izgāja drusku ārpus mājas un apsēdās kādā iemīlētā vietiņā, ežmalā pie rudziem. Mierinādamās viņa gribēja lasīt dziesmu grā­matā, bet uzšķirot ieraudzīja Kaspara bildīti, par kuru divkārt iztrū­kās: pirmkārt, tādēļ ka to atrada šai grāmatā, jo tagad tik vēl atminē­jās, ka vakar steigdamās bij viņu tur ielikusi, bet gan veselu; otrkārt, tādēļ un tādēļ jo vairāk, ka tagad atrada viņu sagānītu. Bildīte palika viņas rokā, bet grāmata izslīdēja zemē. Bālums un sārtums mainījās stipri Lienas vaigos, pār kuriem noritēja ari kādas straujas asaras. Lielu laiku viņa sēdēja, to bildīti uzlūkodama un visu citu aizmirsdama. Pē­dīgi, it kā drusku atjēgdamās, pacēla no zemes mīļo, svēto grāmatu, ko zināja pa pusei no galvas, bet kurai apzinājās darījusi tagad pā­restību tikpat caur to, ka, no laicīgām jūtām pārspēta, viņu aizmirsa un ļāva tai noslīdēt zemē; tāpēc tagad, it kā pielūgdamās un no jauna salīdzinādamās, grāmatu noskūpstīja.

Prātnieks bij tūliņ pēc brokastīm izgājis sava zirga apraudzīt un atsiet. Atpakaļ iedams, viņš ieraudzīja Teni nākam — vestēs, sasmē­rētos zābakos, svētku dienu pīpi rokā un bārdu patlaban kā nodzinis.

Prātnieks pagāja viņam kādu gabaliņu pretī un sasveicinājoties sa­cīja: «Raug, raug, Irbēnu tēvs tagad tīri jaunā kungā.»

Prātnieks un Tenis

«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni…»

«Jā, dēls, nu esam abi, kā smejies, kārtas biedri un brūtgāni,» Tenis atbildēja ar saviem cēliem smiekliņiem, pie kuriem bij nomanāms jau pilnīgs zobu trūkums. «Redzēs, kā nu katram laime sviedīsies?»

Prātniekam, kā likās, šī Teņa veiklā atbilde drusku ķērās, kaut gan runātājs nemaz nedomāja, ka viņa joks atdursies pie otra patiesības. Prātniekam uz to nebij nekādas lāga atbildes; viņš gribēja jokot kaut ko pretī, bet tas viņam nekādi neizdevās.

«Jā, dēls, ko lai darām?» Tenis, it kā Prātniekam izlīdzēdams, sacīja. «Kad, kā smejies, mēle mutē, tad pamēļo.»

Prātnieks ieaicināja Teni pie rijas kambarī un sāka stāstīt, ka tagad esot patlaban tas laiks, kur ikkatrs, kas negribot nogulēt, gādājot par to, lai neiekrītot ar kaimiņiem nelāga robežas; bet par tām robežām, kas nākot vienam saimniekam starp otru, par tām še, Irbēnos, bēda ne­esot, jo tās tikšot izdzītas abiem par labu. Kaimiņu robežas apdzīšot papriekšu, un jau laikam tūliņ nākošu nedēļu, tāpēc viņš gribot Tenim arī pieminēt, ka tagad esot gandrīz pats pēdējais laiks, kur vēl tie, kas neesot līdz šim tai lietā nekā darījuši, varot to panākt, jo pēc būšot viss tas nepanākams, ko tagad varot vēl par nieku iemantot, kad tik noejot rītu pie mērnieka cienīga tēva.