Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Oļiniete, redzēdama viņu aizejam, sauca no dūmu istabiņas: «Vēl aizvelkas viens vazaņķa uz klēti! Kas gan tur viņus visus pierīdinās? Mērnieki vien bij aicināti un Prātnieka Andžs, bet tagad pienāks citu gandrīz vairāk.»

Oļiņš uzvilka arī savus adītos svētdienu svārciņus, paņēma kādas pudeles bairīša padusē, nogāja uz klēti un ieiedams sacīja: «Jums, jauni kungi, laikam jādzīvo gluži sausā?»

«Nav vis, nav vis, Oļiņa papa, sausā!» tā Švauksts ar Pietuka Krus­tiņu reizē atsaucās.

Oļiņš viņos nemaz neklausījās un sniedza pudeles Prātniekam, sa­cīdams: «Andž, taisi nu tu vaļā.»

Švauksts paņēma no galda cigāru pakiņu, kura bij gan laikam paša Oļiņa pirkta, un pats, jau vienu no tiem kupli pīpēdams, piedāvāja Oļi­ņam: «Bitte, onkul, cigar,» —Bet Oļiņš neņēma, laikam jau tādēļ, ka viņš maz pīpēja, bet jo vairāk aiz nepatikšanas pret Švaukstu, ka tas viņa mājā viņa paša mantu piedāvā kā savu. Vēlāk, kad Raņķis viņam piedā­vāja ņemt no tiem pašiem cigāriem, tad viņš paņēma vienu, dziļi palo­cīdamies un gandrīz ar trīcošiem pirkstiem.

Pietuka Krustiņš, novedis Oļiņu drusku savrup, teica viņam paklusu, ka, ja esot vajadzīgs ar mērniekiem ko runāt, tad viņš iztulkošot vā­ciski un latviski.

«Gan, dēls, iztiksim tāpat bez tulkiem,» Oļiņš atbildēja ierastā diktumā un nogājis piesēdās, cigāru nelādzīgi iededzinādams un apmērcē­dams pa daļai sveces taukos.

Oļiņam klētī esot, Prātnieks aizsteidzās tāpat bez cepures, ar cigāru rokā, uz dūmu istabiņu rīkot sieviešus pie vakariņu salikšanas. Viņa sejs bij tik pilns gādāšanas, rūpju un steidzamu darīšanu kā vai pa­šam pils maršalam vai ceremoniju gādniekam pie kāzu izrīkošanas. Kaut gan viņa rīkošana bij pavisam nevajadzīga, tomēr Oļiniete pie­ņēma Prātnieka vārdus visur it kā ar cienīšanu un bijāšanu, sacīdama vienādi: «Jā, jā, jā, Andž, jā.» — Tur savu veiklumu un zināšanu iz­rādījis, Prātnieks aizsteidzās atpakaļ uz klēti tikpat veikli, kā nācis.

Drīz tika dotas vakariņas, pie kuru salikšanas Liena Oļinietei palī­dzēja. Oļiņš nespēja tukšo bairīša pudeļu vien nokopt, ko ēdot iz­dzēra.

Pēc vakariņām uzaicināja Švauksts mērniekus spēlēt kārtis, un ne­pagāja vēl ne pusstundas, kad bij pametis jau vairāk par divdesmit rubļu. Vēl gan citādi miera nemestu, vismazāk tik ilgi, līdz Švaukstam netrūktu naudas, ja netiktu dota tēja, zināms, līdz ar groku.

Ja citā reizē kāds iedrošinātos spēlēt Oļiņa mājā kārtis, tad tāds būtu, zināms, nelaimīgs cilvēks un tiktu izvadīts vismazāk ar negodu; bet tagad, ja mērniekiem būtu vajadzīgs, Oļiņš padotu pat savu bībeli kārtīm par pameslu.

Grokas dzeršana negribēja nemaz mitēties, tā ka Oļiņa iegādātais konjaka un araka padoms tikko netapa pārspēts. Pa vidiem netrūka arī jautru gan vācisku, gan latvisku dzeršanas dziesmu, kurām arī Prāt­nieks sāka pēc iespējas piebiedroties. Tās gan dūrās Oļiņam ausīs kā abējās pusēs griezīgi zobeni, tomēr viņš nerādīja ne tikvien nekādas pre- tības, bet uzcītās turēt vaigā pat labpatikšanu. Mērnieki nosēdināja viņu arī pie galda un ietaisīja'labu, stipru groku, kādas gan Oļiņš nekad nemēdza dzert, bet šoreiz nevarēja nekā darīt. Tad nosprieda uzsākt ikkatram pa kārtai savu dziesmu, ko tad visi kopā dziedāja. Pie Oļiņa kārta apstājās, jo uz Prātnieka, Švauksta un Pietuka Krustiņa uzmudinā­šanu viņš atbildēja, sacīdams: «Dziedat vien, dēli, paši, es tādu dziesmu nemāku.» Bet, kad arī mērnieki un pat viņu vecākais sāka uzstāt: «Saki, saki, vecais, nerunā niekus!» tad Oļiņš teica: «Dziedat tad no manas puses, ja gribat, to par krambambuli.»

Pietuka Krustiņš, pie Oļiņa piegājis, runāja, ka paši dieva vārdi atvēlot cilvēkam savā laikā priecāties, savā bēdāties, ka arī pats Dāvids esot dancojis un Zālamans dziedājis liriku, tas ir, augstas dziesmas.

«Priecāties, dēls, var gan,» Oļiņš atbildēja, «bet, zināms, iekš tā kunga un nevis iekš miesas; Dāvids dancoja arī tam kungam, bet nevis Baalam. Un tad vēl jāprasa: kurš mācēja savus grēkus tā nožēlot kā Dāvids? — Mēs, kuri nespējam tā grēku atzīt kā viņš, nedrīkstam arī tā grēkot.»

«Jā, jā, Oļiņa tēv, tas ir viss pēc teoloģijas loģikas,» Pietuka Krus­tiņš apstiprināja, tad gāja pie galda un izsauca mērniekiem kā taisnības un tiesas vēstnešiem augstu laimi. Švauksts bij laikam šo darbu piemir­sis, tādēļ izsauca laimi tūliņ tautas zeltenēm un dziedāja: «Augsta laime tām,» — bet mērnieki dziedāja: «Sie leben hoch, sie leben hoch!» Pēc tam atkal Pietuka Krustiņš — latviešu, vācu un igauņu tautām, kuru dēli še sēdot šovakar kopā; tāpēc lai šis vakars paliekot par stūra ak­meni šo tautu saderībai. Dziedāts jeb — labāk sakot — bļauts tika atkal tāpat kā papriekšu, un šī bļaušana neapstājās gandrīz vairs nemaz, jo, līdzko viens savu dziesmu beidza, tā cits atkal ar savu uzsāka, kur klāt taisīja ar pudelēm un citiem traukiem uz galda visādu troksni.

Oļiniete ienāca ar savu veco kalponi klētī vietu taisīt. Pati viņa nesa palagus un segas papriekšu, un kalpone nāca ar siena nastu, aiz kuras viņas pašas seju nevarēja necik redzēt. Viens no jaunākiem mērnie­kiem bij nodomājis, ka tā ir tā pati jaunā — proti, Liena, — kura palīdzēja salikt vakariņas un tēju. Tikko bij vecenīte nastu atraisījusi un sākusi sienu izlīdzināt, tā viņš sakampa to un iekrita ar visu sienā, dziedādams:

Tādas meitas es mīlēju, juhai-dī, juhai-dā,

Kurām vaigi sarkanbalti, juhai-dī, ai-dā utt.

Visi citi bez Oļiņa dziedāja līdz, tāpēc arī nebij dzirdama vecenītes kliegšana: «Vai, vai! jaunskungs, laidiet mani vaļā! Vai es vairs kāda meita?» — nedz arī Oļinietes saukšana: «Jaunskungs, jaunskungs, tā jau ir mūsu Edes māte!» — Bet jaunskungs kampa tik vecenīti un skūp­stīja, līdz pēdīgi citi arī to misēkli ievēroja un sāka visā kaklā smieties, rokām plaukšķināt un kliegt «bravo». Tad šis nelaimīgais, atjēdzies un savu riebīgo kļūdu pamanījis, uzlēca un bij aiz riebuma un dusmām gluži kā ārprātā. Vispirms viņš paķēra no galda kādu pudeli un laida to pret sienu ar tādu spēku, ka visa klēts piešļakstēja un stikla gabaliņi bira pa visiem kaktiem. Pēc tam sāka pa vāciski lamāties, sirdīties, spļaudīt un lādēt bez gala: «Verfluchter Teufel! Du abscheuliches, altes Aas! Eklige Krote! Der Satan moge sie holen!» īsti biedru uzzobošana un smiekli viņu iekarsēja jo vairāk.

Pēc tam sākās dzeršana atkal no jauna, bet jo lielākā spēkā; apkaunētais dzēra, gribēdams izdzēst šo nepatīkamo notikumu no prāta, bet citi dzēra, gribēdami darīt to piedzīvoto joku vēl saldāku. Sievieši, tikko vietas uztaisījuši, aizgāja steigšus projām; arī Oļiņš, kad pus­nakts nāca jau pāri un apskurbušie, lielāko trakumu izlaiduši, sāka mes­ties gurdenāki — jo trauki bij pa lielākai daļai saplēsti un gandrīz viss vai nu izdzerts, vai izlaistīts — atvadījās, atstādams Prātnieku savā vietā, kurš pēc tam uztaisīja vēl no paliekām brangu dūšu, jo, Oļi­ņam klāt esot, viņš dzēra maz.

Svētdienas rīts bij kluss, skaidrs un jauks. Prātnieks, kas gulēja dzīvojamā mājā, uzcēlās drīz pēc tam, kad Oļiniete izvadīja ganus. Arī Oļiņš bij jau augšā un, nosēdies pretī zināmai Marijas bildei, la­sīja pirmās rīta lūgšanas. Prātnieks, tāpat svārkus vien uzmeties, iegāja pie viņa iekšā un, labrītu padevis, sūdzējās, ka esot viņam arī galva drusku durna, kaut gan dzēris neticis tikpat kā nemaz.