Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Jā nu,» Oļiņš nopūzdamies atbildēja, «kamēr še grēku pasaulē mī­tam, tikām arī tas kungs it kā pārbaudīdams ļauj tam ienaidniekam uzlikt mums dažus nepelnītus grūtumus pie miesas un dvēseles; bet, kad būsim beiguši to ceļu tās miesas, «tad mums kaitēs vairs nenieka».» To sacīdams, viņš noņēma brilles un, uz grāmatas nolikdams, atkal svēti nopūtās.

Patlaban ienāca arī Oļiniete, kura, Prātnieku ieraudzīdama, sacīja: «Vai ciemiņš jau uzcēlies? Laikam bijusi cieta vieta; gaismiņa svīda, kad vēl apgūlās; es dzirdēju'gan, kad ienāca.»

«Kas, Irbēnu māt, vietai kait? Vieta bij kā kungam; bet par ierastu laiku miegs ilgāk nenāk.»

«Nu, kā jel tad vakarā visus apguldīji? — Vai Pietūka Krustiņš ar Švaukstu aizgāja?» tā Oļiniete. «Vietas gan es pataisīju tik mērniekiem vien: vecam gultā un jauniem zemē.»

«Vai tiem bij jāmeklē vairs kāda vieta? Tie atrada vietas visur,» Prātnieks atbildēja. «Gulēt gan aizgāja tik tad, kad bij viss tukšs un gandrīz arī viss sadauzīts. Var viņi dzert!»

«Vai Švauksts ar Pietūka Krustiņu ari plēsa traukus?» Oļiniete ar apspiestām dusmām jautāja.

«Laikam Švauksts gan vienu glāzi sasita.»

«Tad gan vajadzēja parādīt durvju,» Oļiniete, nevarēdama vairs valdīties, teica.

«Vai nu tādēļ jārāda jau durvis?» Oļiņš apmierinādamies sacīja. «Ko tur var darīt? Tāpat, jāsaka, kad vilku vidū esi, tad jākauc līdz.»

«Ak tā? Kas šis ir gan par lielu kungu! Jau izēdas, izdzeras par velti un tad saplēš vēl traukus! Viņš ir tik mērnieku atvedējs, tāpēc lai dzīvo pie saviem zirgiem; par tiem negādā neviens.»

«Lai ir, lai ir!» Oļiņš apsauca. «Kad tas krusts būs reiz pārgājis, tad būs pārgājuši arī visi Švauksti un citi.»

«Jā, izdošanas gan jums tiek,» Prātnieks sacīja, «bet par velti tomēr tās nebūs . ..»

«Jā, jā, Andž, es arī nupat gribēju prasīt, kā jel izdevās?» Oļiniete krita ar nepacietību Prātniekam valodā.

«Iztaisīju visu tāpat, kā runājām,» Prātnieks stāstīja tālāk it kā par kādu nieka lietu. «Jums krīt vēl tas tīrums aiz otrējiem līdz ataugai un viņiem atkal tā plienainā kalna virsa jūsu zemei apkārt līdz ezeram.»

«Lai tad kā! Ak tu dieviņ!» Oļiniete iesaucās pilnā priekā. «Nezin' kā gan es dievam to atdarīšu!»

«Jā, bet simt rubļu gan mērniekam iedevu,» Prātnieks sacīja paklu­sāk un it kā aizbildinādamies. «Mazāk nebij ko dot; tagad gandrīz visi tā dara; pa simtam vien, pa simtam vien dod; ar mazāk baidās iesākt runāt.»

«Labi, labi, Andž,» Oļiniete sacīja pieticīgā labpatikšanā, rokas sali­kusi. «Vai gan simts rubļu ir priekš tādas robežas kāda nauda? Tie var atnākt atpakaļ pa divi gadi.»

Oļiņš še nesacīja nekā, bet tik paberzēja pieri un negribot nopūtās. Viņš sajuta laikam iekšā kādu grauzēju un tika rauts šinīs ceļos ar varu it kā koks, kas iegāzies straumē ar visiem zariem un saknēm.

«Zināms gan, » Prātnieks apstiprināja. «Bet var būt, ka caur šo pašu lietu nāk vēl cits daudz lielāks labums: nav gan domājams, ka Gaitiņi spēs savu māju iepirkt; bet, ja arī spētu, tad tik šauri un nederīgi iemē­rīta māja nav nemaz pērkama. Tomēr, ja viņi ar labu iziet, tad jums gan paliek arī viņu daļa, jo pušelniekam ir pirmā roka un cits, kā jau sa­cīju, nevarēs uz tādas robežas nākt; bet tad jums, kad jūs gribat viņa daļu paturēt, tik jādot atlīdzināšana par mājām un par zemes labošanu un ieplatīšanu, tāpēc es gribu gādāt, lai viņiem tiek jāiziet bez nekā…»

«Tā, tā, Andž, tā!» Oļiniete priecīgi iesaucās.

«Un var būt, ka tas notiks itin drīz. Slazds jau ir gatavs — jārauga tik iedzīt iekšā. Bet nevajaga vien par to nekā runāt. . .»

«Vai, vai! Ko nu, Andž, par to bīsties?» Oļiniete iekrita valodā. «No manas mutes neizies ne peles pīkstējiens, tik vien tu, veci, pieval­dies, ka neizpļāpā; mēle tevim diezgan svabada ir.»

«Ko man piekodini, to liec vērā pati,» Oļiņš atbildēja. «Bet ko mēs svētdienas rītā tik daudz par laicīgām lietām runājam? Dosim labāk godu tam, no kura viss labums nāk.»

Pēc tam sapulcējās visi mājas ļaudis vidējā istabā uz rīta lūgšanu, tik vien Oļinietes dēla vēl trūka, kurš nedrīkstēja tikt modināts, bet gar viņa gultu turpat dibena istabā bij jāstaigā uz pirkstu galiem, un, kad Oļiņš ar Prātnieku no turienes iznāca, tad pati aizklāja logu ar gultas segu.

Bij izgadījies, ka pašu laiku neatradās istabā nevienas dziesmu grā­matas, tāpēc Oļiniete iegāja pieliekamā kambarī, kur maizes skapja augšplauktā stāvēja brīžam grāmatas. Tur viņai gadījās uzķert Lienas dziesmu grāmatu, ko tā bij atnesusi jau sestdien līdz ar drēbēm, gribē­dama iet svētdien uz dieva namu un zinādama, ka svētdienas rītā klētī nebūs ejams. Oļiniete atsita ātri vāku, gribēdama redzēt, kas tā par grā­matu ir, — un atrada iekšā Kaspara bildīti. Acumirklī iesitās viņas sejā niknums, un viņa gribēja tūliņ saplosīt bildīti gabalu gabalos; bet, drusku savaldījusies, paķēra turpat esošo maizes griežamo dūci, izdur­stīja jeb izrakņāja ar to bildītei acis, sagānīja seju un tad ielika to tāpat līdz ar grāmatu skapī atpakaļ, paņēma no viņa citu dziesmu grāmatu un iegāja istabā uz rīta lūgšanu.

Šoreiz Oļiniete ar savu nejauki skarbo balsi, ar kuru viņa lielījās,, dziedāja tā, ka bij jātur patiesi ausis cieti. Tagad viņai ar bij iemesls tik stipri dziedāt, lai — kā viņa domāja — var dievam atlīdzināt to, ka tas licis mērniekam pārtaisīt robežu.

Pēc rīta lūgšanas iečukstēja Prātnieks Oļiņiem, ka viss dzeršanas iegāds esot vakar iztukšots, tāpēc lai nosūtot vēl pēc jauna, jo, kad celšoties, tad zāļu atkal vajadzēšot. Par maltīti arī lai gādājot: dūša būšot jāuztaisa no jauna, un priekš maltītes gan neaizbraukšot.

Tūliņ atkal izrīkoja abus puišus uz savu krogu katru un vienu kal­poni vēl uz tuvākiem zvejniekiem un makšķerniekiem pēc zivīm.

Patlaban bij saliktas brokastis uz galda, kad ienāca Pietūka Krus­tiņš sabozies un, kā varēja redzēt, ar briesmīgām paģirām, bet savu manuskriptu jeb, kā pats sacīja, tautas mantu nesa cieši padusē. Viņš, kad gulēt taisījās, izgāja no klēts, gribēdams atspirdzināties, bet neie­nāca vairs; tik vien tagad otrā dienā celiņa malā, uz klēti ejot, bij re­dzams kaņepēs liels viļaknis, par ko atkal, zināms, Oļinietei tika ko sirdīties. Švauksts bij aizstreipuļojis uz rijas priekšu pie saviem ratiem un gulēja tagad tur piesaulē apakš ādas kā paradīzē; bet Pietūka Krus­tiņš bij iedzīts istabā gan laikam visvairāk no rīta vēsuma un no slā­pēm, jo ienācis, plecus raustīdams un drebinādamies, prasīja tūliņ dzert. Pasniedza labu lielu krūzi dzēriena, no kura atlikās vairs kāda lāse vien dibenā, kad viņš bij padzēries. Pie brokastīm Pietūka Krus­tiņš negāja, kaut gan aicināja, bet apsēdās uz sola ar visu «tautas mantu» padusē.

Ēdot nāca runas par pestīšanas žēlastību un par to labumu, ka cil­vēkam nav jānes savi grēki vairs pašam, kā vecos laikos bijis, jo nu va­rot viņus atdot un likt Pestītājam uz muguras.

«Man manas sirds jūtas tā nepieļauj, un es nedrīkstu kraut savu grēku Pestītājam virsū,» tā Pietūka Krustiņš, garā pār citiem pacelda­mies, sacīja.

«Es neskaitu nekā,» Oļiniete atteica, jo viņai bij uz Pietūka Krustiņa dusmas, «bet lieku vien viņam droši visus grēkus uz muguras, lai viņš nes, tas dieva jērs, tāpat kā krusta koku. Kāda tur man bēda! Es viņam par moku uz sāpju algu atdodu visas savas nastas; jo vai viņam nav spēka un vai viņš pats nav manis meklējis un mīlējis? Es gan nezinu otra tāda dvēseļu brūtgāna, kāds viņš ir; brīžam, kad ņemos, tad izstāstu viņam visu savu sirdi, gal' no gala un neapslēpju itin nekā.»