Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

«Nu, labi gan, mans bērns, tad es rītu dēlu sūtīšu,» Tenis cēli at­bildēja.

«Jā, bet es tev nupat gribēju sacīt, ka dēlam tu nedrīksti teikt par to lietu nekā,» Prātnieks paklusu sacīja, «viņš ir savādas dabas cilvēks, kurš tai lietai var būt drīzāk par kaiti nekā par labu; tāpēc tev jāiet pašam, un viņam par to nav vajadzīgs nemaz un nekā iepriekš zināt, citādi viņš tevi nelaidīs.»

«Tas var gan, dēls, būt; bet es uz savu roku vien nekur nevaru aiz­

skriet: man, kā smejies, īsi spārni,» Tenis atbildēja, pīpes galviņu cē­lāk izgrozīdams.

«Par spārniem nebūtu liela bēda, jo tos var aizņemties.»

«Kur gan, dēls, aizņemsies? Tagad, kā smejies, vajaga spārnu ikkat­ram pašam priekš sevis.»

«Nu, ja tev nav, tad es aizdošu,» Prātnieks teica un uzlika divdesmit pieci rubļi uz lodziņa, pie kura viņi runādami stāvēja. «Lūk, še ir.»

«Bet es, Prātniek, dēls, nezinu nemaz, kā smejies, kur pie mērnieka ieiet, nedz ari ko runāt.»

«Gan dabūsi zināt, — es arī tur būšu rītu muižā un mērnieka cienī­gam tēvam iepriekš par tevi ieminēšos; tik ej vien no paša rīta projām un nesaki nekā nedz dēlam, nedz citam.»

«Paldies, paldies, dēls, par padomu un palīgu,» Tenis, naudu sa­ņemdams, sacīja. «Bet vai tik cienīgs mērnieka tēvs nebārsies vien?»

«Kad ar prātu visu darīsi, kādēļ tad bārsies?» Prātnieks iedrošināja. «Man nav ilgāk vaļas, tāpēc tagad ej tik mājā un liec vērā visu, kas sacīts; bet, lūdzams, nesaki nevienam nekā.»

Oļiņš, dzirdēdams sievu pa kambari kliedzam, gāja turpu raudzīt, kas tur esot par nelaimi. «Ko tu, Mad, plosies svētdienas laikā, kur klāt vēl ciemiņi mājā?» viņš, durvis pavēris, jautāja.

«Vai dieviņ, vai dieviņ!» Oļiniete, viņā nemaz neklausīdamās, klie­dza joprojām. «Lai viņa ietu labāk vai pie žīda, vai pie čigāna, vai arī pie nabaga, kam kules plecos, bet pie tā vien es viņas nevaru laist! Kaut viņu čūska nokostu vai briedis nospertu! — Vai dieviņ, vai, vai! Sirds plīsīs, sirds plīsīs!» Un, tā kliegdama, viņa atkrita uz miltu lādes, sacirtusi abas rokas matos.

Oļiņš iegāja iekšā, durvis aizvērdams, un, rokas salicis, nopūtās: «Kungs, atpestī viņu no ļauna, jo viņa pati nezin, ko dara.»

Vai šis lūgums Oļinieti savaldīja, vai arī viņai pašai bij aiz lielas dusmošanās pietrūcis spēka trakot un plosīties, to nevar zināt, bet rimt viņa gan norima, tik vien elsāja un mēģināja saplosīt savus kamzoļus, bet tie bij stiprāki par viņu.

Uz vīra pierunāšanu Oļiniete sāka pamazām cik necik apmierināties, jo viņš tai ieskaidroja, ka īsti šai brīdī varot būt tāda nesavaldīšanās pa­šiem par kaiti uz visiem laikiem. Ja tagad, kur patlaban esot visām mērīšanas būšanām jāizšķiras, Prātnieks dabūšot zināt, ka Liena viņam cieti atsaka, tad viņš arī varot atstāties no visas gādāšanas, tāpēc ne­esot tas jādara Prātniekam nemaz zināms, bet jāatliek gala vārds uz priekšu. Ja varbūt notiekot, ka Gaitiņi šo vietu atstājot un aizejot citur, gan tad ari Liena atstāšot savas iedomas, no kurām tagad sirds kar­stumā negribot šķirties. Šādas lietas, ja viņas spējumā izpaužot, esot allaž jānožēlo. «Tāpēc,» tā viņš vēl beidzot teica, «neesi jel tik nejē­dzīga, bet savaldi savu sirdi, kā vēl dieva vārds māca: «Un jebšu mēs kārdināti topam, ka mēs tomēr pēc uzvaram un virsū paliekam.»»

Pa brītiņu ienāca arī Prātnieks, kurš, Oļiņieti uzlūkodams, jautāja, kas mammai kaitot, vai esot spēji sasirgusi?

«Viņai, Prātniek, dēls, reizēm uznāk tādi grūti piemeklēšanas brīži, jo tas kungs nav ļaunajam aizliedzis ņemt mūsu vājās sirdis pārbaudī­šanā; bet tomēr no naglu rētām, kad tās parāda, ir viņam ar kaunu jābēg. — Paliec vien, Prātniek, dēls, šepat un parunājies kādu brītiņu; es iešu raudzīt, vai kungi nebūs jau uzcēlušies.»

«Ja tu, Andž, neizgādāsi, lai tas nelietis tiek no Irbēniem un no visas Slātavas valsts izdzīts, tad tu gan neesi nekāds cilvēks!» Oļiniete els­dama iesāka, kad bij runājusi jau labu brīdi par Kasparu, Lienu un Prātnieka precēšanos. «Līdz šim bij Liena gandrīz ar mieru un nesacīja daudz nekā, bet tagad ir atkal ieēdināta laikam no jauna. Kad viņš, tas burvis, būtu reiz no šā vidus laukā, kā tad gan, Andž, Liena izietu pie tevis pielūgdamās, jo viņa nesaka tev nekādas vainas, ja vien labu, tik prāts ir viņai vēl kā apstulbots, līdz tas neģēlis vēl vārtās šepat acu priekšā. Lai iziet vai nauda, vai kas, bet mierā gan nepaliec!»

«Nu, redzēs, redzēs, kā būs?» Prātnieks atbildēja. «Var būt, ka iz­dosies gan, jo darīts tiek un tiks viss, kas darāms. Var būt, ka pa­dzirdēs drīz vien…»

«Kungi esot jau uzcēlušies!» tā vecā kalpone, durvis pavērusi, ar bijāšanos vēstīja; Prātnieks aizsteidzās tūliņ uz klēti, un Oļiniete iegāja dūmu istabiņā, jo viņa bij jau tik tālu apmierinājusies, ka varēja do­māt atkal uz savām saimniecības darīšanām.

Uz vakaru tai pašā svētdienā Pietūka Krustiņa labdarības biedrība izgāja zaļumos uz kādu krogu, verstis četras no skolas. Ejot nosprieda gādāt arī karogu, kurš esot biedrībai par lielu jaukumu un par izšķir­šanas zīmi, kad ejot zaļumos vai citur, jo varot jau sataisīties kaut kāda cita pulka un uz biedrības vārda «izblamēties». Esot derīgi tai pašā ziņā nest arī biedrības zīmes pie krūtīm.

«Tik vien tad pie zaļumos iešanas nav jāatstāj un jāaizmirst karogs bērzos,» Pietuka Krustiņš piekodināja, «jo tas nav biedrībai pašai par godu.»

«Par to nekas, ja kādreiz paliek — lai paliek,» kāds no pulka atbil­dēja, «zagt karogu tak neviens nezags, jo tam būs biedrības vārds virsū; tik vien, ka gani uzlaiž lopus virsū, tad var viņu samīdīt un saplosīt.»

«Vai nu ganu puikas būs akli, ka Jaus karogu mīdīt un plosīt?» kāds cits sacīja. «Gan viņi to piekops un, kad būs ievadījuši lopus mājās, tad nonesīs pienācīgā vietā, jo tagad visi ganu puikas māk izlasīt karogu uzrakstus.»

Kad bij jau labu brīdi «zaļumos» zaļi pavadījuši un arī dziedājuši, tā ka vakars nebij vairs tālu, tad atskanēja piepeši ilkšu zvani un ratu rībēšana. Visi izskrēja ārā un ieraudzīja nākam no kalna divi aizjūgus vienos auļos. Aiz lieliem putekļiem varēja redzēt brīžam no priekšējā aizjūga tik trīs zirgu galvas un vidū augstu loku, jo vējš bija pretī, kas paspēja atdzīt putekļus cik necik atpakaļ. Tik tad, kad pašā kroga priekšā abi aizjūgi uz reizes apstājās, izrādījās, ka iepriekšējais aizjūgs bij tas pats jau pazīstamais, kuram Švauksts par braucēju; otrā, pie kura bij viens Prātnieka zirgs un otrs Oļiņa zirgs, sēdēja vecākais mērnieks ar Prātnieku un vecais Andrievs, Oļiņa puisis, par braucēju. Visi bij pilnā dūšā un gāja krogā lēkādami un dziedādami:

Kehren wir in's VVirtshaus ein, juchai di, juchai da!

Trinken wir vom besten Wein, juchai di, juchai da!

Und ein Glas Krambambuli,

Donnerwetter Paraplū! juchai di ai di ai da, juchai di ai da.

Prātnieks izdabūja no krodzinieka viesu istabas atslēgu un saveda mērniekus tur iekšā; Švauksts, zināms, iegāja arī droši, bet Pietuka Krustiņš ielīda viņam līdz un sasveicinājās ar mērniekiem, kuri vai­cāja, kādēļ esot vakar pazudis. Viņš atbildēja, ka nebijis vaļas, jo vaja­dzējis steigties uz māju, lai varot vadīt šodien spirgtiem spēkiem bied­rības sapulci.

Prātnieks tūliņ lika atnest «duci bairīša», kādas pudeles vīna un vēl dažus citus dzērienus. Iesākās dzeršana un dziedāšana. Drekberģam, būdamam arī dziedātājos, izlaimējās tikt par sulaini pie pilno pudeļu atnešanas un tukšo nokopšanas. Viņš bij uzšuvies uniformas veidā šau­rus svārciņus un rīkojās ļoti izveicīgi, bet vienumēr ar Švaukstu pusvāciski vārdos saķerdamies. Pa kādu brītiņu Pietuka Krustiņš iesāka runāt, ka, ja mērnieku kungi atļaujot, tad viņš varot še ņemt pie dziedā­šanas dalību ar savu vīru kori, jo tas viņam esot pie rokas. Mērnieki, un īsti jaunie, bij itin ar mieru, lai vedot vien savu kori iekšā, jo viņi gribot tos jokus redzēt. Pietūka Krustiņš izgāja un saaicināja visus, pa krogus istabām saukdams dikti un stāstīdams, ka mērnieku kungi vē­loties viņu dziedāšanu dzirdēt. Pie izstādināšanas pēc balsīm viņš, turē­dams jau balsu uzdodamo jeb balsonīti rokā, rīkoja kori ar lielu mū­zikas pratēja ziņu un kapelmeistara veiklumu, likdams pārmainīt vietas drīz pirmām tenoram ar otro, drīz otram basam ar pirmo. Kaut gan koris bij pēc balsīm izstādīts, tad tomēr, kā pēc izrādījās, visi dziedāja tik vienu pašu balsi vien, jo dzeršanas dziesmu, kādas te nāca, viņi nebij uz balsīm mācījušies, kaut gan arī tās, kuras bij mācījušies, neska­nēja gandrīz nemaz kā uz balsīm jeb, skaidrāk sakot, skanēja uz tik balsīm, cik bij dziedātāju. — Tomēr tagad pēc ikkatras dziesmas diri­ģents, kad bij beidzis sist ar balsonīti takti, neaizmirsa šo to piezīmēt, it kā: «Pirmais tenors pie šās dziesmas stipri detonēja» — «otrais bass neievēroja tā adadžio» — «pēdējais paņēmiens bij jādzied largo, bet otrais un trešais forte fortissimo» utt. «Fauzē», kā viņi paši sacīja, sa­runājās diriģents ar dziedātājiem un lika atnest uz biedrības kases aiz­maksu «duci bairīša».