Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Kad dzeršana un dziedāšana gāja uz beigām, tad Pietūka Krustiņš uzaicināja «visu cienīgu publiku» vēl uz kādu kopdziesmu, uz ko arī visi bij labprātīgi un sāka izmeklēt tādu, ko visi mākot. Ka nu citas tādas vairs neatradās kā vien «Tādas meitas es mīlēju», tad nosprieda dziedāt to pašu, jo še, kur paši vien esot, varot laist vaļā, ko gribot, tāpēc dziedāja visi:

Tādas meitas es mīlēju,

juhai-di, juhai-da, Kurām vaigi sarkanbalti, juhai-di ai-da utt.

Pa zemes dalīšanas laiku izskatījās Slātavā, it kā kad tur būtu atgriezušies vecie klausības laiki atpakaļ: ikkatru dienu, kad vien bij mērnieks mājā, brauca valsts saim­nieki rindām vien uz muižu un atpakaļ. Ap mērnieka māju stāvēja arvien tik daudz zirgu kā svētdienās ap baznīcas krogiem; tāpat arī aiz cilvē­kiem nevarēja vis nokļūt ik reizes pie mērnieka durvīm, jo ikkurš spie­dās, lai tiktu iekšā agrāk nekā citi. Runāt viņi runāja savā starpā maz, un, kad sastapās itin tuvi pazīstami, tad izskatījās pat, it kā viņi kaunas viens no otra un saredzas ar nepatikšanu šai vietā. Tomēr šī kaunēša­nās un nepatikšana necēlās vis aiz ļaunas apziņas, bez kuras gan lai­kam neviens nebij, bet tik tādēļ, ka tagad nevarēja noslēpt cits no cita savu ceļu un nolūku, ko slātavieši labprāt dara, kad viņus vaicā: «Kurp brauksi?» — tad atbild, palocīdams galvu uz priekšu jeb uz to pusi, kurp zirgs iet: «Laidīšu uz to pusi,» — vai arī, ja jautā: «Kur biji?» — atbild, rādīdams ar pātagu atpakaļ pār plecu: «Biju tanī pusē,» — kaut gan jautātājs pats jau itin labi redz, ka «uz to pusi laiž» vai ka «tanī pusē bijis». Pēc šādām atbildēm vairs tālāk neviens nejautā, jo paši slā­tavieši gan zin, ka viņas izsaka to: «Labāk nemaz neprasi, jo zināt tikpat nedabūsi.» Bez tam pieminētā laikā viņiem bij pašiem arī citam uz cita slepenas dusmas, jo ikkatrs domāja par otru: «Kam, velnam, tev arī vajadzēja šurp vilkties?» Tiesības uz dusmošanos, zināms, nevienam nebij, tāpēc arī tās dusmas palika apspiestas, bet citādi gan viņas nāktu arvienu skaļi klajā.

Pie mērnieka durvīm viņi stāvēja tai pieminētā laikā, kā jau teikts, klusu un acis nolaiduši, jo tad visiem uz vienu pašu «pusi» vien bij «jā­laiž» un «jālaiž» pie vienām pašām durvīm; un kādēļ? to ari ikkurš zināja, tāpēc tad par klusu ciešanu še prātīgāks nekas nebij. — Visiem vajadzēja stāvēt ārpusē un gaidīt, līdz tas iznāk, kurš iegājis, jo pa vienam vien pieņēma un priekšiņā jeb priekšnamā gaidīt neatļāva, lai — kā paši slātavieši bij sapratuši — nenoklausoties, ko iekšā runājot, tādēļ ka tūliņ aiz pirmām durvīm bij mērnieka cienīgtēva runāšanas is­taba. Tik Prātniekam, kura netrūka muižā pa to pieminēto laiku gandrīz nekad, bij neaprobežota tiesība ne vien pie ieiešanas pašam, bet viņš varēja ielaist bez rindas arī kaut kuru no gaidītājiem. Tāpat daži «valdinieki» — kā slātavieši un čangalieši godā savus valsts valdības un tiesas locekļus — nāca brīžam, pasituši padusē kaut kādus «malkas grā­matas» vākus, lai citi domā, ka iet darīšanās, — un tā tika, zināms, papriekšu un bez kārtas iekšā. Arvienu, kad kāds no atbraukušiem iznāca, gāja viņam līdz pie ratiem vai nu mērnieka puisis, vai saimniece.

Zināmā pirmdienā bij Prātnieks muižā jau no paša rīta, kad vēl — kā saka — mērnieks griezās tikko uz otriem sāniem. Šai laikā bij vi­ņam arvienu pati labā zveja, jo tad iznāca laiks ar vienu, otru un trešu kaut ko aiz stūriem vai aiz malkas asīm izčukstēties un saņemt arvienu kaut ko zināmu vai nu priekš paša vecā mērnieka, vai viņa pirmā palīga. Šoreiz viņš satikās visupirms ar Bambanu, Strūvuli un tiem citiem, no kuriem bij devis sestdien palīga mērniekam naudu un kurus bij, kā pats sacīja, «pastellējis» šorīt uz muižu pretī. Ikkatram viņš stāstīja savrup: «Tavus simts rubļus es sestdien nodevu un visu iztai­sīju, kā runājām. Bet, lai tas darbs paliek droši spēkā, tad vecā mēr­nieka ari, kā jau viņu reizi teicu, nevar atstāt bez smēra, jo, kad par to nepiemin mērnieka cienīgam tēvam īpaši, tad izlīdzināšanas komisija var to robežu atkal atcelt, caur ko aizietu vējā viss, kas darīts līdz šim.» — Daži, kam bij vien pie rokas, iedeva atkal Prātniekam pa simtu rubļu kurš, jo vai gan pašam vecam varot dot mazāk nekā palīgam? Turpretī citi, kuriem nebij pie rokas, lūdza Prātnieku, lai iedodot no savas naudas uz kādām nedēļām, līdz nauda atkal ienākot, un, ja gribot, lai par to aizdevumu un izpildījumu ņemot vai desmit rubļu — tas esot sīka lieta. Tādos gadījumos aizgāja arvien uz krogu, kur Prātniekam bij zināms savs īpašs kambaris. Tur tad norakstīja cietu parādu zīmi, ka tas un tas aizņemas no Prāļnieka uz tik un tik nedēļām simts desmit rubļu, pret ko ieliek ķīlā savu kustamu un nekustamu mantu. Tādus at­došanas termiņus Prātnieks zināja nolikt allaž uz īsu laiku un īsti tā, ka tiem vajadzēja notecēt jau priekš tām dienām, kur izlīdzināšanas komisijai bij jāuzņem savs darbs; turklāt viņš, tādas zīmes saņem­dams, mēdza vēl pieminēt to, ka, ja neatdošot naudas līdz termiņam, tad pirmais pametums varot būt jau tas, ka robežu netaisīšot un neat­stāšot vis devējam par labu, bet šis parāds, tas, zināms, tikšot piepra­sīts tūliņ caur tiesu. Šoreiz trūka naudas Bambanam ar Ķēpu, tādēļ nogāja uz krogu un uzrakstīja parādu zīmes ar visiem tiem zināmiem piezīmējumiem un piekodinājumiem.

Viņiem vēl turpat esot, ielīda bailīgi pie tiem divi no mazākiem un vājākiem saimnieciņiem, nesdami katrs trīs pudeles bairīša, kuras nolika Prātniekam priekšā uz galda un sacīja laipni, bet nedroši: «Dze­rat nu,» — un paši pie tam atkāpās kaktā.

«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?» Prātnieks, lielkundzīgi atzvē­lies, nicinoši sacīja. «Ja ir pudele vīna, tad gan.»

Prātnieks un vājākie saimnieciņi krogā

«Kas gan lai tagad to bairīti plītē?.. Ja ir pudele vīna, tad gan.»

Abi ienākušie izsteidzās ārā.

«Labus cigārus arī!» Prātnieks sauca viņiem vēl pakaļ.

Pa brītiņu viņi bij atpakaļ, nesdami viens pudeli vīna, otrs vairāk pakiņu cigāru, ko visu atkal nolika Prātniekam priekšā. Kaut gan viņi iestājās atkal tāpat kaktā kā pirmāk, tad tomēr pie tiem bij no­manāma jau lielāka, drošāka un laimīgāka apziņa par to, ka viņu vīns un cigāri atrada žēlastību Prātnieka acīs, kurš pasniedza citiem un — ak tavu cerības pilnu laimi! — arī viņiem pašiem cigārus, ieliedams arī pa glāzei bairīša, bet vīnu dzēra gandrīz pats vien.

Pie dzeršanas un pīpēšanas sāka valoda griezties nemanot uz ta­gadējām valsts būšanām, jo tās nevarēja iziet nevienam no prāta. Prāt­nieks bij, kā jau allaž, valodas vadītājs. «Šinīs pašās dienās vajaga notikt kam jaunam,» viņš sacīja. «Krist kādam jākrīt, bez tā pāriet nevar, un, kas kritīs, tam ragi lūzīs, to es pasaku jau tagad. Tādas lie­tas ir visas man iepriekš zināmas, un nekas nenotiek, par ko es nezinātu sacīt jau papriekšu, kādu galu ņems. Kas domājas būt gudrs, tas lai neaizmirst, ka citi ir par viņu gudrāki un ka gudram gudra nelaime. Nu, vairāk es negribu nekā sacīt, jo ar laiku gan ikkatrs pats visu re­dzēs un dzirdēs. Apslēpts nekas nepaliek.» Kad kādu brītiņu bij cietis klusu, tad, glāzi ņemdams, runāja atkal: «Kaut varētu vien sagaidīt goda maltītes, tad atkal to vakaru zaļi nodzīvotu ar visiem mērniekiem kopā. Šās divi pagājušās dienas dzīvojām gan uz nebēdu: vienā liešanā! Vēl tagad pa galvu rūc vien. Tāpat sestdien, kā vakar mēs ar Raņķa kungu vien vairs palikām uz kājām, bet citi visi nogura vien cits pēc cita. Vajaga pie laika ieradināties, lai goda maltītē var izturēt līdz, jo tie vis neviens nesvētīs, bet raus, cik katrs varēs. Mums, runas vīriem, būs gan, protams, atkal jāspriež par visu izrīkošanu un pašiem jāiet varbūt pie kārtības izvadīšanas.»