Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Kā kāda brūte pušķojas,

Tā dvēselīte sataisās

Un pretī iet tam brūtgānam,

Tam mūžam augsti teicamam,

Kas brīnišķi mūs mīlējis,

Kas sevi par mums nodevis.

Visi citi, kas bij klāt, dziedāja dievbijīgi līdz; arī pati vājniece, kā varēja redzēt, saprata vēl šo dziesmu, kura viņai bijusi ļoti mīļa, jo taisījās gandrīz it kā uz līdzdziedāšanu, bet vairs nespēja — elpošana metās arvien lēnāka un smagāka. Pēdīgi izrādījās, ka atmaņa mirējai ir vēl atskaidrojusies, jo viņa raudzīja griezt acis uz to pusi, kur stāvēja Kaspars un Liena; kad bij viņus atradusi, tad nolūkojās vienā un otrā ar tādu skatīšanos, kura izsacīja visu to, ko sirds gribēja sacīt, bet kā mute vairs nespēja. Tai spīdēja īpaši šis lūgums par visiem gaišāk:

Ak, palieciet jūs, jēriņi,

Pie sava labā gana!

Pēdīgi viņas krūtis pavisam apstājās no elpošanas; tik pēc laba brīža tās vēlreiz gari atņēmās un tad bij un palika klusas un mierīgas. Annuža raudādama aizspieda savai uzvarējušai draudzenei acis. Tad no­metās visi klusu ceļos un, daudz asarām birstot, noskaitīja svēto lūg­šanu. Labu brīdi pēc tam atkal visi palika klusu, skatīdamies svētām, jūtām aizgājušās sejā, kurš nebij nāvē nenieka pārvērties.

Kad nomirēja bij, kā pienākas, apkopta un miroņu apģērbā šķirstā ielikta, tad ienāca ari Oļiņš, kurš līdz šim nebij mājā. Viņš, labvakaru padevis un matus paglaudis, noskatījās kādu brītiņu aizgājušā un tad izsacīja priekš iznešanas šo dziesmas pantu, kuru visi kopā lēnām no­dziedāja:

Mēs šeitan esam viesi, —

Ne māju vietiņā;

Tā pasaule patiesi

Mūs neapmierina.

Turp dzenamies, cik spējam,

Kur dzīvo mūsu tēvs;

Uz ceļa asras sējam, —

Tur dvēsles izdusēs.

Slātaviešu runas vīri jeb valsts vietnieki sēdēja valsts nama priekšistabā pīpēdami, runādami un gaidīdami, kad aicinās uz sēdi. Tagad viņiem bij daudz jauna, ko dzirdēt un ko gaidīt, jo pats īstais mērnieks, Feldhauzens, bij atnācis un Slātavā kādā muižas mājā ietaisījies uz dzīvi. Tikpat Slātava, kā Čangaliena — abas valstis gaidīja, gandrīz elpu apturējušas, ko kuram īsti nesīs tie daudzi­nātie un gaidītie «Mērnieku laiki»? Daži runas vīri bij jau mērnieku redzējuši vaigā un bijuši pat pie mantu atvešanas, uz ko lielkungs uz­aicināja abēju valstu saimniekus labprātīgi braukt. Tie stāstīja, kāds mērnieks izskatoties: slaiks pusmūža vīrs ar garām, melnām ūsām un matiem, — tad: kāds esot no dabas: veikls un ātrs. Valodu turēja par visiem vairāk Prātnieks, stāstīdams, ka mērnieks viņu drīz saucis vārdā, devis cigāru, sniedzis roku un kā viņš ar mērnieku runājis — jo bēda viņam par nevienu neesot, — lai ar slātaviešiem nestrādājot vis tā, kā dzirdams esot no citiem mērniekiem citās pusēs, jo slātavieši esot savādi āķi. Daži bij sadzirdējuši arī, ka šodien nākšot mērnieks pats pie runas vīriem, bet kādēļ? par to dažādi sprieda, neviens īsti nezināja.

Tā runājot un spriežot, atvērās piepeši durvis un ienāca īsti tāds vīrs, kādu bij stāstījuši mērnieku esam: slaiks, vingrs, melnām, garām ūsām. Pie apģērba un izturēšanās bij viņš jāpazīst par pasaules stai­gātāju. Viņu ieraugot, sagrūda runas vīri uzreiz pīpes aiz muguras, saslējās no sēdekļiem kājās it kā uzsperti un klanījās, kā kurš spēja. Ienācējs padeva ierasto labdienu un vaicāja pagrūtā latviešu valodā, vai valsts vecākais esot te atrodams. Runas vīri rādīja ļoti pazemīgi, ka esot gan tur dziļāk iekšā. Arī tas, ienācēju ieraudzīdams, uzcēlās, bet drīz gan atkal piesēdās, kad viņš sāka stāstīt, ka esot svešnieks, Gra- bovskis vārdā, un tai un tai pilsētā pierakstīts, pēdējos gados dzīvojis ārzemēs un tagad gribot uzturēties kādu laiku še, tāpēc pieteicoties pie valsts policijas un atdodot tai savus papīrus. Viņš strādājot vairāk nekā vienu darbu: zīmējot portrejas, mājas un apgabalus, lāpot pulksteņus,izdzenot tarakānus un vēl šo to. Valsts vecākais, viņa papīros izskatī­jies, teica, ka varot gan šai vidū dzīvot. Svešinieks, savus papīrus sa­ņēmis, atvadījās paklanīdamies no valsts vecākā, tāpat arī priekšistabā no runas vīriem, kas stāvēja vēl allaž kājās kā sveces, ne vārdiņa nepīkstēdami.

Gandrīz tūliņ līdz ar svešinieku iznāca priekšistabā valsts vecākais, kurš, tabaku pīpē bāzdams, nospļāvās un sacīja: «Jods lai viņu parauj! Skaidri par mērnieku nodomāju. Ja viņus abus savestu vienādās drēbēs kopā, tad viņi paši nezinātu, kurš katrs ir. Tik liela vienādība nav redzēta.»

«Kā? Vai šis nebij mērnieks?» tā gandrīz visi runas vīri uz reizes iesaucās.

«Nebūt ne!» valsts vecākais, sērkociņu raudams, atbildēja. «Tas ir kāds pasaules staigulis, Grabovskis vārdā, — staigājot, tarakānus iz­dzīdams, pulksteņus lāpīdams, zīmēdams un vilks zin ko vēl darīdams.»

Daži runas vīri sāka cits citu zobot un sirdīties uz Prātnieka, ka tas esot par lielu pazinēju izlielījies, bet pats atkal pirmais slējies augšā, un ko tad citi, kas neesot mērnieku redzējuši, varot tur zināt? Tiem bijis jāceļas līdz.

«Bet es vēl nemaz nevaru ticēt, ka viņš nebij mērnieks,» Prātnieks, gudri domādams, runāja, it kā gribēdams caur to savu misēkli labot. «Var būt, ka viņš tik pārģērbies tāpat ienāk, lai var izmanīt, ko valsts vietnieki runā.»

«Gan jau pēc pārliecināsies, ka nebij, jo šis klaidonis paliks kādu laiku tepat; tad varbūt izgadīsies brīžam, ka redzēsi viņus abus kopā; bet šodien, kad gan mērnieks patiesi nāks, tad tik atkal nepārskatāties uz otru pusi un neturat viņu par šo, kas izgāja.»

«Ak tad mērnieks nāks gan šodien pie mums?» tā daži ziņkārīgi jautāja.

«Nāks gan,» valsts vecākais atbildēja un saaicināja runas vīrus uz sēdi.

Pirmais priekšlikums bij par to, ka no baznīcas valdības esot valstis lūgtas gādāt baznīcas ērģelēm «bazūnes».

Kāds runas vīrs, biezs vecis ar iesirmojušu vaigu bārdu, bij arvienu tas, kurš pēc ikkatra priekšlikuma pirmais runāja un sēdēja arvienu pieliecies, rokas salicis un starp ceļgaliem nolaidis. Tas sacīja kā allaž: «Ko tur nu citu, kā vajaga — vajaga. Jo, ja mēs gribēsim būt lepni pret dievu, kāds tad varēs būt dievs pret mums?»

«Jā, jā,» tā cits, garš, sausnējs, pavecīgs vīrs ar bāliem matiem un palielu muti, domīgi sacīja. «Bet mums ir jāapdomā papriekšu, vai to pavisam drīkst darīt? Jo dievvārdos stāv, ka

Ar bazūnēm būs troksnis tāds,

Kas ies līdz pasaul's galam,

tad visi miroņi atmodīsies, kapi atdarīsies un pasaule satīsies kā grāmata; tādēļ, ja liksim bazūnes baznīcā un laidīsim vaļā, vai tad viņa pavisam nesagāzīsies? Vai šī nav tik kungu gudrība, lai dabūjam taisīt atkal jaunu baznīcu?»

Valsts vecākais gan skaidroja, ka tās esot nieka bailes, jo bazūnes, ko liekot ērģelēs, esot tik tāds reģisteris, kas izdodot dārdošu un dobju troksni, kurš baznīcai nevarot nepavisam kaitēt; bet tas, kurš tās domas bija izsacījis un kuram nu arī piekrita citi, nebij ar to nebūt apmieri- nājams. Viņš pierādīja, ka, lai gan par reģistri saucot, bet tomēr ba­zūnes vien būšot; to viņi darot tik tādēļ, lai varot valsts vietniekus piemānīt. Un, ja arī varbūt viņas nenākšot tik lielas kā pastarā dienā, bet to tiesu šās pūtīšot ar plēšām, kamēr tās pastarā dienā tik vien eņģeļi; un cik lieli gan tie esot? turpat baznīcā pie altāra varot viņus redzēt.