«Ko tu, mīļā, vairs vecā pusē darīsi? Tur tevis nepazīs neviens,» Ilze, pielikusi roku pie mutes un skatīdamās domīgi zemē, runāja. «No radiem vecie apmiruši, jaunie izklīduši savu malu kurš, un pie tiem arī tev nekādas piemešanās nebūs — viņiem jādzīvo pašiem pie otra.»
«Par to jau es arī baidījos, nākdama no turienes, un vakar, kad satiku jūs, tad izlikās vecā puse tūliņ sveša un tukša; tā vēl iedama domāju, ka, ja arī neatradīšu vairs saviešu, tad jel jūs nebūsiet
sveši.»
«Es nupat, mīļā, sāku domāt, — mēs neesam nekāda lielā pulka dzīvotāju,» Ilze pēc maza brītiņa sacīja, «paliec, ja gribi, kādu laiku pie mums, tad mums būtu svešā pusē īsāks laiks. Es runāšu ar vecīti, viņš būs arī ar mieru.»
«Kad nu vecā pusē tā ir un atpakaļ iet arī vairs nevaru, tad, zināms, māsiņ, man labāk nebūtu nekur kā pie tevis, jo radi man nav bijuši nekad mīļāki par tevi,» Annuža sacīja, «bet ja tik es netieku vien jums par nastu? — No jūsu rokām nu gan vis man nebūtu jāskatās, jo mums ir abām kāds nekāds krājumiņš līdz.»
Patlaban dzirdēja ārā runājam, un drīz ienāca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu un ielicis citu pīpes galviņu, tāpat šķībi. Viņam līdzi nāca kāda sieva, ap trīsdesmit pieci gadiem, vidējā augumā. Mugurā viņai bij ne visai balts kažoks, nošūts pa šuvju vietām melnām siksniņām, puszābaki kājās, puķots, paliels lakats ap galvu, sega ap pleciem un nastiņa padusē. Viņai ienākot, Tenis teica:
«Lūk, es dabūju jau viešņas, kā smejies, ar pirmo izgājumu.»
«Nu tad labdien!» ienācēja sacīja apskatīdamās. «Jānāk jel raudzīt to jauno kaimiņu. Kura tad nu ir tā īstenā?»
«Vai nu saimniece saimnieces nepazīs? Kā smejies, skaties vien, kura baltāka,» Tenis pasmīnēdams atbildēja.
«Šī pati tad jau laikam būs,» tā svešā, pie Ilzes piegājusi, papriekšu roku, tad nastiņu sniegdama, sacīja: «Še nu, palūkojiet kost slātaviešu garozā, vai būs biezāka nekā jums?»
«Paldies, paldies par kukuli!» Ilze laipni pateicās, nastiņu saņemdama un viešņā skatīdamās. «Laikam būsi otrējo māte! Kas gan cits te pirmais atnāktu?»
«Jā, tā jau ir, kā smejies, tava nākošā ienaidniece,» Tenis jokoja, pīpi cēli loga kaktiņā iesliedams, kur stāvēja jau maks un šķiltavas.
«Nāc nu šurp, piesēdies,» Ilze aicināja viešņu, tai segu noņemdama un savu krēsliņu paceldama. «Mums vēl viss nesarīkots, kā jau jaunā mājā; ne vēl gultu iekšā, ne citu lietu.» Kad viešņu bij apsēdinājusi, tad piegāja pie guļu vietas un modināja Kasparu: «Celies nu, dēliņ, ej nomazgā muti. Raugi, mums jau ir atnākusi viešņa — kukuli atnesusi vis. Meties nu drīz un tad nāc un iesit viņai saujā.»
Kaspars uzcēlās žorīdamies, berzēdamies, gluži aizlipušām acīm un sāka streipuļot pa istabu. Tēvs saņēma viņu pie rokas un sacīja:
«Nāc šurp, dēls, es izvedīšu tevi ārā. Durvis nav vis vairs šobrīd tai kaktā, kur citiem rītiem bij!» Tad vēl, uz viešņu pagriezies, teica: «Sildies nu, sildies, viņu māt, reiz mūsu pakrāsnē, diezgan es tiku, kā smejies, šoziem uz tava mūriņa izsildījies, kad ar mantām braucu, un tad izrādi mūsu mātei, kur taisnāks celiņš uz kūti un avotu. Man jāiet jāsilda citi kakti arī.»
Annuža satiek Gaitiņus. Pienācējs izvilka tabakas maku, kurš izskatījās kā mazas kalēja plēšas.
«Ej nu, ej, tu jau nerimsti ne otra mājā, ne savā,» tā viešņa, viņam izejot, atteica; tad, pieliekusies pie Annužas bērniņa, runāja; «Ko tad nu dara tie jūsu mazie, vai būs izgulējušies? — Laikam meitenīte? Gluži vai vienā vecumā ar manu Trīnīti!»
«Jā, meitenīte jau ir — Lienīte,» atbildēja Annuža, bet gandrīz ar tādu seju, kurš lika just, ka viņa tālākas jautāšanas par šo bērnu negaida.
«Bet es jau dzirdēju, ka esot divi šādi mazi atnācēji; kur tad ir tas otrs?» viešņa jautāja, apkārt skatīdamās.
«Otrs, lūk, guļ še pie krāsns. Ne vēl ir bijis vaļas šūpuļa uzkārt, ne; tāpat vien abus glabājam. Sis ir mums kalpones bērns. Paši abi strādā pa klēti, savas pūles sanesdami,» Ilze atbildēja, guļošo bērnu apkopdama.
Patlaban ienāca Kaspars nomazgātu muti. Māte padeva viņam dvieli; tad sasukāja matus, uzvilka svārkus un veda pie viešņas, sacīdama; «Iesit nu, dēliņ, otrējo mātei saujā.»
Kad Kaspars bij šo savu pienākumu izpildījis un no viešņas apglaudīts, tad Ilze raisīja viņas kukuļa nastiņu vaļā, no kuras izņēma baltas maizes doniņu, un runāja uz Kasparu: «Lūk, dēls, cik laba mums otrējo māte! Redz, kādus kukuļus viņa mums tūliņ ir atnesusi.»
«Tas jau tur vēl palicis no svētdienas,» viešņa sacīja, it kā par kaut kādu neievērojamu nieciņu runādama, kur tomēr bij nomanāma apakšā lielība un pilnības lepnums. «Mans vecītis kā ir iecelts par dziedātāju, tad jau tiek aicināts vienādi uz visām bērēm pie izdziedāšanas, un še ir tas ieradums, ka, uz māju ejot, ik reizes pa kukulīšam autiņā iesien. Man kā tie radi tādi lieli vien ir, tad jau, kamēr es še esmu, visi tik manu vecīti vien, manu vecīti vien aicina: dažu svētdienu nevar nemaz uz visām vietām iziet. Man arī ir tāds pats negals līdz; jo, kad jau aicina, tad gandrīz mani papriekš piemin: lai es arī līdz, lai es arī līdz! Nu, ko nu, cilvēks, visur iziesi? Tagad pat, kā ir mazs bērns un rados arī nekad godību netrūkst, tad nemaz laba gala nav. Vai nu es arī šurp atnāktu, ja Oļiņš nebūtu dziedātājs, viņam jau nav lielmaņos neviena paša rada; vai tad kāda manta arī bij tolaiku? tīņi vien klaudzēja pa klēti kā turku bungas; un tad, kad manu lādi ienesa, tad klēts atspīdēja. Vēl jau es pati iedevu žīdam divi pārus cimdu, tad uzkrāsoja virsū divus putnus, tādus kā stārķus sarkanām kājām un knābām; nezin kādi tie spārni — vai melni vai zaļi. Gan jau nu redzēsat, kad iēšat. Vēl preciniekos braukdams, Oļiņš bij paņēmis no Svītnieku Rogaiņa jaunos segliņus, — lūk, kur tie tādi ir ar sarkaniem sāniem, ar misiņiem, — tāpat lielo, dzeltaino loku; arī nebij uzdrīkstējies ar savu aizjūgu vien braukt, jo manam tēvam viss spīdēja vien mājā: zaļi, kalti riteņi, vāģi ar atzveltni, tādi vien augsti, tādi vien augsti! Māte vēl gandrīz ikreiz sirdījās, kad bij jābrauc: kā padebešos esot uztaisījis, tur jau trepīšu vajagot klāt. Ak kungs, kā viņa negribēja manis šurp dot! Raug, kur esot radi! Tēvbrāļa dēla puisis esot bijis reiz cietumā, un tad nu būšot ar tādiem jāradojas. Mūsu pusē jau lielmaņi paši vien, paši vien ņemas, jo tad nepienāk ne vairāk lieku radu klāt, ne, un godībās tad paši vien esam. Bet tēvs vien bij tā kā piededzis pie tā Oļiņa, jo tos dziedātājus viņš bij no laika gala iecienījis un tiem vien visu pa prātam darīja. Nu, kas tad tēvam ar drīkstēja daudz ko pretī sacīt? Viņš kā agrāk bij gājis muižā amatos — pag, vai sešus gadus no vietas sastāvējis par tiesas vīra vietnieku, un, kad vien bijuši valdinieki jāceļ, ik reizes gribējuši likt kādā amatā. Gan jau radi nedzīrās nākt ne kāzās, ne, bet nelīdzēja nekā. — Tad jau vēl pa visu baznīcu tik vien mums, kādām lielmanīšām, bij zābaki un ar sarkanām strīpām brunči. Pie manis vien jau tad gandrīz visas meitas mērķi ņēma. Man kā bij tā veiksme arvienu jaunas strīpas izdomāt, tad vēl citas bij baznīcā tinušas uz skaliņiem ar dzīpuriem strīpas, manos brunčos skatīdamās. Ieraudzīju vien vēlāk vai pie dievgalda, vai, redz še: tai manas strīpas, tai manas strīpas! Un tie brūtgāni — ak tu žēlīgais dievs! — kā odi, ne atkauties nevarēja, vai pa pieci uz ikkura pirksta varētu saskaitīt. Vēl, kad pirmo reizi uzsauca, tad, no baznīcas āra ejot, viens ieknieba sānos; neredzēju gan, kurš bij, kurš ne. Čangaliešu Slitu Miķēlis staigājis veselu pusdienu, tulupa kažokā savilcies, pa ganībām un gaisā vien skatījies, kad izdzirdējis, ka es iziešot. Kas nu viņus visus var sasaukt, tur jau bijuši citi arī vēl. — Nezin kas nav piedzīvots tai kaķa mūžā un cik nebūtu ko stāstīt, bet labāk «zini daudz — saki maz».»
Читать дальше