«Es še nedomāju nemaz uz slātaviešiem vien, bet vispār. Tomēr atkal, ja aplūkojam Slātavu īpaši un salīdzinām ar citām pusēm, tad tur atrodam gan vairāk to, ko jūs saucat par rupjību, un citur atkal vairāk to, kas jums liekas par smalkumu. Bet aplūkojiet vien ar vērību, tad dažu brīdi būs jāsauc rupjība par smalkumu un smalkums par rupjību. Slātaviešos turas visas ļaužu kārtas vairāk vienkop un iet attīstībā gandrīz vienlīdzīgi uz priekšu bez nekādām lielām atliekām. Dažās citās pusēs turpretī atrodas arvienu divi šķiras: vienai ir gan jūsu nosauktais «smalkums» pārpārim, un lielākā daļa no tādiem domā, ka latviski nemāk, bet pārmaina stipri vien «mir» ar «mich» un iet pie vācu dievgalda, lai citi arī neturētu viņus par rupjiem. Otrā šķirā tad paliek gandrīz tik tie, kas danco krogos un redz ķēmus. Otrkārt, slātaviešu gars teicams ne tikvien tai lietā, ka viņi cenšas gandrīz līdz pēdējam sūtīt bērnus skolās, bet arī tas, ka izturas pret skolām pavisam godprātīgi un nemaisās skolotāju darīšanās, kā to citur esmu piedzīvojis, kur nāk dažs, kas pats nepazīst gandrīz ne burta, tomēr grib pavēlēt skolotājam, ko lai māca, kā lai viņa bērnu tur un glabā. Se es tā nemaz neesmu nomanījis. — Bet pirmāk jūs pieminējāt, ka tas bērns, kas še bij, esot Lienas meita. Par Lienu es esmu dzirdējis še, slātaviešos, daudz runājam. Kas viņa īsti bijusi?»
«Tur daudz ko stāstīt,» viesis atteica. «Kādreiz, kad bus laiks, tad pārstāstīšu.»
«Tāpat piemin še līdz ar Lienu arī Annužu,» skolotājs sacīja, kā izskaidrojumu gaidīdams.
«Šī pati vecenīte bij Annuža,» viesis atbildēja. «Lienu pieminot, nevar Annužas aizmirst — viņu abēju liktenis ir cieti savienots.»
Kamēr vēl skolotājs sarunājās joprojām ar savu viesi, tikmēr vecenīte nosēdināja Anniņu skolas istabā un pielūdza kādai pazīstamai mātei, kura solījās palikt tik ilgi, līdz bērni apgulšoties, lai arī viņas mazajo pieņemot un apguldinot; tad, no Anniņas vēl atšķīrusies, tipi- nāļa-pamazītim atpakaļ.
Laiks bij skaidrs, jauks, un saule spīdēja tik silti, cik vien viņa oktobra mēneša pēcpusdienā to spēj. Koku lapas bij skaisti nodzeltējušas un aiz lēna laika vēl maz birušas, kādēļ meži izskatījās kā dzeltenas puķu dobes. Vecenīte, kā likās, neņēma tā nemaz vērā, bet gāja vien, salīkusi un brīžam nopūzdamās, savu ceļu. Kalniņu aizsniegusi, viņa atgriezās vēl atpakaļ un noskatījās uz skolu, pēc brītiņa runādama: «Tur nu paliek mans vienīgais miers, prieks un laika kavēklis!» — un tad gāja no kalniņa lejā, kur atkal apsēdās uz tā paša akmens, uz kura bij sēdējusi aiziedama. Tur viņa sēdēja atkal labu brīdi, uz spieķīša atspiedusies, un runāja: «Kur nu lai rimstu, kur lai kavējos? Ko nu darīšu, kā sadzīvošu viena pati savā pirtiņā?! Nu vientulībā velsies atkal vecās, smagās slogas ar jo niknu spēku uz manu sirdi un tad gan laikam jo drīz viņu pamāks. Ak diena, diena, briesmīgā diena! Tu viena pati nolaupīji manu sirds mieru un labu apziņu, padarīdama mani iekšķīgi par tekuli un bēguli virs zemes. — «Ak kungs, kad tas man prātā nāk, Tad sirds man trīcēt, drebēt sāk Un mati stāvus ceļas.» — Sāku jau arvienu nomanīt, ka vakars ļoti tuvojas, kur pēc īsas izdusas būs jāstājas jaunā rītā lielā soģa priekšā, kurš tad lai tiesā, kā zina, vai pazudina, vai žēlo. — Bet kur tad paliks Anniņa? Kas tad par viņu apžēlosies un gādās, kad manis vairs nebūs? Vai Oļiņi viņu pieņems?
Nē, nedrīkstu iet ar savām smagām nastām dieva priekšā! Viss, viss noveco, bet noziegums paliek mūžam jauns. — Vai nebūtu jāiet pie mācītāja un jāizteic viss, lai ari Oļiņi dabū vai tūliņ zināt. — Labāk nesīšu šai pasaulē, kas nesams, — viņā pasaulē varbūt nepanesīšu.» Tad, kādu brītiņu domājusi, salika rokas un pacēla acis uz augšu, kuras tagad bij
sausas un līdzinājās izsīkušiem ūdens avotiem, kuri agrāk daudz tecē- juši. Labu brītiņu viņas sirds kavējās klusā lūgšanā, un, kad bij beigusi, tad uzcēlās it kā ar vairāk spēka un, projām iedama, skaitīja klusām šo pantiņu:
Ak tēvs, izdzēsi manus grēkus Ar Kristus dārgo asini! Lai tas man iedod jaunus spēkus, Kad nāve māks man' pēdīgi. Dievs, Kristus dēļ lūdz' es šo liet'! Lai mans gals man par lab' iziet.
1.Kad dziļa aukaina ziema
Dziļa, aukaina ziema bij pārlaista, kādu veci ļaudis atminējās piedzīvojuši tik «Spranču laikos», un «Spranču laikus» tā ziema atgādināja ne tikvien ar savu bargumu, bet arī ar kara pulku cauri iešanu, kuri gan šoreiz nebij ienaidnieki, bet aizstāvētāji un sargi. Rudenī, kad ledus iznīdēja ienaidnieku kuģus no jūras, viņi nāca uz zemes vidu ieņemt ziemas mitekļus un, pavasarim tuvojoties, griezās atkal pie laika atpakaļ, caur ko ceļmalniekiem bij daudz darba ar sniega rakšanu, tā ka dažu brīdi vajadzēja gandrīz visiem spēka cilvēkiem doties uz ceļu. Vēl pašā Jura dienā varēja kalnainos apgabalos redzēt, kādi spēka darbi bij strādāti. Dažā pakalnē atradās vēl sniega sienas gandrīz divu vīru augstumā, caur ko ceļš bij ļoti nelabs, jo viņš ne tikvien nedabūja žūt, bet mirka vēl jo stiprāk laukā no abējās pusēs kūstošiem sniega blāķiem. Turklāt bij viņš no lielgabalu un citu smagu vezumu riteņiem izgriezts gandrīz visam bruģim cauri, tā ka tagad daudz vietās grima vezumi un zirgi pavisam nost.
Jura diena nav caurcaurīm nekāda priekā diena, ja nesaucam par prieku tā jautruma, ko iedevis dažs šķiršanās vai saņemšanas malciņš; bet arī šis pats jautrums nomanāms gandrīz tik pie tiem, kuri paraduši staigāt un kuriem vecā dzīves vietā nav nekas dārgs pametams, nedz arī jaunā jābīstas no kāda krusta — vārdu sakot: kalpu kārtai. Kalpa vīram vietas pārmainīšana nav sveša un ir arī viegli izdarāma: viņš saceļ jaunā saimnieka ratos gultu, lādi, vēl ko neko, uzsēdina bērnus virsū un, vezdams zirgu pie galvas, aiziet gluži vienaldzīgi; sieva ar ratiņu uz pleciem iet vezumam līdz tāpat. Saimniekiem turpretī, ja viņiem jādodas uz jaunu vietu, nevar būt Jura diena nekad prieka diena. Nav nemaz visas nastas saskaitāmas, kas viņus spiež, uz citu dzimteni ejot. Viņiem ir brīžam jāatstāj tēvu māja pirmo reizi un varbūt, no uzkalniņa atpakaļ skatoties, jāredz pēdējo reizi un jāiet uz turieni, kur viss, viss svešs! Šo jūsmu sāpes var saprast un cienīt pilnam tikai tas, kas viņas kādreiz pats cietis. Saimnieka pārcelšanās uz jaunu vietu atstāj tam,
Annuža
Viņas augums bij stipri salīcis.
kas to redz, pavisam citus iespaidus sirdī, jo tur jāiet līdz visiem — no zirdziņa līdz kaķītim un vistiņai; tur jāved viss, no arkla līdz karotei; tur jāiet līdz arī varbūt vecam tēvam un vecai mātei ar baltām, trīcošām galvām. Tādēļ tad tādu ejošu dzīvelnieku acis allaž no asarām izmirkušas, līdzīgas ceļam, kas zem kājām; tik ja pats tēvs un gādnieks, kura acis susinājuši jau daži mūža vēji un lielākie rūpesti griezuši sirdi pie vienaldzības, iet ar gādības un spēka apziņas pilnu seju, kaut gan varbūt ar vissmagāko sirdi savējiem pa priekšu, jo viņam jāir kā ozolam, kas nes ne tikvien to pašu, bet vienmēr vēl lielāku auku nekā citi koki, tādēļ ka ir garāks, bet nelokās, — un līdz ar viņu, kaut gan kā nesalīdzi- nājuma pretība, guļ mierīgi pie mātes sirds kāds zīdāmais, kura melnās un baltās dienas glabā vēl nākamība savā azotē. — Viņš ir kā maziņa atvasīte pie stipra ozola saknēm, kur viņas nespēj aizņemt vēl nekādas aukas. Šās sēras pavairo vēl arvienu agrā pavasara tukšums, nemīlīgums un nejaukais ceļš.
Читать дальше