Reinis un Matīss Kaudzītes - Mērnieku laiki

Pieminētā pavasara Jura dienā gāja starp citiem dzīvelniekiem vieni, uz kuriem var zīmēties šie pieminētie vārdi diezgan pilnīgi. Viņi, kā pie visa bija redzams, nāca no tālienes un tuvojās patlaban Slātavas valstij. Viņu rinda, kura nebij visai gara, vilkās šādā kārtā: papriekšu dzina kāda pusmūža sieviņa ar seši līdz septiņi gadi vecu puisēnu lo­piņus, kur bij pavisam sešas govis, dažas aitiņas ar jēriņiem un kāds cūcietis; aiz tiem nāca trīs vezumi. Uz pirmā sēdēja pajauna sieva ar mazu bērniņu klēpī, un tiem diviem pēdējiem gāja divi vīrieši līdz, vezdami zirgus pie galvām. Vezumos bij tik tās vajadzīgākās mājas lie­tas, bez kurām nevar iztikt gandrīz nevienas dienas, kā daža gulta, galds, trauki, katli, drēbes, kaut kas no gatavas pārtikas un drusku lopu un zirgu barības. Visi gāja uz priekšu, maz runādami, tik vien lopdzi- nējiem radās brīžam valoda, kuru uzņēma ik reizes puisēns, jo sieviņa runāja no sevis tik tad, kad vajadzēja viņu atturēt no kādas aplamības vai likstas vai arī pamācīt.

«Memm, vai Irbēni vēl tāļu?» puisēns jautāja, pātadziņu vicinādams un kādā baltā, mazā jēriņā skatīdamies, kurš gāja drusku iepakaļ.

«Es, Kasparīt, skaidri nezinu, bet būs gan laikam drīz,» sieviņa at­bildēja, neatraudamās nemaz no šām domām, nedz paskatīdamās uz puisēnu. «Tev gan, dēliņ, laikam kājiņas sāp? Ej pie tēva, lai uzceļ uz vezuma.»

«Man vis kājas nesāp, es noietu vēl kādas piecas verstis,» šis atbildēja, cilādams savas samirkušās kājas uz lielākiem, dūšīgākiem soļiem un plikšķinādams ar pātadziņu pa grāvja ūdeni. «Vakar es gāju gandrīz visu dienu, un tad vēl vakarā nekas daudz nebij, kur tad nu jau šodien sāpēs? Tas baltais jēriņš gan laikam vairs nevar paiet, tas ir jāņem klēpī.» To sacīdams, viņš raudzīja jēriņu saņemt.

«Pats esi nesams, kur nu vēl jēru panesīsi!» sieviņa sacīja, rūgti pasmaidīdama un palikdama joprojām savās smagās domās.

«Kas tur ko nest? Es panestu vēl tādus divus,» puisēns lielījās, tu­rēdams jau jēriņu klēpī.

«Nu nes, nes, ja vari,» sieviņa teica tik tā, kā gribēdama no puisēna prasījumiem un stāstījumiem atsvabināties. Tas nu sāka ar jēriņu ru­nāt, to glaudīt un likt viņa purniņu sev pie vaiga, stāstīdams, ka drīz va­rēšot dzīvot atkal pa kūti un atpūsties līdz ganu laikam.

Patlaban nāca pretī un sieviņai cieši garām cita sieva viņas vecumā un drusku svešādā apģērbā ar mazu bērniņu klēpī. Viņas abas saskatī­jās gan viena otrai acīs, bet gribēja jau iet garām; tad pirmā iesaucās: «Annuža! Nudien, Annuža!»

Svešā tūliņ atgriezās un iesaucās tāpat: «Ilze! Vai, mana labā Ilze!»

Pie šiem vārdiem abas nomutējās un stāvēja labu brītiņu klusu, ska­tīdamās viena otrai acīs, līdz pirmā atkal iesāka: «Ak žēlīgais dievs, ka viņš nolicis satikties tur, kur ne domāt nedomā, un tad, kad ne sapnī necerē! Gadu gadiem gaidi un nesagaidi ne labā, ne ļaunā brīdī, bet nu, kad sava puse jau tālu, tad nāk pretī it kā nolikusies! Redz, redz, mā- siņ, kā nu mums arī jāiet!» Tad, ņemdama vērā savu gaitu un ierau­dzīdama puisēnu arī stāvam un brīnojamies, uzsauca viņam: «Kaspar, dēliņ, paskrienies un apturi lopiņus!» Puisēns steidzās un darīja, kā vēlēts.

«Tagad es patlaban uz vecu pusi iedama, kur gribēju izviesoties pie jums arī; bet ko tad nu?» svešā atbildēja bēdīgi un domīgi.

Tikām bija pienākuši zirgi ar vezumiem un arī apstājušies; pēdējā vezuma vadītājs sauca: «Kas tur par stāvēšanu?»

«Nāc šurp, Teni, raug, ko es satiku!» lopdzinēja iesaucās nepacie­tīgā priekā un tad atkal, nezinādama gandrīz, ko lai papriekšu runā, teica svešai: «Ak tu manu dieniņu! Kājām tik tālu ar mazu bērnu un šādā ceļā?!» — Tad atkal, pagriezdamās uz aicināto un jau nākošo pēdējā vezuma braucēju, jautāja: «Nu, vai pazīsti arī vēl?»

Pienācējs apstājās, palika pātagu padusē un vilka no kabatas pīpi, kurai bija labi garš kāts ar dažādām izrobotām ripiņām. Galviņa ar alvas kājiņu stāvēja šķībi izgriezta, tā ka zaļo puķīti, kas tai virsū»

varēja pats pīpēdams redzēt. Viņš skatījās kādu brītiņu svešniecē un tad, sniegdams tai roku, cēli teica: «Kaut tevi dievs! Es domāju, ka ja tik debesīs vairs satiksimies, bet dauzāmies vēl, kā smejies, tepat pa grēku pasauli kā veca nauda.» Tad izvilka tabakas maku, kurš izskatījās kā mazas kalēja plēšas; atvilcis to pie austiņām vaļā, izņēma lielu vara makadatu un sāka izkasīt pīpi makā.

«Mute, tā tev ir tāda pati, kā bijusi, bet pats gan esi sācis jau labi vien rauties,» svešniece atteica tādā pašā jocīgā un brīvā balsī, kādā bij uzrunāta un kādā runā tik vien tuvi pazīstami un draugi.

«Nu, ko lai dara, vai nu gan vairs lielāks augsi? Kā smejies, uz otra nelaimi izstiepies, uz savu saraujies,» tā vīrietis atjokoja, turē­dams zobos pīpi, kuru bija no jauna piebāzis, un saraudams maku no abām pusēm ar siksnām, kurām karājās galos ādas pušķi, un iebāz­dams to svārku kabatā.

«Labi gan, ka satikāmies, bet vai ar šo pašu vien šķirsimies! Kur nu tas laiks, kamēr nav tikties! Cik neesmu par tevi taujājusi! Neviena diena nepaiet, kur neiedomāju; bet kā ūdenī iekritusi!» pirmā runāja ar dziļu sirsnību.

«Ak, cik man gribētos dzirdēt ko par savu pusi! Bet vai gan še, ceļā, stāvēsim? Redz, kur jums lopiņi grib ēst, — paši ari noguruši; nez;in kur šorīt cēlušies?»

«Nu, kas tur ko neizrunāties?» pienācējs sacīja, vilkdams no bikšu kabatas šķiltavas un misiņa pulvera muciņu. «Kā smejies, mūsu jaunā muiža jau tepat aiz gāršas ir; nāc līdz, tad izmēļosieties galu galus.» To teikdams, viņš iešķīla ar vienu pašu cēlu sitienu uguni, uzpīpēja un, šķiltavas saujā saskandinājis, iebāza tās kabatā.

«Ak jā, tā gan, māsiņ, nudien!» pirmā iesaucās. «Līdzi nāc gan, tad būsi mūsu pirmā viešņa.»

«Gribētos gan redzēt, kur jūs paliekat, bet es jums būšu tik par grūtumu vien, jo pašiem nav vēl neviens kaktiņš iedzīvots, kur tad liksi vēl piegājējus?»

«Nu, sildīsim savu kaktu kurš; kā smejies, par četri kakti mazāk nebūs,» pienācējs runāja jautri starpā.

«Grūtāk gan būs tev pašai ar mazu bērnu tukšā, aukstā mājā, bet pārtiksim gan, — iesim vien,» pirmā, ņemdama svešai pie rokas, sacīja. Šī arī neliedzās un sāka iet līdz.

«Aiz ataugas, otrā celiņā pa labai rokai grieziet vien lopus iekšā Vai dzirdi, Ilz?» pienācējs — Tenis, — viņām aizejot, vēl uzsauca un, gaidīdams pienākam zirgus, atraisīja sarkano jostu, apņēma to par jaunu no priekšas uz muguru un tad, atkal atpakaļ ņemdams, savilka labi stīvi, palēkdamies kādas reizes uz augšu un paraustīdams plecus; tad izņēma galus reiz mezglā cauri un aizbāza tos aiz pašas jostas gar sevi.

No auguma viņš bija vidējs un sīks vīriņš, kādus četrdesmit piecus gadus vecs. Bārzda tam bija no vaigiem glīti nodzīta, bet pakakle at­stāta pilna; mugurā zilgani, šķērēti svārki ar pogām, caur ko viņš bij pazīstams slātaviešos tūliņ un bez vārda par «malēnieti», jo slātavieši tad valkāja vēl no vienas vietas krunkotus, garus svārkus ar āķiem, kādēļ viņi izskatījās tīri kā kāda garīga ordeņa jeb mūku biedrības brāļi. Galvā tam atnācējam bija pelēka cepure ar atliektām, priekšā sasienamām austiņām un spīdīgu nagu; kājās zābaki, kuriem pie vie­nas oss karājās siksniņa uz divi gali, ar ko mēdz sasiet abus zābakus kopā un pakārt vadzī, kad nomauc.