Jūs, krustdēl, tad vēl še nebijāt un to laiku neredzējāt, bet tur nogāja neceļā dažs labs, par kuru nevarēja ne iedomāties. Šis ar Prātnieku vai Prāta Andžu un nezin kādi vēl tie citi, viens Bisars un vai Švauksts, kā viņu tur saukā, lūk, tas, kurš tanīs pašos laikos izputēja no dzīves, bij no paša pirmā gala ar viņiem sadevušies kopā, un tā visu laiku kā sajūgti, kamēr — redz še nu! Šis līdzstaigādams nedabūja gan vairāk nekā kā tik, jāsaka, tai reizei mutē, bet tie citi paturējuši gandrīz lielāko daļu paši, un ir tad vairs nebijis viņā galā telpas. Dažs vēl divi gadus pēc tam nevarējis veikt mērnieku laiku miltu un dažādu saldenumu, lai gan tās pudeles izsusēja drīzāk. Vēl nebij nekas, kamēr mērija Slātavu, jo tad lielākā daļa iztika paši vien, bez šiem vidutājiem, iespiezdami tāpat klusām kaut ko saujā; bet, kad nāca čangaliešos, — ak tu žēlīgo tētiņ! — šos vadīja kā pūstelniekus: viena rinda uz priekšu, otra atpakaļ — kā baznīcēni, ne ceļa nevarēja pagriezt. Tirgos pat — es, dēliņ, savām acīm daudz neredzēju, tik dzirdēju — nezinājuši šos kā bišutēviņus, kurā krātiņā vest un ko dot; visi vēl pie tā goda nemaz netikuši, nedz pie dzirdīšanas, nedz pie pīpi- nāšanas. Pie tā paša Prātnieka stāvējuši kā tirgus, pilns pagalms, cits no cita slapstīdamies; bet ko tur izslapstīsies? beigās dabū tāpat visa pasaulīte zināt. Un nu tikpat Pietūka Krustiņam, kā arī citiem — ieraduši vienādi kā pa kāzām dzīvot — gandrīz — dzird — esot visiem vējš durvīs. Dažam nebij pat pie dzimtpirkšanas ko iemaksāt. Dievs nav vis mazais bērns.»
«Nu jā, lai nu būtu tas,» skolotājs teica vidū, jo viņš klausījās gan vairāk ar pacietību nekā ar labpatikšanu, «ko es varu daudz par citu skolu zināt? Manis labad jūs varat to bērnu šurp sūtīt, ja tik pašiem vien nav par grūtu. Bet vai pie mācītāja arī esat bijuši?»
«Jā, ak, pavisam biju piemirsusi — viņš iedeva zīmīti priekš jums,» vecenīte drusku kā iztrūkusies atbildēja un izraisīja no kabatas lakatiņa stūra papīriņu, kuru pasniedza skolotājam.
Skolotājs ņēma zīmīti un lasīja: «Anna Gaitiņš, dzim. 9 … 18 … utt.»
Pa to starpu bij pienācis arī viesis no dibena istabas, un, to ieraugot, vecenīte it kā sarāvās, no kā varēja redzēt, ka viņa nebij domājusi esam tur vēl kādu citu kā vien skolotāju. Kad skolotājs bij nogājis ar zīmīti pie saviem papīriem, tad ienācējs, uz vecenīti pagriezies, jautāja: «Ak tad šī ir tā Lienas meita? Raug, cik drīz izaug.»
«Jā, tā ir tā bārenīte,» vecīte nopūzdamās atbildēja, «bez tēva, bez mātes, bez rada raksta.»
«Nu, jūs esat viena veca, otra maza, bet kas ir jūsu pelnītājs?»
«Vai nu, dēls, kas cits kā tas pats, kas pelna priekš putniņiem gaisā, priekš tārpiņiem zemē un priekš zivtiņām ūdenī. Nāk gan arī palīdzība no cilvēku puses, bet tā jāsauc ari par dieva vai eņģeļu palīdzību, jo nezinām sacīt ar vārdu, kas viņu sūta, tik mācītājs iedod ik gadus naudā. — Jā, kad pārdomā, tad ir man pašai arī brīnums, kā esam iztikušas bez tīruma, bez klēts, un tomēr bada gan vēl — gods žēlīgam dievam — cietušas neesam, kaut gan dažu reiz nebij ne maizes kumosiņa pie rokas, — bet nepelnītas maizītes arī nemeklējam,» vecā runāja ar tādu balsi, no kuras skanēja sirdi kustinoša ticība, dievbijība, goda sirds un pateicība.
«Vajadzēja lūgt palīdzības no valsts [1] ,» svešais, kā valodas meklēdams, sacīja.
«Ak dievs, dēliņ, kas jau tāpat nav jādzird tā bērna dēļ, kā gan iesi tur vēl klausīties?» vecenīte sāpīgi atbildēja, tad, pagriezusies uz skolotāju, kurš atkal bij pienācis, teica kā lūgdama: «Vai varētu, krust- dēliņ, mani tūliņ atlaist? Man ir tāļu māja un kājas vecas — bail, ka neuznāk vakars un nepalieku uz ceļa. Beigu gan es sagaidīt nevarēšu. Kaut jūs varētu likt Anniņai atlasīt un atskaitīt tūliņ, lai es arī dzirdu un redzu, kā paliek, tad būs man mierīgāks prāts.»
Skolotājs ņēma grāmatu un deva Anniņai kādu gabaliņu lasīt, kas izdevās diezgan veikli; tad lika skaitīt kādu bausli, ko arī viņa ar savu skaidro balsīti, rociņas salikusi, kā šķetināt nošķetināja. Skolotājs apglaudīja viņu un prasīja, vai dziedāt arī mākot, uz ko Anniņa tūliņ iesāka «No debesīm būs man atnest» utt., un viņas balss noskanēja kā sudraba zvaniņš.
«Nu, bērņiņ, tava vecā krustmāte ir tevi mācījusi labi un jauki, to tu neaizmirsti nekad un cīties skolā arī mācīties — tas būs viņai par prieku un tev pašai par svētību,» skolotājs Anniņai piekodināja; tad, -uz vecenīti pagriezies, sacīja, ka nu varot, ja gribot, iet mājās un Anniņa lai paliekot vien skolā, jo tai klāšoties labi. Vecenīte grūti uzcēlās, noslaucīja lakata stūrī dažu asariņu no vaiga un sacīja aiziedama: «Tad nu, mīļo krustdēliņ, es atstāju viņu jūsu ziņā. Kamēr būs vēl labs laiks, tikām atnākšu gan pati kādu reizi sestdienās pretī, bet nelabā un saltā laikā lai dzīvo vien tepat — maizīti gan atsūtīšu. Mana saimniece vedīs arī savu puisēnu šurp; ja tad viņa sūtīs brīžam braukšus pretī, tad lai iet līdz, ja grib. Pazīstamas viņai laikam še nevienas meitenes nebūs — noguldinājāt vien tad paši, kur redzat; lādītes arī nav; maizes nastiņu noliku tur kambarītī uz plauktiņa, — ka nenorautu vien kādreiz, pulkā iedami, zemē.»
Kad skolotājs bij apsolījies par visu gādāt, tad vecenīte, labi apmierināta, izgāja ar Anniņu skolas istabā, un skolotājs ar savu viesi iegāja atkal otrā istabā, kur nosēdās savās pirmajās vietās.
«Es nezinu, kā jūs, skolotāja kungs, varat to panest, kad visi rupji ļaudis mācas ar savām pasakām virsū kā tagad pat. Es būtu jau dažu labu izsūtījis ārā. — Es tā neizturētu!» viesis sacīja, pīpi uztaisīdams.
«Kādu rupjību jūs šai vecenītei pārmetat?» skolotājs jautāja.
«Es jau teicu. Tad vēl: kāda krustmāte šī jums ir? Mani arī izgodāja par dēlu,» viesis drusku lepņi atbildēja.
«Rupjība nav nedz viena, nedz otra,» skolotājs domādams sacīja. «Tā stāstīšanā ir tādu vecu māmuliņu pazīstams vājumiņš, kurš iesākas gan pie darīšanas, bet noklīst sāņus. Se viņa nemaz negribēja pasaku teikt, bet pierādīt, ka viņai ir stiprs iemesls dot bērnu nevis sava apgabala skolā, bet citur. Tā saukšana par krustdēliņu ir sirsnība un atklāta vientiesība. Cik mīļāk es dzirdu šādu vecenīšu valodu nekā tagadējos «cienīgus tēvus», «cienīgas mātes», «dāmas», «kundzes» un «kungus», kuri daudzkārt ir tas baltais šķidrums, ar ko nobalto melnās sienas un trūdu pilnos kapus. Es negribu teikt, ka tādi «smalkumi», ja viņus tā var saukt, ir ļauni: viņi var būt piederīgi citām kārtām, bet ne būdiņu iemītniekiem, kamēr tie tādi ir un paliek. Ja šī vecenīte sauktu mani par «kungu», tad tas būtu tas pats, kā kad viņai pie šā paša apģērba un iznešanās uzliktu galvā Parīzes platmali. Lauka puķītes, savā vaļā augdamas, ir arī savā ziņā skaistas; dārza puķu ziedu nedz var no viņām prasīt, nedz arī tie tām piederētu. Mums ir jārūpējas par to, lai pieņemas sirds tiklībā un prāts skaidrībā, tad vajadzīgais un pieklājīgais dzīves smalkums nāks ari līdz, bet citādi viņš ir tikai papagaja valoda un pērtiķa ākstīšanās.»
«Nu citās malās ir gan savādāki ļaudis nekā še, slātaviešos; es viņus pazīstu gan,» viesis teica drusku pašprātīgi un it kā sajuzdams sevi stumtu no skolotāja vārdiem pie malas.
Читать дальше