Džeralds Darels - ZAĻĀ PARADĪZE

stāsti PAR DABU

DŽERALDS DARELS

ZAĻA PARADĪZE

RĪGA

«LIESMA» 1987

Gerald DurrelI

THE GARDEN OF THE GODS Moscow Vysšaja škola 1983

No angļu valodas tulkojusi ILZE GINTERE Mākslinieks JURIS PETRAŠKEVICS Zinātniskais konsultants ZANDIS SPURIS

1983

Tulkojums latviešu valodā, izdevniecība «Liesma», 1987

Šī grāmata veltīta An­nai Pitersai, kura kādu laiku bija mana sekretāre, bet allaž palikusi mans draugs, jo viņa mīlēja Korfu un droši vien pa­zīst to labāk nekā es.

Jūsu priekšā ir trešā grāmata, ko esmu uzrakstījis par savu un savas ģimenes dzīvi Kortu salā pirms Otrā pasaules kara. Dažiem varbūt liksies nesaprotami, ka es vēl arvien atrodu pietiekami materiāla, lai rakstītu par šo savas dzīves posmu; te man jāpaskaidro, ka toreiz, it sevišķi pēc Grieķijas dzīves standartiem, mēs bijām samērā bagāti; neviens no mums nestrādāja šī vārda parastajā nozīmē, tāpēc laiks mums lielākoties aizritēja patīkamās nodarbībās un izpriecās. Piecos gados tā var daudz ko piedzīvot un pieredzēt.

Rakstot vairākas grāmatas, kurās darbojas tās pašas vai galvenokārt tās pašas personas, jādomā par to, lai jūsu iepriekšējo grāmatu lasītājs netiktu garlaikots ar bezgalī­gajiem personāžu aprakstiem. Bet jūs arī nevarat būt pašpārliecināts un iedomāties, ka visi cilvēki jūsu iepriek­šējās grāmatas ir lasījuši, tāpēc pa daļai jāpieņem, ka lasītājs ar jūsu darbu saskaras pirmo reizi. Nav viegli atrast zelta vidusceļu, kas nekaitinātu agrāko un nepārslo­gotu jauno lasītāju. Ceru, ka būšu to atradis.

Triloģijas pirmajā grāmatā «Mana ģimene un citi zvēri» es lasītājam sniedzu šādu izsmeļošu paskaidrojumu: «Sa­jās lappusēs esmu centies pareizi un nepārspīlēti attēlot savas ģimenes locekļus; visi viņi ir tādi, kādus es viņus toreiz redzēju. Tomēr, lai izprastu dažas manu ģimenes locekļu pašas dīvainākās izdarības, jāpiebilst, ka tajā laikā, kad mēs dzīvojām Korfu salā, viņi vēl bija ļoti jauni: Larijam, vecākajam dēlam, bija divdesmit trīs gadi, Leslijam—deviņpadsmit, māsai Margo — astoņpadsmit, man pašam — pastarītim — tikai desmit; šādā vecumā cilvēks ir ļoti jūtīgs un viegli ietekmējams. Mēs nekad nebijām īsti skaidrībā par mātes vecumu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņa nekad nevareja atcerēties savu dzimšanas gadu; varu vienīgi teikt, ka viņa bija pietie­kami veca, lai būtu četru bērnu māte. Viņa arī pieprasīja,

lai es paskaidroju, ka viņa ir atraitne, jo viņa mēdza teikt: nekad nevarot zināt, ko ļaudis var nodomāt.

Lai ietilpinātu piecu gadu notikumus, novērojumus un patīkamas dzīves aprakstus mazliet īsākā darbā par Britu enciklopēdiju, esmu bijis spiests daudz ko apvienot, saīsināt un pielāgot, līdz ar to sajaucot notikumu secību.»

Es arī pieminēju, ka esmu atstājis bez ievērības daudzus atgadījumus un personas, kuras būtu vēlējies attēlot; tagad par visu to gribu pastāstīt šajā grāmatā. Ceru, ka «Zaļā paradīze» lasītājiem sagādās tikpat daudz prieka kā tās priekšgājējas —«Mana ģimene un citi zvēri» un «Putni, zvēri un radinieki». Uzskatu, ka tajās atainots loti svarīgs manas dzīves periods — kaut kas, kā šodien nelaimīgā kārtā pietrūkst daudziem bērniem: patiesi lai­mīga, saulaina bērnība.

Ar nerunīgo turku tūlīt jāizbeidz.

Kārlails'-

1 Tomass Kārlails (1795-1881)—angļu publicists, vēsturnieks un filo­zofs.

Tā bija īpaši ražena vasara; saule šķita izvilkusi no salas neparasti lielas bagātības, jo nekad vēl mēs nebijām pieredzējuši tādu augļu un ziedu pārpilnību; nekad jūra nebija likusies tik silta un pilna zivju; nekad tik daudz putnu netika izperējuši mazuļus un tik daudzi dienas tauriņi un citi kukaiņi mirgodami lidinājušies virs lau­kiem. Arbūzi ar drupanu, spirdzinošu mīkstumu kā sārts sniegs atgādināja milzīgas botāniskas lielgaballodes, katra no tām likās pietiekami liela un smaga, lai nopostītu veselu pilsētu; kokos vīdēja lieli jo lieli persiki, spilgti oranži vai sārti kā pļaujas laika pilnmēness, augļu sam­tainā miziņa bija uzbriedusi no saldās sulas; sula plēsa pušu zaļās un melnās vīģes, un to rozā plaisiņās, kā apreibušas no nebeidzamā mielasta, tupēja zeltaini zaļas rožvaboles. Ķirškoki līka no ogu svara, neviļus nāca prātā — starp kokiem ticis nogalināts kāds milzu pūķis, nošķiezdams lapas ar ugunssārtām un vīnsarkanām asins lāsēm. Kukurūzas vālītes bija piebriedušas rokas dilba resnumā, un, iekožot gaišdzeltenajā sēklu mozaīkā, mute pildījās ar pienainu sulu; tuvojoties rudenim, kokos tūka un brieda nefrītzaļas mandeles un valrieksti; spīdīgas un mirdzošas kā putna olas starp lapām karājās gludenas olīvas.

Gluži dabiski — līdz ar dzīvības pārpilnību salā pieauga arī mana kolekcionēšanas aktivitāte. Līdz šim reizi nedēļā es vienu dienu tiku pavadījis kopā ar Teodoru, bet tagad devos tālākās un atbildīgākās ekspedīcijās, jo biju iegu­vis savā īpašumā ēzeļi. Šis lopiņš, ko sauca par Salliju,

man bija dzimšanas dienas dāvana; lielu attālumu pārvarē­šanai, nesot uz muguras smagu ekipējumu, Sallija bija gluži nenovērtējama, kaut arī mazliet stūrgalvīga ceļa- biedrene. Tomēr viņai, kā visiem ēzeļiem, piemita kāda lieliska īpašība, kas ļāva samierināties ar stūrgalvību: viņa bija bezgala pacietīga. Kamēr es novēroju kādu dzīvu radījumu, Sallija svētlaimīgi blenza tālumā vai arī iegrima ēzeļu snaudā — tajā jaukajā, transam līdzīgajā stāvoklī, kad ēzeļi puspievērtām acīm liekas sapņojam par kādu nirvānu un kļūst nedzirdīgi pret uzkliedzieniem, draudiem un pat nejūt sitienus ar nūju. Suņi tādās reizēs, brīdi pacietīgi gaidījuši, sāka žāvāties un nopūsties, un skrāpēties, visādi likdami saprast, ka esam ziedojuši pietiekami daudz laika kādam tur zirneklītim vai kam citam un ir laiks doties tālāk. Turpretim Sallija snauz­dama izskatījās ļoti laimīga un droši vien šādā stāvoklī labprāt aizvadītu vairākas dienas no vietas.

Reiz kāds zemnieks, mans labs draugs, no kura es jau biju ieguvis ne mazumu dzīvnieku un kurš pats bija labs novērotājs, man pastāstīja, ka klinšainā ielejā, apmēram piecu jūdžu attālumā no mūsu vasarnīcas, uzturoties divi lieli putni. Viņš bija pārliecināts, ka abi putni tur ligzdo. Spriežot pēc apraksta, tie varēja būt tikai ērgļi vai grifi, un es dedzīgi vēlējos iegūt gan viena, gan otra putna mazuļus. Manā plēsīgo putnu kolekcijā tagad bija triju sugu pūces, zvirbuļu vanags, purvu piekūns un lauku piekūns, un es nolēmu to papildināt ar ērgli vai grifu. Te būtu lieki pieminēt, ka savu nodomu negribēju darīt zināmu ģimenei, jo.rēķins par maniem dzīvniekiem izlie­toto gaļu jau tagad bija sasniedzis gluži astronomiskus skaitļus. Turklāt man nebija grūti iedomāties, ko teiks Larijs, uzzinājis, ka mājā var tikt iemitināts grifs. Esmu nācis pie slēdziena, ka, iegādājoties ķādu jaunu dzīvnieku, allaž ir gudrāk Lariju nostādīt fakta priekšā, jo tad, kad dzīvnieks jau atrodas vasarnīcā, varu rēķināties ar mātes un Margo atbalstu.

Es ļoti rūpīgi gatavojos šai ekspedīcijai: sagādāju veselus kalnus ēdamā sev un suņiem, pamatīgu krājumu gasozas — ļoti saldas, putojošas limonādes un nepiecieša­mos kolekcionēšanas piederumus — skārda kārbas, koka kastes, tauriņu ķeramo tīklu un lielu maisu, kur ievietot saķerto ērgli vai grifu. Paņēmu arī Leslija binokli, kas ir » spēcīgāks par manējo. Leslija tuvumā nebija, tā ka es viņam nevarēju binokli palūgt, taču esmu cieši pārlieci­nāts, viņš ar prieku būtu man to aizdevis. Pēdējo reizi pārbaudījis ekipējumu, lai pārliecinātos, ka nekas nav aizmirsts, es sāku izrotāt Salliju ar dažādiem ekspedīcijas piederumiem.