DŽERALDS DARELS - APSKURBUŠAIS MEŽS

IEVADAM

Jūsu priekšā ir vēstījums par sešu mēnešu ceļojumu pa Dienvidameriku, kurp mēs devāmies abi ar sievu 1954. gadā. Mūsu nolūks bija vākt šajā pasaules daļā sastopamos īpatnējos zīdītājus, rāpuļus un putnus, at­vest tos uz Angliju un nogādāt zooloģiskajos dārzos. Diemžēl ekspedīcija izrādījās neveiksmīga, jo radās daudzi neparedzēti šķēršļi, kas izjauca visus mūsu no­domus.

Mēs bijām izplānojuši ceļojumu dalīt divās daļās. Vispirms gribējām doties uz kontinenta pašu tālāko dienvidu galu — Ugunszemi savākt pīles un zosis Se- vernas ūdensputnu aizsardzības biedrībai.

Ieradušies Buenosairesā, atskārtām, ka tur ir pati karstākā kūrortsezona, tāpēc visas biļetes lidmašīnās, kas lido uz dienvidiem — Argentīnas ezeriem un no turienes tālāk uz Ugunszemi, jau bija pārdotas mēne­šiem uz priekšu. Tikpat grūti bija nokļūt uz kuģa. Mums bija skaidrs, ka nesasniegsim ceļamērķi paredzētajā laikā, lai iegūtu jaunos putnēnus, kā bijām domājuši, un tā gribot negribot nācās no šī brauciena atteikties.

Pēc tam bijām nolēmuši doties uz Paragvaju, pava­dīt tur dažas nedēļas, vācot dzīvniekus, un bez steigas atgriezties Buenosairesā pa Paranas un Paragvajas upēm. Arī šis plāns izjuka — šoreiz politisku iemeslu dēļ.

Tā mēs pārbraucam maja ar saujiņu dzīvnieku, nevis ar plašu kolekciju, kā bija iecerēts. Tomēr pat neveik­smēm mēdz būt savas gaišās puses, un par tām es gribu pastāstīt šajā grāmatā.

Kuģis uzmanīgi iebrauca ostā; atbalstījušies pret reliņu, mēs vērāmies Buenosairesas panorāmā, kas lēnām pavērās mūsu priekšā. Zem spilgti zilās debess kā daudzkrāsaini stalagmīti slējās debesskrāpji ar neskaitāmiem saulē zaigojošiem logiem.

Kamēr mēs aizgrābti lūkojāmies šajā ainavā, kuģis pietauvojās koku rindām norobežotā piestātnē; virs mums izauga milzīgas ēkas, to žalūzijai līdzīgie at­spulgi šūpojās melnajā, viļņotajā ūdenī.

Mūsu pārdomas par moderno arhitektūru iztraucēja kāds cilvēks, tik pārsteidzoši līdzīgs Ādolfam Menžū [2] , ka es vienubrīd pat sāku šaubīties, vai esmu ieradies pareizajā Amerikas kontinenta galā. Izlauzies cauri žestikulējošam, aurojošam, pēc ķiplokiem smakojošam iebraucēju pūlim, kas drūzmējās uz klāja, viņš nestei­dzīgi pienāca mums klāt, mierīgs un nevainojami tīrs, un mums piepeši likās neticami, ka termometrs rāda deviņdesmit grādus ēnā. [3]

Mans vārds ir Džibss, esmu no sūtniecības, — viņš smaidīdams stādījās pjiekšā. •— Es meklēju jūs pirmajā klasē, neviens man nepateica, ka jūs atrodaties še lejā.

Iekams nebijām uzkāpuši uz kuģa, mēs arī paši nezinājām, ka vajadzēs braukt te, bet pēc tam jau bija par vēlu, — es paskaidroju.

Tas gan laikam bija… e-e … mazliet neparasts ceļojums, — misters Džibss piebilda, palūrēdams uz liela auguma spāniešu zemnieku, kas sulīgi nospļāvās viņam turpat pie kājām, — it īpaši jau mitruma jums gan laikam nebūs trūcis.

Misters Džibss man tūlīt ļoti iepatikās.

Tas ir nieks, — es bezbēdīgi attraucu, — jums vajadzēja te būt vētras laikā, tad gan patiešām bija slapjš. x

Misters Džibss viegli noskurinājās.

Varu iedomāties jūsu prieku, ka beidzot nokļūsiet krastā. Viss ir kārtībā, ar muitu mēs tiksim galā viens un divi.

Manām simpātijām pret misteru Džibsu pievienojās patiesa godbijība, kad es redzēju, cik brīvi un nepie­spiesti viņš izturas muitnīcā: te pasmaida, te parunā ar ierēdņiem, allaž palikdams mierīgs un laipns. Viņš iz­vilka no kabatām kaut kādas milzīgi lielas blankas, viscaur noraibinātas sarkaniem zīmogiem, un pēc des­mit minūtēm mūsu neparastā bagāža bija dabūta cauri muitai, iznesta pa otrām durvīm ārā un sakravāta tak­sometros. Tad mēs joņojām pa ielām, kas likās tik pla­tas kā Amazone, gar malām rindojās debesskrāpji, koki un glīti ierīkoti parki.

Nepagāja ne stunda kopš ierašanās pilsētā, kad jau bijām iekārtojušies jaukā dzīvoklī septītajā stāvā ar skatu uz ostu.

Misters Džibss aizbrauca uz sūtniecību, droši vien lai pirms lenča paveiktu vēl dažus brīnumdarbus; mēs palikām divi vien un varējām atpūsties no ceļojuma.

Pēc pusstundu ilga treniņa mums beidzot izdevās apgūt visai sarežģīto Argentīnas telefona izmantošanas mākslu, un nākamā stunda pagāja priecīgā noskaņo­jumā, apzvanot visus tos cilvēkus, kuri mums bija ieteikti, mēs viņiem paziņojām par mūsu ierašanos. Sādu ļaužu saradās krietni daudz, jo mans brālis bija kādu laiku nodzīvojis Argentīnā un, nerēķinādamies ar savu draugu vēlmēm, paziņojis mums viņu vārdus un adreses. Dažas dienas pirms aizbraukšanas no An­glijas es tiku saņēmis no brāļa pastkarti ar uzkricelētu mistisku paziņojumu: «B. neaizmirsti sameklēt Bebitu Fereiru, Calle Possadas 1503, mūsu labāko draudzeni Argentīnā. Viņa ir burvīga.» Sāda veida informāciju no brāļa es saņemu bieži.

Un tā, izpildot norādījumu, mēs piezvanījām Bebitai Fereirai. Kad Bebita pienāca pie aparāta, man piepeši likās, ka viņas balsī es dzirdu meža baloža dūdošanu. Pēc tam atklāju, ka tajā ir vēl kaut kas daudz jau­kāks — meža baloža dūdošana ar humora pieskaņu.

Misis Fereira? Mans vārds ir Džeralds Darels,

Ak tā, jūs esat Larija brālis? Kur jūs atrodaties? Es divreiz zvanīju uz muitu, lai noskaidrotu, vai esat atbraukuši. Vai varat ierasties uz lenču?

Labprāt, mēs ļoti priecātos… Vai varam aiz­braukt pie jums ar taksometru?

Nu protams. Atbrauciet ap vieniem. Uz redzēšanos!

Man viņa liekas neparasta sieviete, — es sacīju Džekijai, nokārdams klausuli. Tobrīd man vēl nebija ne jausmas, cik nepiedodami zemu un nepilnīgi esmu viņu novērtējis.

Pulksten vienos mēs tikām ievesti kādas klusas ielas plašā dzīvoklī. Uz galdiem gulēja daudz grāmatu — par glezniecību, mūziku, baletu, starp tām romāni un žurnāli trīs valodās. Klavieres rotāja tikpat lielā ne­kārtībā izsvaidītas notis, sākot ar operām un beidzot ar Sopēnu, bet uz radiolas un tai visapkārt bija izmē­tātas skaņu plates, to vidū Bēthovens, Nat King Kouls, Sibēliuss un Spaiks Džons. Tā vien rādījās — pat Šer- lokam Holmsam te būtu grūti gūt kaut cik pareizu priekšstatu par dzīvokļa saimnieci.

Pie vienas sienas karājās reti skaistas sievietes por­trets, viņai galvā bija liela cepure. Daiļā seja izskatījās vienlaikus rāma un nebēdnīga. Tieši tāda seja varētu būt sievietei, kuras balsi es biju dzirdējis telefona klausulē.

Tu domā — tā ir viņa? — Džekija jautāja.

Ļoti var būt. Bet, man liekas, portrets ir gleznots pirms daudziem gadiem. Tagad viņa droši vien vairs tā neizskatās.

Tai pašā brīdī mēs izdzirdām gaitenī steidzīgus, no­teiktus soļus, un Bebita ienāca. Es uzmetu viņai acis un tūlīt nospriedu, ka salīdzinājumā ar oriģināla seju portrets ir tās pavisam vāja kopija. Nekad vēl nebiju redzējis sievieti, kas tik ļoti līdzinātos grieķu dievie­tei.

Es esmu Bebita Fereira, — viņa sacīja un laikam pamanīja mūsu pārsteigumu, jo humora uguntiņa viņas zilajās acīs iemirdzējās spožāk.

Cerams — jūs neņemsiet ļaunā, ka mēs piezva­nījām, — es bildu, — Larijs man ieteica uzņemt ar jums sakarus.

—- Nu protams. Es noteikti apvainotos, ja jūs to ne­būtu darījis.

—. Larijs lūdza nodot jums sveicienus.

Kā klājas Larijam? Ak, viņš nudien ir īsts eņģe­lis! Jūs pat iedomāties nevarat, kas viņš par brīnišķīģu cilvēkul