Džeralds Darels: Jaunais Noass

Pārsvarā cilvēki šad tad aizstaigā uz zoodārzu. Tur nonā­kuši, viņi tik ļoti sajūsminās par redzamajiem zvēriņiem, ka nemaz neaizdomājas, kā lielākā daļa šo dzīvnieku vispār no­kļuvuši zoodārzā.

Es šobrīd esmu dzīvnieku vācējs, mans darbs ir ceļot pa tā­lām zemēm, kur šie radījumi mīt, un atvest tos dzīvus uz zoo­dārziem. Šajā grāmatā esmu aprakstījis trīs dzīvnieku vākšanas ekspedīcijas, kādās esmu piedalījies dažādās pasaules malās, un centies attēlot, kā notiek grūtā, taču interesantā dzīvnieku vāk­šana.

Lielākā daļa cilvēku nevar pat iedomāties tās rūpes un raizes, ar kādām dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā jāsaskaras, lai sagūstītu visus brīnišķīgos putnus un zvērus, par kuru apska­tīšanu zoodārzos viņi maksā. Viens no jautājumiem, kuru man vienmēr uzdod, - kā es vispār esmu kļuvis par dzīvnieku vācēju? Atbilde ir tāda, ka esmu vienmēr interesējies par dzīv­niekiem un zoodārziem.

Kā stāsta mani vecāki, pirmais vārds, kuru es esot spējis puslīdz'skaidri izrunāt, bijis nevis tradicionālais "mamma" vai "papa", bet gan "zoo"; es to esot spalgā balsī atkārtojis tik ilgi, kamēr kāds no viņiem, lai es apklustu, aizvedis mani uz zoo­dārzu. Kad es mazliet paaugos, mēs dzīvojām Grieķijā, un tur man piederēja milzumdaudz mājas mīluļu -, sākot ar pūcēm un beidzot ar jūraszirdziņiem, un visu savu brīvo laiku es pa­vadīju, pētīdams apkārtējos laukus un meklēdams papildinā­jumus savai dzīvnieku kolekcijai. Vēlāk es gadu nostrādāju Vipsneidas zoodārzā par jaunāko kopēju, lai gūtu pieredzi darbā ar lielākiem dzīvniekiem - tādiem kā lauvas, lāči, bizoni un strausi, kurus nav iespējams vienkārši turēt mājās. Kad aiz­gāju no Vipsneidas, es laimīgā kārtā ieguvu pietiekami daudz naudas, lai varētu finansēt savu pirmo ekspedīciju, un kopš tā laika ceļoju regulāri.

Kaut arī kolekcionēšana nav viegls darbs un bieži sagādā vil­šanos, tā pilnīgi noteikti ir īstā nodarbošanās visiem, kuri mīl dzīvniekus un kuriem patīk ceļot. Šajā grāmatā esmu centies parādīt, ka grūto darbu un vilšanos gandrīz vienmēr ar uzviju gandarī veiksme, sajūsma un prieks, kādu sagādā ne tikai dzīv­nieku sagūstīšana, bet ari to vērošana dabiskajā vidē.

Iekams doties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā, pirmām kārtām jānoskaidro, kādus savvaļas dzīvniekus zoodārzi vēlas iegūt; pēc tam šo dzīvnieku apdzīvotajā teritorijā jāizraugās apgabali, kuros mitinās ne tikai nolūkotie dzīvnieki, bet arī citi reti sastopami radījumi. Zoologiem un biologiem parasti ne­pietiek laika vai arī naudas, lai apceļotu šos attālos nostūrus un izpētītu turienes dzīvnieku un augu pasauli. Tādēļ dzīvnieki jānoķer un jāpiegādā pētniekiem, lai šo darbu varētu veikt zoodārzu ierastajos apstākļos. Prāvākie un parastākie dzīvnieki no visas pasaules sastopami gandrīz visos lielākajos zoodārzos, un par tiem ir daudz zināms. Tāpēc es vēlējos savākt tieši ma­zākos un retāk sastopamos radījumus, par kuriem zināms ļoti nedaudz. Par tiem es grasos stāstīt.

Dažādā ziņā tieši valstī sastopamie mazie dzīvnieki reizēm ietekmē cilvēku vairāk nekā lielie. Tepat Anglijā, piemēram, brūnā žurka ik gadus sagādā vairāk posta nekā jebkurš no lie­lākajiem zvēriem. Tālab es savās dzīvnieku vākšanas ekspedī­cijās koncentrēju uzmanību uz mazākajām dzīvības formām.

Savai pirmajai ekspedīcijai izvēlējos Kamerūnu [1] , jo tā ir neliels, gandrīz aizmirsts Āfrikas nostūris, kas zināmā mērā saglabājies tāds, kāds bijis pirms baltā cilvēka ierašanās. Turienes gigantis­kajos lietus mežos dzīvnieki mīt tāpat, kā to darījuši tūkstošiem gadu.

Ir ļoti svarīgi pētīt un iepazīt šos savvaļas radījumus, pirms tie nonākuši civilizācijas iespaidā, jo pārmaiņas spēj ietekmēt savvaļas dzīvniekus tieši tāpat kā cilvēkus. Mežu izciršanas, pil­sētu celšanas, upju aizdambēšanas un ceļu ierīkošanas bēdīgās sekas ir iejaukšanās dzīvnieku dzīvesveidā, un tiem ir vai nu jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, vai jāizmirst.

Mans nodoms bija uzzināt pēc iespējas vairāk par lielo mežu iemītniekiem un pārvest mājās tik apjomīgu un daudz­veidīgu mazās faunas (afrikāņi tos savā angļu dialektā dēvē par "mazajiem zvēriem") kolekciju, cik vien iespējams.

Kad pirmo reizi ierados Kamerūnā, mani vairāk par visu pārsteidza izcili leknais, koši krāsainais pamežs un milzīgi augstie koki. Lapas bija itin visos iedomājamos zaļā un sarkanā toņos - no pudeļu zaļa līdz blāvi nefrītzaļam, no rožaina līdz tumši sarkanam. Koki slējās kā torņi divsimt vai trīssimt pēdu augstumā, to stumbri bija gandrīz tik resni kā rūpnīcu dū­meņi, masīvie zari bija nolīkuši zem lapu, ziedu un ložņaugu vijumu svara.

Es ierados mazā Viktorijas ostā, un tur man nācās pavadīt apmēram nedēļu, gatavojoties ceļojumam iekšzemē. Pirms īstā kolekcionēšana varēja sākties, nācās paveikt milzumdaudz da­žādu darbu. Vajadzēja nolīgt afrikāņus par pavāriem un kalpo­tājiem, iepirkt visdažādākās lietas un padarīt daudz ko citu.

Tāpat arī vajadzēja saņemt atļaujas manis nolūkoto dzīvnieku medīšanai un ķeršanai, jo visa dzīvā radība Kamerūnā ir stingri aizsargāta, un bez valdības atļaujas nevienu dzīvnieku vai putnu nedrīkst ne gūstīt, ne nogalināt. Kad beidzot viss bija pa­darīts, kravas mašīna nolīgta, pārtika un ekipējums tajā ie­krauts, es devos ceļā. Tolaik Kamerūnā bija tikai viens ceļš, kas veda zemes iekšienē, un pa to galu galā varēja nonākt līdz Mamfes ciematam Krosas upes krastā, apmēram trīssimt jūdžu no piekrastes. Šo ciematu es biju izvēlējies par savu bāzes no­metni.

Kamerūnā zeme ir sarkana, gluži kā Devonā, tāpēc ceļš, kas līkumoja starp pakalniem, bija košā ķieģeļu krāsā, no abām pusēm to ieskāva milzīgi augsti koki. Braukdams es vēroju kokos mielojamies koši mirdzošus putnu barus - sīciņi, vizu­ļojoši nektārputniņi sūca no ziediem nektāru, lieli turaki kā milzu žagatas ņēmās ap savvaļas vīģēm; reizēm kravas mašīnas gaita izbiedēja baru degunradžputnu, kuri tad laidās pāri ceļam, skaļi švīkstinādami spārnus un drūmi taurēdami.

Zemajā pamežā gar ceļa malām skraidelēja milzīgi daudz agāmu. Šie rāpuļi bija gandrīz tikpat koši kā putni, jo tēviņiem ir spilgti oranža galva un ziliem, sudrabainiem, sarkaniem un melniem plankumiem klāts ķermenis; savukārt mātītes ir rožainas ar izteikti ābolzaļiem plankumiem. Šīm ķirzakām ir dīvains paradums enerģiski māt ar galvu, un izskatās ļoti sa­vādi, kad tās šaudās apkārt, cita citu vajādamas, un tad pēkšņi apstājas, lai pamātu ar košo galvu. Gandrīz tikpat daudz kā ķirzaku bija arī pundura zivjudzenīšu - sīciņu, par zvirbuli mazāku putniņu ar koši zilu muguru, oranžu krūtežu un koraļļ- sārtu knābi un kājām. Atšķirībā no Anglijas zivjudzenīšiem šie mazie putniņi pārtiek no siseņiem, sienāžiem un citiem ku­kaiņiem. Viņi dučiem tupēja uz telegrāfa stieplēm vai kritušu koku stumbriem un cerīgi blenza lejup uz zāli un krūmiem. Laiku pa laikam kāds no viņiem šāvās kā akmens no savas laktas un tad atkal pacēlās spārnos, stingri satvēris knābī sien­āzi, gandrīz tikpat lielu kā pats.