Džeralds Darels - Šķirsta jubileja

Tāpat kā tūkstošiem citu cilvēku, arī man saistība ar Džērsijas Brī­vās dabas aizsardzības trestu sākās, vilcienā lasot tā dibinātāja Džeralda Darela grāmatu. Viņam piemīt spējas, kādas raksturīgas tikai nedaudziem autoriem, - izraisīt spontānu līksmības eksploziju, kas pārsteidz gan lasītāju, gan ceļabiedru, kurš neko nenojauš. Ēst sviestmaizi, lasot Darela grāmatu, tikai izraisa vēl lielāku apjukumu.

Tagad es saprotu, ka viņš izmanto vienīgi sev raksturīgu antro­pomorfismu, lai veidotu attiecības - un vienlaikus neizbēgami cie­šas saites - starp lasītāju un citu sugu dzīvniekiem. Noprotu, kā viņš liek lietā savu neatkārtojamo talantu, lai sasniegtu savu daudzskait- līgo auditoriju, - un šo stratēģiju ar lieliem panākumiem viņš tur­pina izmantot arī citiem mērķiem.

Esmu vairākas reizes apmeklējusi Džērsijas trestu, un ikviens ap­meklējums savā ziņā saistās ar interesantām atmiņām, tomēr ne­viens pēc nozīmes nespēj līdzināties apvienotajai jubilejai - tresta divdesmit pirmajai un zoodārza divdesmit piektajai gadadienai tūk­stoš deviņi simti astoņdesmit ceturtajā gadā, kad man tika uzticēts atklāt Starptautisko mācību centru apdraudēto sugu aizsargāšanai un pavairošanai nebrīves apstākļos.

Grāmatā jūs lasīsiet, kā šā mācību centra absolventi palīdz popu­larizēt tresta darbību visā pasaulē, vēriena ziņā pārspējot biroja pie­ticīgās iespējas Normandijas salās.

Uzskatu, ka mūsu pienākums ir sargāt dzīvo pasauli, ko esam sa­ņēmuši mantojumā, un rūpēties, lai mēs šo nenovērtējami dārgo mantojumu nododam nākamajām paaudzēm. Lai to paveiktu, tomēr jāsaprot, kāpēc tas nepieciešams un kas darāms. Sugu pavairošana ne­brīves apstākļos jau pati par sevi nodrošina pētniecību, tāpēc šā centra pielāgošana publiskās izglītības vajadzībām uzskatāma par vienu no visnozīmīgākajiem sasniegumiem.

Es ļoti priecājos, ka Princeses paviljons Džērsijā sniegs vēl vienu šādu iespēju, un tādējādi katru gadu trīssimt piecdesmit tūkstoši apmeklētāju varēs apgūt tresta mērķus un filosofiju. Tikpat nozī­mīgs ir zoodārza mācību kurss jaunattīstības valstu zoodārzu darbi­nieku izglītošanai, kā labi uzturētu dzīvnieku kolekcijas var sniegt savu ieguldījumu brīvās dabas saglabāšanā.

Arī šoreiz Džeralds Darels un viņa nelielā komanda, šķiet, spējuši atrast veidu, kā piesaistīt praktiski neaptveramas starptautiskas au­ditorijas uzmanību.

Lieki teikt, ka viens cilvēks vai pat viena organizācija to visu pa­veikt nevar. Taču uzdrošinos apgalvot - ja ikkatrs un ikviena ar bioloģiju saistīta organizācija darītu tikpat daudz, cik misters Darels un viņa trests, lai palīdzētu salāpīt mūsu panīkušo ekoloģiju, dabas aizsardzībā šobrīd būtu mazāk caurumu.

Ikviena Džeralda Darela grāmata ir gaidīšanas vērta. Arī šī nav iz­ņēmums, un es ceru - tā pārliecinās daudz vairāk cilvēku, ka griba un labi pārdomāta darbošanās padara neiespējamo gluži vai ikdie­nišķu, un tad pat brīnumi vairs nešķiet tik nesasniedzami.

Lielākā tiesa rakstnieku žēlojas par materiāla trūkumu. Es šajā grāmatā žēlojos, ka materiāla ir par daudz - ierobežotās platības dēļ esmu bijis spiests atstāt ārpus tās lappusēm daudz tāda, ko labprāt tajās iekļautu. Tomēr taisnība vecajai parunai - "nevar saliet kvartu pintē" [1] .

Trests ir audzis un zēlis, nu jau mums ir ari divas atbalsta organi­zācijas ASV un Kanādā, tādēļ vārdu "trests" tagad lietojam kā visap­tverošu terminu, jo visas trīs organizācijas, kaut ari tās šķir okeāni un lieli attālumi, vieno tas pats darbs, tie paši mērķi un centieni. Tādē­jādi šajā grāmatā, lietodams vārdu "trests", es ar to domāju ne tikai Džērsiju, bet ari Ameriku un Kanādu.

Nedomāju, ka daudzi cilvēki sešu gadu vecumā spētu kaut cik precīzi paredzēt savu nākotni. Es pats šajā vecumā par sa­viem plāniem jau biju gana pārliecināts, lai darītu tos zināmus mātei, - proti, ka man piederēs pašam savs zoodārzs, turklāt augstsirdīgi piebildu, ka savā īpašumā piešķiršu viņai kotedžu. Ja mana māte būtu amerikāniete, viņa droši vien steigšus no­gādātu mani pie tuvākā psihiatra; taču viņa bija samērā fleg­mātiskā, tāpēc vienkārši sacīja, ka tas, pēc viņas domām, bfitu jauki, un tad to visu teicami aizmirsa. Man vajadzēja viņai at­gādināt, ka jau kopš divu gadu vecuma es piepildu sērkociņu kārbiņas un kabatas ar visdažādākiem sīkiem kustoņiem, kādi vien gadās ceļā, tādējādi virzību no sērkociņu kārbiņas līdz zoodārzam varēja viegli paredzēt. Tomēr jauki atzīmēt, ka savu solījumu esmu pildījis, un līdz savai nāves stundai mana māte tiešām dzīvoja manā zoodārzā - tiesa, nevis kotedžā, bet muižas ēkā.

Paskatīšanās pa mana dzīvokļa logu Les Augres Manor pir­majā stāvā ir process ar neparedzamām sekām un var sagādāt vielu pārdomām jebkuram psihiatram. Skatoties pa dzīvojamās istabas logiem, piemēram, aizmirstas pagatavot viesim džina kokteili, jo skatiens kā piekalts seko Prževaļska zirgu auļiem pa aploku, vērojot ar aizturētu elpu un cenšoties uzminēt, kurš no muskuļotajiem, rožaini brūnajiem dzīvniekiem sacensībā uzvarēs. Viesis pa to laiku var mirt no slāpēm un nesaņemt ne­kādu izskaidrojumu saimnieka pēkšņajam neviesmīlīgajam sastingumam.

Ēdamistabā notiek kaut kas vēl ļaunāks. Cepetis paliek pus- sagriezts, jo pusdienotāja skatiens izmaldījies pa logu un apstā­jies pie vainagdzērvju kāzu dejas. Mētādamas izstīdzējušās kājas anatomiski visneiespējamākajos leņķos, dzērves griež piruetes kā nosmulējušies, caurkrituši baletdejotāji, palecas augstu gaisā, par mīlas apliecinājumu izveicīgi žonglē ar žagariņiem un skaļi, tarkšķoši taurē.

Pieticība liedz atstāstīt, kas redzams pa guļamistabas logu, kad servali vairošanās sezonas karstumā gluži vai izraud sirdi no krūtīm, mīlā un kaislē skaļi spiegdami. Tomēr pats ļaunā­kais notiek, ja virtuvē gadās atraut skatienu no pavarda un palūkoties apkārt. Acu priekšā parādās pilns būris ar cekulai­najiem paviāniem, piķmelnos un spīdīgos kažokos ar sārteni rožainiem dibeniem — precīzā sirds formā gluži kā uz Valen­tīna dienas pastkartēm, un visi nododas tādai orģijai, kādu pat visavangardiskākais romietis būtu uzskatījis par pārlieku klie­dzošu un gandrīz pilnīgi nepieklājīgu. Šīs izrādes detalizētai vērošanai var būt graujošas sekas - piedegušas astoņām viesos ielūgtām personām domātas pusdienas. Reiz ar mani tā atga­dījās, un es pārliecinājos, ka pat vislabākie draugi nav sajūs­mināti par vārītām olām, ja pirms tam viņu kuņģa sula kūsā­jusi pāri malām izsmalcinātas piecēdienu maltītes gaidās.

Notiek arī kas vēl ļaunāks. Kādu ritu es izklaidēju pulciņu sagrabējušu un drebelīgu astoņdesmit gadus vecu dabas aiz­sardzības entuziastu, kas cītīgi iznīcināja manus saldā heresa krājumus. Jau grasījos ierosināt, ka laiks aplūkot dzīvniekus (kamēr mani viesi vēl nav zaudējuši pēdējās saprāta paliekas), kad pavēros pa logu un šausmās ieraudzīju pāri pagalmam caur pavasara puķēm lempīgā gaitā tuvojamies mūsu lielāko, matai­nāko un potenciāli bīstamāko orangutanu Džailzu. Viņš izska­tījās pēc milzīga, staigājoša oranži blonda paklāja pie kamīna, un viņa gāzelīgā gaita stāstīja par jūrniekiem, kas daudzus ga­dus pavadījuši okeāna skavās un tikpat ilgi pārtikuši no ruma. Es biju nonācis sprukās, un veselu stundu nācās cienāt manus mūžvecos paziņas ar vēl lielākām saldā heresa porcijām, tā ka tie apreiba. Visbeidzot saņēmu labās ziņas - Džailzs esot sa­gūstīts un nogādāts savā likumīgajā miteklī, tā ka es varēju atbrīvoties no neprātīgi ielīksmotajiem dabas draugiem. Tomēr man asinis sastinga dzīslās no domas vien, kas būtu noticis, ja es viņus (turklāt dēmona dziras varā) būtu izvedis pagalmā tajā mirklī, kad tur iegrīļojās Džailzs.