Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Gerald Durrell BIRDS, BEASTS AND RELA TIVES

No angļu valodas tulkojusi LINDA VlTOLA

Māksliniece SOLVITA OZOLA

Gerald Durrell, 1969 Nordik, 2001

Veltīts

TEODORAM STEFANIDIM pateicībā par smiekliem un mācībām

Tā ziema bija ļoti barga, un krokusiem, kam piemita aizkustinoša un nešaubīga ticība gadalaiku maiņai, nācās ar pūlēm lauzties cauri plānajai sniega garozai pat tad, kad pava­saris jau it kā bija pārņēmis stafeti. Debesis bija zemas un pelēkas, gatavas jebkurā brīdi atraut vaļā galu vēl vienam sniega maisam, un ap māju gaudoja griezīgs vējš. Vārdu sakot, laika apstākļi nepavisam nebija piemēroti ģimenes saiešanai - sevišķi, ja runa ir par manu ģimeni.

Man bija gaužām žēl, ka, pirmo reizi pēc kara sapulcējoties kopā, viņus nesagaidīja nekas labāks par strauji tuvojošos sniegputeni. Šādi laika apstākļi nemodināja manos radiniekos viņu labākās īpašības: tie darīja viņus vēl vieglāk aizvainojamus un ātrāk aizkaitināmus nekā jebkad un būtiski samazināja ie­spēju, ka viņi ar sapratni uzklausīs jebkura cita viedokli, izņe­mot savējo.

Kā īdzīgu lauvu bars visi bija sapulcējušies ap tik stipri pārkurinātu kamīnu, ka liesmas kuru katru mirkli draudēja pārsviesties skurstenī. Mana māsa Margo tieši tobrīd bija ka­mīnu vēl papildinājusi, ievilkdama no dārza nelielu koka stumbru un vienkārši iebāzdama tā galotni ugunī, atlikušajai stumbra daļai ļaujot sniegties pāri paklājam. Māte adīja, taču mazliet izklaidīgā sejas izteiksme un veids, kādā viņas lūpas laiku pa laikam kustējās it kā mēmā lūgšanā, nepārprotami lie­cināja, ka patiesībā viņas prātu nodarbina nākamās dienas ēdienkarte. Mans brālis Leslijs bija ieracies milzīgā ballistikas rokasgrāmatā, kamēr vecākais brālis Lorenss, tērpies puloverā ar atlokāmu apkakli, kādus parasti valkā zvejnieki un kas bija viņam vairākus izmērus par lielu, stāvēja pie loga un vienā laidā dobji šķaudīja lielā, sarkanā mutautā.

Šī nudien ir drausmīga zeme-, - viņš kareivīgi vērsās pie mums, it kā tieši mēs būtu atbildīgi par valdošajiem laika ap­stākļiem. - Sper vienu soli Duvras krastos, un tevi tur sagaida vesels birums baciļu… Vai spējat aptvert, ka šīs ir pirmās iesnas, ko esmu saķēris divpadsmit gadu laikā? Vienkārši tāpēc, ka iepriekš man pietika prāta turēties tālāk no Pudiņu salas. Ikvienam, ko līdz šim esmu saticis, ir iesnas. Šķiet, ka visa Britu salu populācija gads gadā nedara neko vairāk, kā riņķiem vien vazājas apkārt un ar baudu šķauda cits citam sejā… īsts infek­cijas karuselis. Kādas gan te cilvēkam ir cerības izdzīvot?

Tu uzvedies tā, it kā pasaules gals būtu klāt tikai tāpēc vien, ka tu esi saķēris iesnas, - Margo pārmeta. - Nesaprotu, kāpēc vīrieši vienmēr saceļ tādu jezgu.

Larijs ar savām asarojošajām acīm uzmeta viņai iznīcinošu skatienu.

Nelaime tā, ka jums visiem patīk tēlot mocekļus. Neviens cilvēks, kam nepiemīt mazohistiskas tieksmes, no brīvas gribas nepaliktu šajā… šajā vīrusu paradīzē. Jūs esat galīgi iesūnojuši; jums patīk vārtīties tādā infekciju jūrā. Cilvēkiem, kas neko citu nav redzējuši, šādu attieksmi vēl varētu piedot, bet jūs visi esat izbaudījuši Grieķijas saules garšu, jums taču vajadzētu to saprast.

Jā, mīļais, - māte mierinoši piekrita, - bet tu vienkārši esi ieradies nelāgā laikā. Tu taču zini, ka te var būt arī ļoti jauki. Piemēram, pavasarī.

Larijs uz viņu nikni paskatījās.

Man netīkas izraut tevi no šīs Ripa Van Vinkla [1] snaudas, - viņš teica, - bet tas te jau skaitās pavasaris… un paskat vien, kas notiek! Vajadzīgs vesels eskimosu suņu pajūgs, lai tiktu līdz pastam un nosūtītu vēstuli!

Ir tikai puscollu dziļš sniegs, - Margo nosprauslājās. - Tu nudien pārspīlē.

Es piekrītu Larijam, - Leslijs ierunājās, izniris no grāma­tas aizsega. - Ārā ir sasodīti auksts. Pilnīgi negribas neko darīt. Nevar pat godīgi pamedīt.

Tieši tā, - Larijs triumfēja, - tikmēr tādā zemē kā Grieķija varētu ieturēt brokastis ārā un tad doties uz jūru izbaudīt rīta peldi. Šajā zemē man tik briesmīgi klab zobi, ka es ar grūtībām vispār varu pabrokastot.

Beidz reiz malt par Grieķiju, - Leslijs aizkaitināts iesaucās. - Tas man atgādina par Džerija sasodīto grāmatu. Bija vaja­dzīga vesela mūžība, kamēr ar to samierinājos.

Tev bija vajadzīga mūžība, - Larijs dzēlīgi aizrādīja, - bet man? Tu nevari pat iedomāties, kādu postījumu tā dikensvei- dīgā karikatūra nodarījusi manam literāta tēlam.

Lasot, kā viņš aprakstījis mani, varētu nodomāt, ka es ne­kad ne par ko citu neliekos zinis, kā vien par ieročiem un laivām, - Leslijs teica.

Bet tu tiešām nekad nedomā ne par ko citu - vieni ieroči un laivas.

Vislielākais posts tika nodarīts man, - Margo iejaucās. - Viņš to vien runāja, kā par manām pūtītēm.

Manuprāt, jūs visi bijāt pilnīgi precīzi aprakstīti, - teica māte, - bet mani gan viņš padarījis par pilnīgu plānprāti.

Man nebūtu iebildumu pret kariķēšanu piedienīgā prozā, - Larijs piezīmēja, sparīgi izšņaukdams degunu, - bet kariķēšana sliktā angļu valodā ir neizturama.

Virsraksts vien jau ir aizvainojošs, - Margo turpināja, - "Mana ģimene un citi zvēri". Man kļūst nelabi, kad cilvēki apvaicājas - "un kura no citiem zvēriem esi tu?"

Manuprāt, virsraksts bija diezgan komisks, mīļā, - māte ie­minējās. - Man nepatika vienīgi tas, ka viņš neizmantoja pašus labākos stāstus.

Jā, piekrītu! - Leslijs teica.

Kurus vislabākos stāstus? - Larijs aizdomīgi noprasīja.

Nu, kaut vai par to, kā tu ar Maksa jahtu kuģoji apkārt salai. Tas bija pēc traka jocīgi.

Ja tas stāsts tiktu iespiests, es viņu iesudzētu!

Nesaprotu, par ko - tas bija ļoti jautri, - Margo teica.

Un ja nu viņš būtu aprakstījis laiku, kad tu pievērsies spiri­tismam? Vai par to tu arī uzjautrinātos? - Larijs dzēlīgi apjautājās.

Nē, nepavisam - viņš nedrīkst par to rakstīt! - Margo šausmās iekliedzās.

Redzi nu! - Larijs triumfēja. - Un kā ar to Leslija tiesu?

Nesaprotu, kāpēc jums jāievelk arī mani, - Leslijs karei­vīgi atcirta.

Tu taču apgalvoji, ka viņš nav ielicis grāmatā labākos pār­pratumus, - Larijs aizrādīja.

Jā, es par šiem notikumiem biju aizmirsusi, - māte ieķiķi- nājās. - Manuprāt, Džerij, šie ir smieklīgāki par tiem, ko tu iz­mantoji.

Man prieks, ka tu tā uzskati, - es domīgi novilku.

Kāpēc? - Larijs noprasīja, aizdomīgi pablenzis uz mani.

Tāpēc, ka esmu nolēmis uzrakstīt vēl vienu grāmatu par Korfu un izmantot šos stāstus, - es nevainīgi paskaidroju.

Es aizliedzu! - Larijs ieaurojās, baismīgi nošķaudīdamies,

Es tev to kategoriski aizliedzu!

Tu nedrīksti rakstīt par manu spiritismu, - Margo skaļi paziņoja. - Māt, saki viņam, ka to nedrīkst darīt.

Par manu tiesāšanos arī ne, - nošņācās Leslijs. - Es to ne­pieļaušu!

Un, ja tu kaut vai pieminēsi jahtas… - Larijs iesāka.

Larij, mīļais, nepacel balsi, - māte aizrādīja.

Nu, tad aizliedz viņam rakstīt turpinājumu, - viņš kliedza.

Neesi muļķis, mīļais, es nevaru viņam to aizliegt, - māte atteica.

Tu gribi, lai viss sākas no jauna? - Larijs aizsmacis uzstāja.