Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Lai banka raksta un laipni lūdz nokārtot pārsniegto kredītu, lai tirgotāji skatās šķībi, lai uz sliekšņa tiek atstāti saiņi bez adresāta, pilni ar trakokrekliem, lai visi radi no tevis novēršas? Tu skaities ģimenes galva, aizliedz viņam rakstīt!

Tu, nudien, pārspīlē, Larij, - māte teica. - Lai nu kā, ja viņš grib par to visu rakstīt, es to nevaru aizliegt. Nedomāju, ka šī grāmata sagādās kādu ļaunumu, un tie stāsti patiesi ir visla­bākie. Nudien nesaprotu, kāpēc viņam nevajadzētu rakstīt tur­pinājumu.

Visa ģimene pietrūkās kājās un skaļos auros skaidroja, kāpēc man nevajadzētu rakstīt turpinājumu. Es nogaidīju, kamēr troksnis apklust.

Un bez šiem stāstiem ir vēl krietni daudz citu, - es atgādi­nāju.

Kuri, mīļais? - māte ieinteresēta apjautājās.

Pietvīkusi un sabozusies, visa ģimene nogaidošā klusumā nikni blenza uz mani.

Piemēram, - es domīgi teicu, - es vēlos aprakstīt tavu mīlas dēku ar kapteini Krīču, māt.

Ko? - māte nikni iespiedzās. - Tu to nedarīsi… mīlas dēku ar to atbaidošo veci, nudien! Es aizliedzu tev par to rakstīt!

Nē, es domāju, ka tas ir labākais no visiem stāstiem, - La­rijs glaimīgi apgalvoja, - drebošas kaisles pilns romāns, jauki veclaicīgs galvenā aktiera šarms… tas, kā tu uzbudināji to na­baga veco zēnu…

Ak, apklusi taču, Larij! - māte īgni pārtrauca. - Tu mani sanikno, kad sāc tā runāt. Džerij, es nudien nedomāju, ka šīs grāmatas rakstīšana ir laba doma.

Piekrītu, - Larijs teica. - Ja tu to grāmatu publicēsi, mēs tevi iesūdzēsim visi kopā.

Sadūries ar tik stingru un saliedētu saniknotās ģimenes ap­ņemšanos par katru cenu atturēt mani no rakstīšanas, es va­rēju darīt tikai vienu - apsēsties un šo grāmatu uzrakstīt.

sadursme ar gariem

Viss sākās ar to, ka Margo pēkšņi sāka pieņemties svarā. Nepagāja ilgs laiks, kad viņa, sev par lielām šausmām, bija gandrīz pilnīgi apaļa. Mūsu doktors Andručelli tika ataicināts izmeklēt šo dīvainību. Viņš nopētīja Margo tuklumu un ilgi, skumji pukšķināja savus "fu, fu, fu, fu". Tika izmēģinātas visda­žādākās zāles un visas iespējamās diētas, tomēr - bez rezultāta.

Viņš teica, - kādudien pusdienojot Margo asaru pilnā balsī mums pavēstīja, - ka tas, viņaprāt, esot kaut kas dziedzerisks.

Dziedzerisks? - māte satraucās. - Ko tas nozīmē?

Es nezinu, - Margo gaudās.

Vai mums vienmēr jāapspriež jūsu kaites maltīšu laikā? - Larijs apjautājās.

Larij, mīļais, Andručelli apgalvo, ka tas esot kaut kas dzie­dzerisks, - māte atkārtoja.

Muļķības, - Larijs bezrūpīgi teica. - Tas ir mazbērna tuklums.

Mazbērna tuklums! - Margo iespiedzās. - Vai tu zini, cik es sveru?

Tev vairāk jāvingro, - Leslijs ierosināja. - Kāpēc tu nepie- vērsies burāšanai?

Nedomāju vis, ka laiva viņai būtu pietiekami liela, - Larijs piebilda.

Nezvērs! - Margo iesaucās un izplūda asarās. - Ja tu zinātu, kā es jūtos, tu vis tā nerunātu.

Larij, mīļais, - māte samierinoši pārmeta, - tā izrunāties nudien nebija jauki.

Es neko nevaru līdzēt, ja viņa staigā apkārt, izskatīdamās kā piņņains arbūzs, - Larijs aizkaitināts atcirta. - Pēc jūsu iztu­rēšanās varētu domāt, ka tā ir mana vaina.

Kaut kas noteikti ir jādara, - māte izlēma. - Rit es došos pie Andručelli.

Bet doktors Andručelli atkārtoja savu uzskatu, ka vaina slēpjoties dziedzeros un ka Margo, pēc viņa domām, jābraucot ārstēties uz Londonu. Un tā - pēc veseliem plūdiem vēstuļu un telegrammu Margo tika nosūtīta uz Londonu un nodota abu vienīgo saprātīgo radinieču, ar kurām mēs vēl sarunājāmies, maigajā gādībā - tās bija mātes māsīca Prudensa un viņas māte, vectante Fena.

Ja neņem vērā īsu vēstulīti, kurā Margo ziņoja, ka esot lai­mīgi nokļuvusi galā, kopā ar māsīcu Prū un tanti Fenu iekār­tojusies viesnīcā netālu no Notinghilgeitas un tikusies ar labu ārstu, mēs no sirdzējas ilgu laiku neko nesaņēmām.

Es nudien vēlos, kaut viņa atrakstītu, - māte ierunājās.

Nesatraucies, māt, - Larijs atteica. - Ko gan viņa vēl varētu aprakstīt, ja ne savus jaunos izmērus?

Nu jā, es gribu zināt, kas notiek, - māte nerimās. - Galu galā, viņa taču ir Londonā!

Un kas par to? - Larijs noprasīja.

Tik lielā pilsēta var daudzkas atgadīties, - māte mīklaini sacīja. - Ir dzirdētas visdažādākās lietas par meitenēm lielās pilsētās.

Nudien, māt, tu uztraucies pilnīgi bez vajadzības, - Larijs saniknojās. - Kas gan, debesu vārdā, ar viņu var notikt? Tu bai­dies, ka viņa varētu būt ievilināta kādā izvirtību perēklī? Viņa taču netiktu iekšā pa durvīm!

Par tādām lietām nejoko, Larij! - māte bargi aizrādīja.

Bet tu taču cel brēku par neko, - Larijs nerimās. - Padomā pati, kurš sevi cienošs balto vergu tirgonis divreiz paskatītos uz Margo? Turklāt es apšaubu, vai kāds no viņiem ir gana stiprs, lai viņu staipītu.

Lai nu kā, es uztraucos, - māte ķildīgi paziņoja, - esmu apņēmusies nosūtīt telegrammu.

Viņa nosūtīja telegrammu māsīcai Prudensai un saņēma garu atbildi, kurā tika informēta, ka Margo tiekoties ar cilvē- ^ kiem, kas māsīcai Prudensai nepavisam neliekoties cienījami, un ka būtu ļoti vēlams, lai māte pati ierastos Londonā un vestu . Margo pie prāta. Acumirklī sacēlās vesels jampadracis. Sa­trauktā māte norīkoja, lai Spiro, kurš pats sevi bija nelokāmi iecēlis par mūsu gidu, padomdevēju un draugu, nopirktu biļe­tes, un sāka drudžaini kravāt ceļasomas. Tad pēkšņi viņa atce­rējās par mani. Nospriedusi, ka manis atstāšana divu vecāko brāļu maigajā gādībā varētu radīt vairāk ļaunuma nekā labu­ma, māte nolēma, ka man jābrauc viņai līdzi. Tā nu Spiro tika uzdots iepirkt vēl vairāk biļešu, un sakravāšanās apjomi pieņē­mās vēl vairāk. Es šo situāciju uzskatīju par īstu debesu dā­vanu, jo tikko biju iemantojis jaunu privātskolotāju - misteru Ričardu Kralevski, kurš, par spīti manai pretestībai, ar stingru apņēmību pūlējās man iemācīt franču neregulāros verbus, un šis ceļojums uz Angliju, pēc manām domām, nāca kā tik ļoti nepieciešamā atpūta.

Brauciens ar vilcienu pagāja bez piedzīvojumiem, ja neņem vērā mātes pastāvīgo baiļošanos, ka mūs varētu arestēt fašistu karabinieri. Šīs bailes pieauga tūkstoškārt, kad Milānā es uz vago­na aizsvīdušā loga uzzīmēju Musolīni karikatūru. Māte vismaz desmit minūtes berza stiklu ar mutautiņu tik dedzīgi kā istabene konkursā, līdz attēls bija nodzēsts pamatīgi, kā viņa to vēlējās.

No klusās, rāmās, saules pielietās Korfu dienas ierasties Londonas vēlajā vakarā bija satriecoši. Stacijā tik daudz nepa­zīstamu cilvēku, visi tik steidzīgi un satraukti. Nesēju gandrīz nesaprotamā valoda, Londonas mirgojošās gaismas un mutu­ļojošie ļaužu bari. Taksometrs, kas spraucas cauri Pikadilli lau­kumam kā vabole cauri uguņošanai. Aukstais gaiss, kas runājot pārvēršas tādos kā dūmu mākoņos līdzās sejai, un runātājs jūtas kā izkāpis no komiksa.

Visbeidzot taksometrs apstājās pie sodrējiem klāta korin­tiešu kolonnu atdarinājuma Balaklavas īres nama priekšā. Ar vecīga, līkkājaina īra palīdzību mēs sanesām savu bagāžu vies­nīcā, taču neviens tur mūs negaidīja - acīmredzot telegramma par mūsu ierašanos bija noklīdusi neceļos. Nesējs mūs infor­mēja, ka jaunā dāma esot devusies uz savu sanāksmi, savukārt mis Hjūsa un vecā kundze aizgājušas pabarot suņus.