Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Māt! - Margo dramatiski iesaucās, - tu esi ieradusies!

Jā, mīļā, - māte stingri atbildēja. - Un, kā redzams, tieši laikā.

Šī ir misis Hedoka, - Margo iepazīstināja. - Viņa ir abso­lūti satriecoša.

Tūlīt pat noskaidrojās, ka misis Hedoka cieš no savādas kaites. Likās, ka viņa runādama nespēj elpot. Rezultātā mazā sieviete pļāpāja, bērdama vārdus tik cieši kā margrietiņas vai­nagā, un, kad kļuva pilnīgi bez elpas, ieturēja pauzi un ieelpoja ar skaņai "vaaaaahha" līdzīgu troksni.

Viņa uzrunāja māti:

EsmutiklaimīgajūssatiktmisisDarela. Protamsmansvado- šaisgarsinformējamaniparjūsuierašanos. Nosirdscerukajums bijaērtsceļojums… Vaaaaaahha.

Māte bija apņēmusies sveicināt misis Hedoku ļoti vēsi un cienīgi, tomēr šī dīvainā runa bija viņu zināmā mērā atbruņojusi.

Jā, protams. Tā taču bija, vai ne? - viņa nervozi teica, pūlēdamās saprast, ko misis Hedoka saka.

Misis Hedoka ir spiritiste, māt, - Margo lepni teica, it kā iepazīstinātu ar Leonardo da Vinči vai pirmā aeroplāna izgud­rotāju.

Tiešām, mīļā? - māte vēsi pārjautāja. - Cik ļoti interesanti.

Irtikpatīkannzinātkatiekuriaizgājušipirmsmumsirjopro- jāmarmumskontaktos… vaaaaaahha, - misis Hedoka dedzīgi teica. - Tikdaudzicilvēkineapzinās… vaaahha… pargarupa- saulimumstepatlīdzās.

Tev būtu vajadzējis šovakar redzēt kucēnus, Margo, - ko­mentēja tante Fena. - Mazie resgaļi bija izpostījuši savas guļ­vietas.

Mammīt, lūdzu klusē, - Prū teica un skatījās uz misis He­doku tā, it kā gaidītu, ka tai kuru katru bridi izaugs ragi un aste.

lūsumeitainudienirļotipalaimējies… Vaaaaaahha… ie- mantotsevvienunovislabākajiemvadoņiem, - misis Hedoka teica, it kā Margo būtu nācies izurbties cauri Debrē [3] almana­ham, pirms laimējies atrast savu garīgo padomdevēju.

Viņu sauc Mavake, - Margo teica. - Viņš ir absolūti sa­triecošs.

Neizskatās, ka pagaidām no viņa būtu bijis kāds labums, - māte dzēlīgi aizrādīja.

Ir gan! - Margo aizkaitināta atcirta. - Esmu zaudējusi trīs unces.

Tasprasadaudzlaikaunpacietībasunnešaubīgasticībasnā- kamajaidzīvei… vaaahha… manamīļāmisisDarela, - misis Hedoka teica, pārspīlēti saldi uzsmaidīdama mātei.

Jā, esmu par to pārliecināta, - māte atteica. - Bet man nudien labāk patiktu, ja Margo atrastos tāda mediķa aprūpē, kuru var saskatīt.

Nedomāju, ka viņi to darīja tīšām, - tante Fena turpināja, - manuprāt, kucēniem nāk zobi. Zini, viņiem tad sāp smaganas.

Mammit, mēs nerunājam par kucēniem, - Prū paskaid­roja. - Mēs runājam par Margo vadoni.

Tas viņai nāks par labu, - tante Fena teica un žilbinoši uzsmaidīja Margo.

Garupasauleirtikdaudzkārtsaprātīgākanekājebkasuzze- mes… vaahha, - misis Hedoka teica. - Jūsumeitanemazneva- rētunokļūtlabākāaprūpē. Mavakebijasavāciltīizcilsdziednieks. ViensnovisizglītotākajiemvisāZiemeļamerikā… vaaaaahha.

Un viņš man deva tik labu padomu, māt, - Margo piebilda.

Vai ne, misis Hedoka?

Vairsnekādasduršanās. Baltāmeitenenedrīkstvairsdurstī- ties… vaaaaahha, - nomodulēja misis Hedoka.

Redzi nu, - Prū triumfēja. - Es taču teicu!

Nogaršo mazliet medus, - tante Fena viesmīlīgi aicināja.

Nemaz negaršo kā tas sintētiskais draņķis, kādu mūsdienās var nopirkt veikalos.

Mammīt, apklusti.

Es joprojām uzskatu, misis Hedoka, ka labprātāk redzētu savu meitu zinoša mediķa, nevis šī Mavakes aprūpē.

Ak, māt, tu esi tik šaurpierīga un viktoriāniska, - Margo aizvainota iesaucās.

ManamīļāmisisDarelajumsjāmācāsuzticētiesgarīgāspa- saulesdiženajaiietekmeikastačuvienlgicenšasmumspalīdzē- tunmūsvadīt… vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Esjūtuka javienjūsatnāktuuzkādunomūsusapulcēmjūspārliecinātospar tospēkukādspiemltmūsugarīgajiemvadītājiem… vaaaaahha.

Ļoti pateicos, es dodu priekšroku sava pašas gara vadībai, - māte ar cieņu atteica.

Medus vairs nav tāds, kā bija senos laikos, - sprieda tante Fena, kas bija šo tematu labi pārdomājusi.

Māt, tu vienkārši esi aizspriedumaina, - Margo apgalvoja.

Tu pat nemēģini saprast, bet uzreiz noliedz.

Esskaidrijūtukajatuspētupārliecinātsavumātiapmeklētvie- nunomūsusanāksmēm… vaaaaahha, - misis Hedoka teica, - viņaatklātusevpriekšāpaveramiespilnīgijaunupasauli.

Jā, māt, - Margo apgalvoja, - tev jāatnāk uz sanāksmi. Esmu droša, ka tas tevi pārliecinās. Viss, ko tu redzi un dzirdi! Galu galā, no nekā nekas nerodas.

Es redzēju, ka māte nomokās ar iekšēju cīņu. Jau gadiem ilgi viņu bija ārkārtīgi interesējusi māņticība, tautas maģija, burvestības un tamlīdzīgas lietas, un viņa izjuta lielu kārdinā­jumu pieņemt misis Hedokas ierosinājumu. Es gaidīju, elpu aizturējis, un ļoti cerēju, ka māte piekritīs. Tajā mirklī es neko citu tik ļoti nevēlējos, kā redzēt smadzenēm klātu misis He­doku, ap kuras galvu lidinās trompetes.

Nu labi, - māte nenoteikti sacīja, - paskatīsimies. Paru­nāsim par to rīt.

Esmupārliecinātakatikkomumsizdosiessalauztbarjerumēs spēsimjumssniegtlielupalidzībuunvadību.. .vaaaaahha, - misis Hedoka teica.

Ak, jā! - Margo piebalsoja. - Mavake ir vienkārši lielisks!

Nākamāsanāksmenotiksrītvakartepatviesnīcā… vaaahha, - misis Hedoka teica, - unesļoticerukajūsabasarMargopiedalī- sieties… vaaaaahha.

Viņa mums vāri uzsmaidīja, itin kā negribīgi piedodama mūsu grēkus, tad papliķēja Margo pa vaigu un aizgāja.

Nudien, Margo, - māte teica, kad durvis aiz misis Hedo­kas bija aizvērušās, - tu nudien man aizdod dusmas.

Ak, māt, tu esi tik vecmodīga, - Margo atteica. - Tas ārsts ar savām injekcijām man tik un tā nepalīdzēja, un Mavake dara īstus brīnumus.

Brīnumus, - māte nievīgi iesprauslājās. - Manās acīs tu joprojām izskaties tieši tikpat resna.

Uzskata, ka vislabākais ir āboliņš, - tante Fena murmi­nāja, pilnu muti gremodama grauzdiņu, - taču man vislabākie liekas virši.

Tici man, mīļā, - Prū brīdināja, - tā sieviete sagrābj kā spīlēs. Viņa ir ļauna. Es tevi brīdinu, pirms ir par vēlu.

Es tevi lūdzu vienīgi atnākt uz sanāksmi un paskatīties, neko vairāk, - Margo uzstāja.

Nemūžam, - Prū nodrebinājās. - Mani nervi to neiz­turētu.

Tāpat ir interesanti, ka dārzā vajadzīgas kamenes, lai ap- puteksnētu āboliņu, - prātoja tante Fena.

Nu ko, - māte noteica, - pašlaik esmu pārāk nogurusi, lai par to spriestu. Parunāsim vēlreiz no rīta.

Vai palīdzēsi man ar šiem kāpostiem? - Margo lūdza.

Kas ar tiem jādara? - māte apjautājās.

Palīdzi man tikt ar tiem galā, - Margo teica.

Esmu bieži prātojusi, vai būtu iespējams turēt stropos arī kamenes, - tante Fena domīgi teica.

Ko tu grasies ar šiem kāpostiem darīt? - māte vēlreiz jautāja.

Viņa liek kāpostlapas pie sejas, - Prū nošņācās. - Smieklīgi!

Tas nav vis smieklīgi, - Margo dusmīgi attrauca. - Tas ir ļoti noderīgi pret pinnēm.

Ko? Tu tās vārīsi vai darīsi kaut ko tamlīdzīgu? - māte taujāja.

Nē, - Margo atteica, - es pielikšu lapas pie sejas un tu tās piesiesi. Mavake to ieteica, un kāposti dara brīnumus.

Lū, mīļā, tas ir smieklīgi. Tev viņa jāaptur, - Prū uzstāja, sabozusies kā tukls kaķēns. - Tā ir viena vienīga pesteļošana.

Ak, esmu pārāk nogurusi, lai strīdētos, - māte atteica. - Ne­domāju, ka no kāpostiem radīsies kāds ļaunums.

Tā nu Margo apsēdās krēslā un turēja pie sejas lielas, krokotas kāpostlapas, bet māte svinīgi tās piesēja ar sarkanu auklu. Ma­nuprāt, Margo atgādināja dīvainu dārzeņu mūmiju.