Džeralds Darels: PUTNI, ZVĒRI UN RADINIEKI

Ap to laiku, kad sasniedzām savu galamērķi, mēs visi mocī­jāmies ar galvassāpēm - visi, izņemot tanti Fenu, kuru bija apbūrusi kucēnu vīrišķība. Paklausot mātes padomam, mēs nogaidījām pārtraukumu ļaužu plūsmā, pirms mēģinājām tu­voties eskalatoram. Kā par brīnumu, mums izdevās aizdabūt kucēnus līdz virszemei gandrīz bez tračiem. Viņi acīmredzami veidojās par rūdītiem ceļotājiem.

Paldies dievam, tas nu ir galā, - māte noteica, kad bijām tikuši augšā.

Baidos, ka kucēni uzvedās mazliet apgrūtinoši, - Prū sa­traukta atzina. - Bet viņi, redzi, ir pieraduši pie laukiem. Viņiem šķiet, ka pilsētā viss ir aplam.

Ko? - jautāja tante Fena.

Aplam! - Prū kliedza. - Kucēni! Domā, ka viss ir aplam!

Cik nelāgi, - teica tante Fena un, pirms mēs paguvām viņu apturēt, aizvadīja kucēnus pie otra eskalatora, un viņi visi vēl­reiz nozuda zemes dzīlēs.

Atbrīvojušies no kucēniem, mēs - par spīti mokošajiem piedzīvojumiem - pavadījām tīkamu rīta cēlienu iepērkoties. Māte nopirka visu, kas viņai bija vajadzīgs, Margo - raugu un kļavu sīrupu, un, kamēr sievietes iepirkās visus šos diezgan ne­vajadzīgos krāmus, es pamanījos iegūt savā īpašumā Sarkano kardinālu, melnpunktoto salamandru - tik apaļīgu un košu kā stepētu segu - un izbāztu krokodilu.

Savā ziņā apmierināti ar pirkumiem, mēs atgriezāmies Ba- laklavas īres namā.

Margo izdevās pārliecināt māti, ka vakarā vajadzētu apmeklēt sanāksmi.

Lū, mīļā, nedari to, - māsīca Prū iebilda. - Tu spēlējies ar nezināmo.

Māte pamatoja savu rīcību ārkārtīgi loģiski.

Es jūtu, ka man vajadzētu satikties ar šo personu Mavaki, - viņa paziņoja. - Galu galā viņš ārstē Margo.

Ko teikt, mīļā, - Prū sacīja, kad bija pārliecinājusies par mātes lēmuma nelokāmību, - es uzskatu, ka tas ir neprāts, tomēr man jāiet tev līdzi. Es nevaru pieļaut, ka tu kaut ko tādu apmeklē viena.

Es lūdzos, lai ņem līdzi arī mani, par argumentu izmanto­dams faktu, ka nesen biju aizņēmies grāmatu par viltus mediju atmaskošanu. Uzskatīju, ka šādā veidā iegūtās zināšanas varētu būt ārkārtīgi noderīgas.

Nedomāju, ka mums vajadzētu ņemt mammīti līdzi, -

Prū teica. - Tas var vinu slikti ietekmēt.

Tā nu sešos vakarā mēs visi, ieskaitot Prū, kas trīsēja mūsu vidū kā tikko sagūstīts putns, devāmies lejā uz misis Hedokas mitekli. Mēs ieraudzījām visdažādāko cilvēku grupu. Tur bija viesnīcas vadītāja misis Glata, garš, kārns krievs, kura akcents bija tik izteikts, ka izklausījās, it kā viņš runātu, piebāzis muti pilnu ar sieru, jauna un ļoti dedzīga blondīne un neizteiksmīgs jauns vīrietis, kurš, kā baumoja, mācoties par aktieri, taču mēs nekad neredzējām, ka viņš darītu kaut ko rosīgāku par svētlai­mīgu snaušanu vestibila palmu ielokā. Jutos sapīcis, kad māte man aizliedza pirms seansa izpētīt istabu, lai atrastu paslēptas auklas vai viltotu ektoplazmu. Es tomēr pamanījos pastāstīt misis Hedokai par savu grāmatu, jo domāju - viņu kā īstu me­diju tas interesēs. Skatiens, ar kādu viņa mani apveltīja, ne mazākajā mērā nebija labvēlīgs.

Mēs sasēdāmies aplī, sadevāmies rokās un seanss sākās - diezgan neveiksmīgi, jo, tiklīdz bija izdzēsta gaisma, Prū iz­grūda griezīgu spiedzienu un pielēca no krēsla. Atklājās, ka paslīdējusi soma, kuru viņa bija atbalstījusi pret krēsla kāju, un ādas rokturis pieskāries viņas potītei. Kad bijām Prū nomieri­nājuši un pārliecinājuši, ka viņai nav uzbrucis kāds ļaunprātīgs gars, mēs no jauna apsēdāmies savos krēslos un sadevāmies rokās. Apgaismojumam kalpoja naktslampiņa uz apakštasītes; gaismekļa raustīgā liesma meta ņirbošas ēnas uz sienām un lika ikvienai sejai izskatīties kā tikko iznirušai no ļoti veca kapa.

Tagadlūdzunesarunājietiesunesstingripieprasulaijūsuro- kaspaliktuciešisadotas, laimēsnekonezaudētunonotiekošā…

vaaaaahha, - misis Hedoka teica. - Eszinukamūsuvidūirneticī- gie. Estikuntālūdzujūsnomierinātiesunatvērtjūsuapziņuuz- tveršanai.

Ko viņa ar to gribēja teikt? - Prū čukstus jautāja mātei. - Es neesmu neticīgā. Tur jau tas trakums, ka ticu pārāk daudz.

Izrīkojusi mūs, misis Hedoka iekārtojās atzveltnes krēslā un maldinoši viegli iegrima transā. Es viņu uzmanīgi vēroju. Biju cieši apņēmies nepalaist garām ektoplazmu. Sākumā viņa vienkārši sēdēja, acis aizvērusi, un nebija dzirdama nekāda cita skaņa, kā vien satrauktās Prū trīsēšanas saceltā čaboņa. Tad misis Hedoka sāka dziļi elpot; drīz vien viņa ņēmās dobji un rezonējoši krākt. Izklausījās, it kā bēniņos tiktu izbērts maiss kartupeļu. Uz mani tas nekādu iespaidu neatstāja. Galu galā atdarināt krākšanu ir pavisam viegli. Prū roka, sagrābusi ma­nējo, bija nosvīdusi slapja, un es jutu, kā tā dreb.

Ahhaaaaa, - misis Hedoka pēkšņi teica; Prū savā krēslā salēcās un izgrūda īsu, izmisīgu spiedzienu, it kā viņai kāds būtu iedūris.

Ahhaaaaaaaaa, - misis Hedoka atkārtoja, ielikdama šajā vienkāršajā skaņā visu iespējamo dramatismu.

Man tas nepatīk, - Prū drebēja, - Lū, mīļā, man tas nepatīk.

Apklusti vai arī tu visu sabojāsi, - Margo šņāca. - Nomie­rinies un atbrīvo prātu.

Es redzu mūsu vidū svešiniekus, - misis Hedoka pēkšņi teica ar tik izteiktu indiāņu akcentu, ka es gandrīz ieķiķinājos. - Svešiniekus, kas nākuši, lai mums pievienotos. Es saku vi­ņiem - laipni lūdzam!

Ciktāl varēju spriest, vienīgais neparastais bija tas, ka misis Hedoka vairs nebēra vārdus un neizdvesa savas dīvainās elsas. Kādu brīdi viņa kaut ko nesaprotamu murmināja un purpi­nāja, bet tad skaidri teica:

Runā Mavake.

Ooo! - Margo aplaimota iesaucās. - Viņš ir klāt! Re nu, māt! Tas ir Mavake!

Es tūlīt paģībšu, - Prū nomurmināja.

Blāvajā, raustīgajā gaismā es cieši skatījos uz misis Hedoku un neredzēju ne zīmes no ektoplazmas vai trompetēm.

Mavake saka, - paziņoja misis Hedoka, - ka baltajai mei­tenei nevajag vairs durstīties.

Ko es teicu! - Margo triumfēja.

Baltajai meitenei jāpakļaujas Mavakem. Viņa nedrīkst ie­tekmēties no neticīgajiem.

Es dzirdēju, ka māte tumsā kareivīgi nosprauslājas.

Mavake saka, ja baltā meitene uzticēsies viņam, pirms divu mēnešu ausmas viņa būs izdziedēta. Mavake saka…

Bet mēs tā arī neuzzinājām, ko Mavake bija grasījies teikt, jo tieši tajā mirklī kaķis, kas nedzirdami kā mākonis bija slīdējis apkārt pa istabu, ielēca Prū klēpī. No viņas spiedziena varēja kļūt kurls. Viņa pielēca kājās un, kliegdama "Lū, Lū, Lū!", kā apžilbis naktstauriņš meimuroja apkārt ļaužu aplim, iespieg­damās ikreiz, kad kaut kam pieskārās.

Vienam no mums pietika veselā saprāta ieslēgt gaismu, pirms Prū savā vistas panikā nodara kādu postu.

Nu gan tas ir par daudz, ko? - teica neizteiksmīgais jaunais cilvēks.

Jūs būtu varējusi nodarīt viņai lielu ļaunumu, - teica mei­tene, nikni blenzdama uz Prū un apvēdinādama misis Hedoku ar mutautiņu.

Man kaut kas pieskārās. Tas man pieskārās. Nonāca man klēpī, - Prū raudulīgi apgalvoja. - Ektoplazma.

Tu visu sabojāji! - Margo pikti sauca. - Tieši tad, kad Ma­vake jau bija klāt!

Manuprāt, mēs no Mavakes dzirdējām pietiekami daudz, - māte teica. - Bija tieši īstais brīdis pārtraukt šo muļķošanos.

Misis Hedoka, kas visas šīs scēnas laikā, nezaudējot cieņu, bija turpinājusi krākt, pēkšņi pamodās.

Muļķošanos, - viņa teica, ar savām zilajām, izvalbītajām acīm blenzdama uz māti. - Jūsiedrošinātiestonosauktparmuļ-