DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

DŽERALDS DARELS

PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Šī būs hronika par sešu mēnešu ilgo ceļojumu, kurā es kopā ar savu biedru devos uz Kamerūnas lielā lietus mežiem Rietumāfrikā. Šim ceļojumam bija divi mērķi: pirmkārt, gribējām sagūstīt un dzīvus aizvest uz mājām interesantos zvērus, putnus un rāpuļus, kas mīt šajā ze­mes malā; otrkārt, mēs abi sen bijām lolojuši sapni ap­skatīt Āfriku. Ne baltā cilvēka Āfriku ar autoceļiem, kok­teiļu bāriem un ātrvilcieniem, kas dārdot traucas pa ap­vidiem, kuru floru un faunu noplicinājuši civilizācijas atnestie labumi. Gribējām redzēt vienu no tiem kontinenta apvidiem, kas paglābies no šāda likteņa un vairāk vai mazāk līdzinās Āfrikai, kad tā tikko bija atklāta.

Šim vajadzēja kļūt par mūsu pirmo dzīvnieku vāk­šanas ceļojumu. Džons Jelands interesējās par putniem, bet es par zīdītājdzīvniekiem un rāpuļiem. Abi kopā bijām ceļojumu izplānojuši, kopīgi to finansējām; šādā pasā­kumā, proti, jāiegulda krietns kapitāls, jo ekspedīciju ne­finansē zooloģiskie dārzi, kuriem dzīvniekus vāc. Tie, zi­nāms, palīdz citādā ziņā: sastāda sarakstus ar to dzīv­nieku uzskaitījumu, kādus vēlētos iegūt no apvidus, uz kuru jūs dodaties, un jums tad ir vieglāk orientēties, ar ko sākt un ko galvenokārt meklēt un gūstīt.

Par savvaļas dzīvnieku ķeršanu ir rakstīts ļoti daudz, un lielākā daļa šo publikāciju rada gaužām aplamu priekš­statu. Nav tiesa, ka šādā ceļojumā jūs galvenokārt pa- vadat laiku, reizes divdesmit dienā riskējot ar dzīvību, ko apdraud naidīgas iezemiešu ciltis vai plēsīgie zvēri; no otras puses, jūs arī augu dienu nezvilnat atpūtas krēslā, liekot «melnajiem» strādāt jūsu labā. Skaidrs, ka ar zināmu risku šādā ekspedīcijā jārēķinās, tomēr tas tiek stipri pārspīlēts: ja sastopaties ar briesmām, tad deviņos gadījumos no desmit pats esat tās izraisījis. Bez ieze­miešu palīdzības jums nebūtu gandrīz nekādu iespēju sa­ķert dzīvniekus, jo iezemieši pazīst mežus, ir tajos dzi­muši un uzauguši; taču, kad dzīvnieks sagūstīts, to sa­glabāt sveiku un veselu ir jūsu uzdevums. Ja atstāsiet šo darbu iezemiešu ziņā, no jūsu guvuma nepaliks pāri gan­drīz nekas. Deviņdesmit procentu laika jāveltī notverto dzīvnieku kopšanai, bet atlikušie desmit — jūdzēm gariem sirojumiem pa biezokni, sekojot kādam radījumam, kas nevēlas doties rokā. Rakstot grāmatu, ikviens, protams, centīsies apgaismot savas gaitas iespējami spožāk, nevis stāstīt par neinteresanto ikdienas darbu. Nav taču, galu galā, nekāda prieka divsimt piecdesmit lappusēs aprakstīt, kā esat mēzuši pērtiķu krātiņus, ārstējuši dzīvniekiem caureju vai darījuši ko citu, ko mums vajadzēja darīt diendienā. Tātad — ja turpmākajās lappusēs stāstīšu par daudziem mūsu interesantākajiem piedzīvojumiem, tas tomēr nenozīmē, ka ekspedīcijā negadījās garlaicīgi un netīkami brīži, kad visa pasaule šķita pārpildīta ar ne­izmēztiem krātiņiem un sasirgušiem dzīvniekiem un mēs paši nespējām saprast, kādēļ vispār esam šo ceļojumu uzsākuši.

Visbeidzot — man gribētos atbrīvot savu ceļabiedru no jebkādas atbildības par šās hronikas publicēšanu. Izcie­tušam no manis daudz pārbaudījumu tropos, viņam tagad vēl vajadzēs šo to paciest grāmatā; nešaubos, ka viņš to darīs tikpat iecietīgi. Patiesības labad tomēr jāpiebilst: kad pateicu viņam, ka rakstu grāmatu par mūsu ceļo­jumu, viņš ļoti nopietnā balsī man sacīja šādus vārdus: «Klausi manam padomam, vecīt, nedari to …»

Kuģa priekšgals rīta dūmakā ara jūru, gludu kā spo­gulis. Liegs, satraucošs aromāts plūda mums pretī no ne­redzamā krasta — puķu, leknu augu, palmu eļļas un tūk­stošiem citu burvīgu, skurbinošu dvesmu, kas saullēkta brīdī dvašoja no zemes, brīdī, kad debesīs cauri miglai viedās palss, valgans gaismas aplis. Saulei paceļoties aiz­vien augstāk, staru svelme sāka kliedēt miglas varu pār zemi un jūru. Staru šķēpi lēnām spieda miglu garās, laiski vijīgās vērpetēs uz debess vidu, un pamazām skatienam pavērās līcis un piekraste, un es pirmoreiz ieraudzīju Āfriku.

Vizmainajā ūdenī bija izkaisīta riekšava sīku saliņu — ikviena no tām kā zaļiem kokiem apaudzis konuss, tik ba­gātīgi apaudzis, ka likās — teju, teju nogrims no lapu pārbagātības smaguma. Aiz saliņām slējās kontinenta stāvā piekraste, klāta ar biezu meža segu līdz pat tai vietai, kur, rīta gaismas zeltīts, dūmakā kā milzis iezīmē­jās Kamerūnas kalna masīvs. Pēc Anglijas pasteļtoņiem šās ainavas krāsas šķita pārmērīgi spilgtas un spožas, tā ka vai acis sāka smelgt no to pārliekā košuma. Virs saliņām spēcīgiem spārnu vēzieniem strauji laidelējās pe­lēku papagaiļu bari, putnu ērmīgie ķērcieni un svilpieni vārā atbalsī sasniedza arī mūsu ausis. Virs kuģa sakultā ķīļūdens riņķoja divas brūnas klijas, drudžaini meklēda­mas kaut ko ēdamu, bet no miglas skrandām, kas cēlās arvien augstāk debesīs, negaidot iznira grifērglis — ma­sīvs un skaists, ar mirdzošu baltmelnu spalvojumu. Pāri visam — zemei un jūrai, kas daļēji vēl slēpās gaistošās miglas līganajās grīstīs, pludoja burvīgā smarža, kuru samanījām jau pirmāk, tikai tagad tā bija spēcīgāka, in­tensīvāka, reibinošāka, solīja biezus mežus, leknus, nied­rēm aizaugušus purvus un teiksmainas upes zem koku lapotņu baldahīna.

Malā piestājām kā sapnī, līdz negaidot un rupji tikām piespiesti atgriezties īstenībā un pusstundu, pacietību ne­zaudējot, sniegt muitas ierēdņiem paskaidrojumus par mūsu bagāžu. Beidzot traucāmies pa lielceļu uz Vikto­riju — pa sarkanu zemes ceļu, kam gar malām slējās ziedos liesmojošu hibisku dzīvžogi un dzeltenu, kā spalvas vieglu, sīvi smaržojošu mimozu krūmu puduri. Nonācām nelielajā, baltajā atpūtas mājā pakalna virsotnē, kur mums bija paredzēts nodzīvot nedēļu, un sākām iepazīties ar apkārtni. Darba bija daudz, un jebkurā citā vietā tas, iespējams, būtu šķitis apnicīgi; mūs intervēja, uzspieda zīmogus mūsu neskaitāmajiem dokumentiem, mēs iepir­kām lielā daudzumā visu vajadzīgo, gājām pusdienās pie jaukiem cilvēkiem, peldējāmies jūrā un darījām daudz ko citu — visu it kā sapnim līdzīgā transā. Kurp vien pa- griezāmies, visur ieraudzījām kaut ko jaunu. Izkliedus uzceltā pilsētiņa atradās līča piekrastē, kur šalkoja pal­mas, ziedos margoja hibisku un bugenvilu dzīvžogi, visos pagalmos un dārzos glītās rindās kā sveces slaidos, zaļos turekļos liesmoja kannu lilijas. Burvīgs nostūris, tomēr mēs nepacietībā gaidījām to dienu, kad varēsim doties uz zemes iekšieni. Pēdīgi tā atausa.

Kravas mašīna bija sarunāta pusastoņos pie atpūtas mājas; cerējām aši iekraut mantas un ap pusdeviņiem jau būt gabalā. Taču drīz sapratām, ka esam Āfrikā zaļi iesā­cēji. Desmitos riņķojām pa verandu apkārt savas bagāžas kalnam, bezspēcīgi šķendēdamies, lādēdamies un blenzdami uz ceļu, vai beidzot neieraudzīsim mašīnu. Pulksten vien­padsmitos pie apvāršņa parādījās putekļu mākonis, kura vidū kā virpuļa nesta vabole kūņojās mašīna. Tā kauk­dama nobremzēja, un no kabīnes izkāpa šoferis. Pama­nīju, ka kravas kastē sasēduši un jautri tērgā dīvaini pa­sažieri, savi divpadsmit skaitā, savākuši līdzi kazas, vis­tas, kulītes ar jamsu, kalabašus ar palmu vīnu un citus ceļojumam nepieciešamus atribūtus, ko ērti bija izlikuši izklaidus sev visapkārt.