DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Nākamajā rītā pašā agrumā nometnē ieradās divi vīri un teicās esam ciema vecākā sūtītie mednieki. Aizvedu viņus uz telti un, pie tikko izceptā olu kulteņa sēzdamies, aizdomīgi nopētīju. Viens bija zems un drukns, ar pieri ābola apaļumā un lieliem zobiem. Ap auguma resno apakš­daļu bija aptīts sarongam līdzīgs zaļš drēbes gabals ar krāšņu oranžu un sarkanu ziedu rakstu. Otrais bija garš, ļoti garš, un neiedomājami kārns. Viņš uzsvērtā vienal­dzībā zīmēja ar kājas lielo pirkstu smiltīs ornamentus. Ap gurniem viņam bija varen skaists sarongs ar purpur- krāsas un baltiem zirnīšiem uz rožaina pamata.

Labrīt, masa, — sveicināja resnītis, pavērdams muti apburošā smaidā.

Labrīt, masa, — atbalsoja garais, acis mirkšķinā­dams.

Labrīt. Vai jūs esat mednieki, ko man sūta ciema vecākais?

Jā, ser, — viņi vienā balsī atsaucās.

Un kā jūs abus sauc?

Lūdzu, ser?

Kas jums katram vārdā? — Piuss, man aiz mugu­ras stāvēdams, uzņēmās tulka lomu.

Eliāss, ser, — piesmakušā balsī noteica zemais.

Andrajs, ser, — mulsi piebilda garais, aplikdams milzīgi garo roku biedram ap pleciem.

Pius, — es sacīju, — pajautā, vai viņi ir ar mieru kļūt par maniem medniekiem. Es viņiem maksāšu šiliņu un sešus pensus dienā un piemaksāšu par katru noķertu dzīvnieku. Ja tas būs dzīvnieks, kāda man ļoti vajag, pie- metišu vairāk. Par visiem citiem dzīvniekiem piemaksa būs mazāka.

Piuss, galvu piešķiebis, vērīgi klausījās, tad pagriezās pret abiem medniekiem un afrikāņu-angļu žargonā pār­tulkoja:

Masa saka: vai jūs grib iet pie viņa par mednie­kiem, e? Masa jums maksāt vienu šiliņš un seši pensi katru dienu, kad jūs ies ar viņu uz mežu, e? Ja jūs ies un noķers zvērus, kas masa dikti patīk, viņš jums daudz piemaksā. Ja zvērs nav labs, viņš jums piemaksā maz. Vai jūs saprot?

Mēs saprot, — mednieki, smaidīdami pār visu ģīmi, duetā atsaucās.

Jūs ar mieru?

Mēs ar mieru.

Viņi ir ar mieru, ser, — Piuss bez sevišķas nepie­ciešamības paskaidroja.

Parādīju medniekiem attēlus, un viņi tos uzmanīgi ap­lūkoja ar tādiem pašiem «ēēē!» un «āāā!» kā ciema vecā­kais un tūliņ man pastāstīja, kur šādi vai tādi dzīvnieki sastopami. Nemaldīgi precīzi viņi pazina katru parādīto dzīvnieku. Tad pasniedzu kamieļa attēlu un it nevainīgi apvaicājos, vai tāds zvērs šai apvidū sameklējams. Viņi ilgi pētīja fotogrāfiju, apspriedās un beidzot atzinās, ka nekad neesot tādu dzīvnieku redzējuši. Es kļuvu priecīgs, jo puslīdz jau biju gaidījis viņus apgalvojam, ka pusjūdzi no ciema tādi kamieļi ganās baru bariem, — afrikāņi pa­rasti loti dedzīgi vēlas palīdzēt baltajiem. Ieteicu viņiem atnākt otrā rītā, iedevu dažas cigaretes un diezgan drū­mās priekšnojautās noskatījos, kā viņi aiziet pa taku: Eliāss, resno, košajā sarongā tērpto dibenu gorīdams, un Andrajs viņam blakus, cēli kājas cilādams. Nekad mūžā nebiju redzējis divus vīrus, kas vēl mazāk līdzinātos med­niekiem, un, jo ilgāk par viņiem domāju, jo vairāk saruka mana ticība viņu spējām. Taču piedzīvoju patīkamu pār­steigumu, jo izrādījās, ka viņi patiesi ir ļoti labi med­nieki. Eliāsam bija drosme, bet Andrajam — ātra atmana acumirklīgai rīcībai.

Man bija lemts kopā ar viņiem pavadīt daudzas die­nas, klīstot pa mežu, un neskaitāmas naktis, elektriskās baterijas palsajā gaismā ložņājot pa krūmāju un meklējot džungļu sīkākos iemītniekus. Divdesmit jūdžu rādiusā no ciema viņi zināja katru taciņu, pazina katru strautu un

.m>. i1»»'

krāci, bezmaz vai katru krūmu. Visbiezākajam čūkslim viņi it viegli izslīdēja cauri, ne ar vienu skaņu nenodo- dami savu klātieni, kamēr es nosvīdis smagi klumburoju nopaka], saceldams troksni kā pilnā gaitā braucošs bul­dozers. Viņi man iemācīja, kā iezīmēt ceļu un kā pa iezī­mētajām pēdām iet, bet, kad viendien gribēju to izmē­ģināt, apmaldijos jau pirmajās desmit minūtēs. Viņi man parādīja, kādi meža augļi der ēšanai un kādi nav bau­dāmi, kādu krūmu zariņus nesaindējoties var pakošļāt slāpju dzesēšanai.

Mežs nepavisam nav svelmaina, smacīga, briesmu pilna vieta, kādu to iztēlo daži rakstnieki; tas arī nav tik biezs un aizaudzis, lai nevarētu izlauzties cauri. Vienīgās vietas, kur gadās uziet šādu biezokni, ir pamestas ieze­miešu saimniecības, jo tur milzu koki nolīsti, ļaujot iz­cirtumā iespīdēt saules gaismai; līdz ar to zemajiem au­giem rodas labvēlīgāki apstākļi, tie pārņem visu laukumu un stiepjas augšup pretī saulei. Meža dziļumā sīkākajiem kokiem ir tikai divas iespējas tiekties uz sauli: vai nu tiem jāšaujas simtiem pēdu uz augšu ar gludu stumbru, bez zariem kā slotaskātam, līdz var izsliet galotni cauri lielo koku lapotnei, vai arī jāvijas un jāložņā gar milzu koku stumbriem, kamēr sasniedz to pašus augstākos zarus un saules gaismu.

Kad ieejat mežā, jūsu acīm, kas pieradušas pie spožās saules, tas šķiet tumšs un krēslains, turklāt dzestrs kā pagrabs. Gaisma, krītot caur lapu miljoniem, kļuvusi dī­vaini zaļa, kā akvārijā, un piešķir visam nereālu izskatu. Lapas, kas gadskārtās birušas no kokiem gadu simtiem, izveidojušas biezu trūdu slāni, mīkstu kā vislabākais pa­klājs, kurš tīkami smaržo pēc zemes. Abās pusēs gājējam augsti koki iepletušies uz lielām, čumurainām, stāvām sak­nēm, resnie, gludenie stumbri paceļas kā torņi, bet aug­šējie zari un lapotne ienirst meža neaptveramajā, zaļajā jumā un saplūst ar to. Sirmajiem milzeņiem pa vidu, cits pie cita spiezdamies, aug mazi kociņi, slaidi, kusli jaunu- līši, kas tikko iztrausušies no satrunējušo lapu šūpuļa, izstīdzējuši, tievi stumbenīši ar bālzaļu lapu riekšavu ga­lotnē. Tie aug vecāku mūžīgajā pavēnī, gatavi grūtajai cīņai, kas būs jāizcīna, lai sasniegtu dzīvinošo sauies gaismu. Starp jauno kociņu tievajiem stumbriem līkumu līkumiem vijas tikko viežamas takas. Tie ir džungļu ceļi, ko ieminuši meža pastāvīgie iemītnieki.

Lielajā mežā tikai retumis gadās ieraudzīt kādu dzīvu radījumu, ja tieši nezināt īstās vietas, kur tos meklēt. Vie­nīgās skaņas ir cikādu trīsuļojošā mūzika un kāda maza putniņa balss, kurš, vērodams jūsu tuvošanos, bailīgi pa­slēpsies lapu biezumā un pēc tam iztrūcinās jūs ar klusu, žēlu, jautājošu «hūūū … vīīī…». Daudzkārt esmu sasta­pies ar šo noslēpumaino putnu un dzirdējis tā saucienu dažu soļu atstatumā, bet nekad man nav izdevies to ieraudzīt.

Dažuviet, kur iemītās takas bija platas, zarotne virs galvas pavērās un cauri lapu ņirboņai pavīdēja zilas de­bess laukumiņi. Saules stari stāvus šāvās lejup, iededzot lapas zeltā un iezīmējot virs takas simtiem gaismas šautru, kurās ņirbin ņirbēja tauriņi. Sevišķi man iepatikās divēji no šiem meža tauriņiem, katrā pastaigā ar acīm meklēju tos, un ikreiz man arī izdevās vai nu vienus, vai otrus ieraudzīt. Pirmējie bija mazi, balti kukainīši, dzidri kā leduspuķes loga rūtīs, un es nevarēju vien nopriecāties, raugoties to lidojumā. Tie uzvirpoja gaisā kā dūnas, ko satvērusi draiskulīga vējpūta, un tad griezdamies slīdēja lejup, palēkdamies un piruetēs virpuļodami kā sīciņas ba­lerīnas. Šur tur pa ceļam, īpaši kur taka šķērsoja kādu strautu, varēja saskaitīt divus vai trīs desmitus skaisto taurenīšu sastingušus tupam lāmas malā. Iztraucēti tie pacēlās spārniņos un, lēnām griezdamies, virpuļodami, uz- plīvodami un lejup slīdēdami, vējoja pret meža zaļumu kā baltu ugunskura plēņu mākonis. Taču drīz atkal no­plaka savā atpūtas vietā, nolīka zemu pār ūdeni, spogu­ļojoties tā tumšajā virsmā.