DŽERALDS DARELS - PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Šaut, masa, šaut! . . .

Man priekšā kaut kas kumuroja un ņudzēja, bet es ne­redzēju nekā, uz ko varētu šaut, vienīgi Andrajs spriņģoja pa lapu biezokni kā garkājis sienāzis, klaigādams: «Ēēē …

āāā!»

Spriežot pēc trokšņa, zem zaļajām lapām slēpās liels zvērs, bet biezoknis bija tik blīvs, ka varētu noslēpt visu, sākot ar leopardu un bei­dzot ar pieaugušu gorillu, un es pat iedomāties ne­spēju, ko tur ieraudzīšu. Pēkšņi dzīvnieki izlauzās no slēpņa, un es aiz brīnu­miem paliku vai mēms, kad līkločodams pa koku starpu aizskrēja pieaugušu pušķausu cūku pāris. Abi dzīvnieki bija koši oranžā krāsā, ar garu, baltu saru pušķiem uz ausīm un ga­rām, plīvojošām, baltām krēpēm uz muguras. Lie­

liskākie, skaistākie mežacūku eksemplāri, kādus jebkad biju redzējis, un es noskatījos tiem pakaļ brīnumos ieplestu muti. Neiedomājamā ātrumā tie pazuda mežā. Eliāsam un Andrajam pēc šā atgadījuma laikam sāka veidoties zināms priekšstats par manu mednieka talantu.

Tāda mežacūka, — Eliāss skumīgi noteica, kamēr mēs klausījāmies, kā izgaist bēgošo cūku kāju dipoņa.

Varens kumosiņš, — Andrajs ilgu pilnā balsī pie­bilda. — Gards kumosiņš pat eiropietim, — viņš turpināja, nomērodams mani ar pārmetošu skatienu, lai es neiedo­mātos, ka viņa vilšanās ir tīri savtīga.

Ar šito šauteni nevar nošaut mežacūku, — es stei­dzos paskaidrot. — Ešobi man ir vēl viena, daudz lielāka šautene.

Tā šauj stiprāk?

Jā, tā šauj ļoti stipri, ar to var nošaut mežacūku, tīģeri, pat ziloni, — es lielījos kā negudrs.

Eēē … āāā! Nebūs tiesa, ser …

Tiesa gan. Vienu dienu aiziesim uz mežu un no­šausim daudz mežacūku, daudz, daudz.

Jā, ser, — abi vienā balsī atsaucās.

Devāmies tālāk — mednieki tīksmi sapņoja par gaidā­majām dzīrēm ar mežacūkas cepeti, es ar patiku kavējos atmiņās par abiem nule redzētajiem skaistajiem zvēriem, juzdams turklāt, ka neesmu vēl pilnīgi zaudējis cieņu savu pavadoņu acīs.

Labu laiku pēc tam, kad bijām sastapuši pušķausu cū­kas un es jau biju pagalam piekusis, mums atgadījās tās dienas trešais un pēdējais piedzīvojums. Uzgājām mežā vietu, kas izskatījās kā uzarta: satrunējušo lapu sega sa­jaukta un izcilāta, akmeņi un zari izsvaidīti, jaunie kociņi noliekti un sabradāti. Mani mednieki sīki pārbaudīja visas šīs pazīmes, tad Eliāss klusi piezagās man blakus un pa­čukstēja burvja vārdu: «Sombo».

Sombo nozīmē drilu, un drili ir apburošie paviāni jeb babuīni, kurus cilvēki apbrīno zooloģiskajos dārzos, — pa­viāni ar košo mugurpusi un mežonīgo skatienu. Man aiz­vien bijusi vājība pret driliem, varbūt tieši tādēļ, ka viņi, par īstām šausmām zooloģisko dārzu apmeklētājiem, tik atspirdzinošā košumā parāda sava ķermeņa diskrētākās vietas. Lai nu kā — ja Eliāss runāja taisnību, tad šeit viņu bija vesels bars, un es par varēm gribēju izmantot izdevību noskatīties, kā viņi izturas savvaļā, tādēļ žagā- mies, cik ātri spēdami, uz to pusi, no kuras skanēja ņur- dieni un īgnie ķērcieni, kas atbalsojās visā mežā. Sekojām pērtiķiem vai veselu stundu, lauzdamies cauri biezoknim, rāpodami uz visām četrām un reiz, man par lielu nepa­tikšanu, nolīzdami apmēram simt jardus pa dumbrāju uz vēdera. Taču, kā arī nopūlējāmies, netikām pietiekami tuvu, lai netraucēti varētu viņus aplūkot; kāds pelēks kažoks, kas šad tad pazibēja starp krūmiem, bija vienīgais atal­gojums par mūsu mokām. Beidzot metām mieru un pieku­suši atgūlāmies zemē, aizkūpinājām sen kārotās cigaretes un klausījāmies troksnī, ko sacēla projām skrejošie drili.

Tad gājām tālāk pa nosprausto maršrutu, un bija jau satumsis, kad sasniedzām būdas ciema tālīnākajā malā. Es biju saskrāpēts, netīrs un neizsakāmi noguris, tomēr apmierināts, ka esmu paveicis visu, ko biju iecerējis. Pie kādas būdas ap spoži liesmojošu ugunskuru viedās apli sasēduši tumši augumi. Viens bērņuks, negaidot ieraudzī­jis rioskrandušu, baltu spoku, bailēs brēkdams, iebēga budā. Vecāki piecēlās apsveicināties.

Sveicināts, masa, sveicināts!

Labvakar, masa … jūs pārnākuši?

Klusas balsis, ugunskura gaismā ziboši balti zobi, mal­kas dūmu tīkamā smarža.

Atpūtīsimies te mazu brītiņu, Eliās, — es sacīju, pateicīgi notupdamies pie ugunskura. Jutu smeldzi kājās pierimstam un tīkamu siltumu izplūstam pa visu ķermeni.

Masa bija mežā? — apvaicājās vīrs, kas, šķiet, bija visvecākais pulkā ap ugunskuru.

Jā, mēs bij mežā, — Eliāss svarīgi noteica un tad sāka bērtin bērt vārdus banjangi valodā, ar rokām rādī­dams uz tumšo mežu un laikam stāstīdams ceļu, ko tikām nostaigājuši.

Skanēja pārsteigtu «ēēē …» un «āāā …» koris un at­kal jauni jautājumi. Eliāss pagriezās pret mani, mirdzinā- dams lielos, uz priekšu izvirzītos zobus.

Es tam vīram teikt, ka masa staigāt dikti daudz. Masa dikti stiprs … — viņš teica, acīmredzot domādams, ka esmu pelnījis uzslavu.

Pasmaidīju, cik nu pieticīgi pratu.

Es viņam teikt, jums spēks kā melnajam cilvēkam, ser, — viņš turpināja un jokodams apvaicājās: — Masa patīk iet mežā?

Ļoti patīk, — es apņēmīgi atbildēju. Visi sajūsmā smējās par to, ka baltajam cilvēkam patīk iet mežā.

Masa labi patikt iet mežā vēl šonakt? — Eliāss jau­tāja, un acīs viņam dzirkstīja zobgalība.

Jā, es labprāt ietu uz mežu vēl šonakt, — atteicu, — es taču esmu mednieks, neesmu sieviete.

Tas visiem likās varens joks, ko apsveica ar dārdošiem smiekliem.

Taisnība, taisnība! — Eliāss apstiprināja. — Masa runā taisnību.

Masa ir īsts vīrs, — piebalsoja Andrajs, man pa­mirkšķinādams.

Es cienāju vīrus ar cigaretēm, sēdējām sakrustotām kājām pie ugunskura, apmierināti vilkām dūmu, runājām par šādiem zvēriem un tādiem zvēriem, līdz uzkrita liela rasa. Tad novēlējām cits citam labunakti un gājām mājup pa ciema ce|u, kur smaržoja pēc palmu eļļas un manio- kas — pēc vakariņām. Būdās mirguļoja gaisma, pie ieejas sēdēja saimnieki, klusi uzsaukdami mums sveicienus:

Masa nāk mājās?

Sveicināts, masa, sveicināts …

Labu nakti, ser!

Jutu, cik labi ir dzīvot pasaulē.

Pirms vēsts par manu ierašanos izplatījās pa tālāka­jiem ciemiem un katrs vīrs, kas vien turējās kājās, sāka sirot pa mežu un gūstīt dzīvniekus trakajam svešiniekam, kurš tos visus uzpirka, pirms mani pārpludināja ar gu­vumu, no kura man tumšs gar acīm metās, paguvu vēl dažu labu reizi izstaigāt lielus gabalus pa mežu. 5o gā­jienu mērķis nebija gūstīt un ķert dzīvniekus, bet gan at­rast piemērotas vietas slazdiem, iezīmēt dobos kokus izsvē- pināšanai un vispār iepazīt apkārtējo mežu. Nepazīstot apvidu, kurā jādarbojas, ir gandrīz neiespējami iegūt va­jadzīgos dzīvniekus, jo katrai sugai ir savs meža nostū­ris, kur tā mitinās, un, ja neesat to atklājis, nevarat cerēt uz panākumiem. Dažreiz, protams, mums gluži vienkārši laimējās uziet un noķert dzīvniekus, kad bijām izgājuši parastajā izlūkošanas ekspedīcijā; viens tāds gadījums man palicis prātā — kādu dienu, kad bijām mežā ar Eliāsu divi vien.

Biju atskārtis, ka Andrajs ir pirmšķirīgs hipohondriķis: niecīgākās sāpes, neliels drudzis viņu tā satrieca, ka viņš paslēpās tumšajā būdā, gulēja, nežēlīgi stenēdams un vai­dēdams, kamēr viņa trīs sievas vai prātu zaudēja aiz bai­lēm, ka nupat, nupat viņu kungs un pavēlnieks būs paga­lam. Tieši tajā dienā viņš bija pavisam neciešams, tādēļ Eliāss solījās nākt man līdzi viens pats. Man jau sāka likties, ka labāk būtu bijis vispār nenorunāt gājienu uz mežu, jo pēcpusdiena šķita svelmaināka nekā citām die­nām. Sagūstīto dzīvnieku nometnē nedzirdēja ne skaņas: putni pievērtām acīm tupēja laktās, žurkas un dzeloņcūkas snauduļoja banānu lapu migās, pat mūžam enerģiskie pēr­tiķi bija miegaini un rāmi. Kalpotāju māja drebēja no puišu daudzbalsīgās krākšanas, un arī man prāts nesās nosnausties. Gaisā ne mazākās vēsmiņas, kokiem nekus­tēja ne lapiņa. Karstumam piemita gurdinošs spēks, kas visu dzīvo radību padarīja gausu un trulu. Pat gluži mie­rīgi sēžot ēnā, jutu sviedrus sīkām straumītēm irdzam lejup pa kaklu un muguru. Ja atlaidos krēslā, man drīz vien likās, ka esmu iesēdies peļķē, krekls sviedros samel- nēja un lipa pie muguras un padusēm. Līdz ar karstumu iestājās smags, nospiedošs klusums: nevienas putna dzies­mas, tikai cikādes vāri sisināja kokos.