Kad ieejat mežā, jūsu acīm, kas pieradušas pie spožās saules, tas šķiet tumšs un krēslains, turklāt dzestrs kā pagrabs. Gaisma, krītot caur lapu miljoniem, kļuvusi dīvaini zaļa, kā akvārijā, un piešķir visam nereālu izskatu. Lapas, kas gadskārtās birušas no kokiem gadu simtiem, izveidojušas biezu trūdu slāni, mīkstu kā vislabākais paklājs, kurš tīkami smaržo pēc zemes. Abās pusēs gājējam augsti koki iepletušies uz lielām, čumurainām, stāvām saknēm, resnie, gludenie stumbri paceļas kā torņi, bet augšējie zari un lapotne ienirst meža neaptveramajā, zaļajā jumā un saplūst ar to. Sirmajiem milzeņiem pa vidu, cits pie cita spiezdamies, aug mazi kociņi, slaidi, kusli jaunu- līši, kas tikko iztrausušies no satrunējušo lapu šūpuļa, izstīdzējuši, tievi stumbenīši ar bālzaļu lapu riekšavu galotnē. Tie aug vecāku mūžīgajā pavēnī, gatavi grūtajai cīņai, kas būs jāizcīna, lai sasniegtu dzīvinošo sauies gaismu. Starp jauno kociņu tievajiem stumbriem līkumu līkumiem vijas tikko viežamas takas. Tie ir džungļu ceļi, ko ieminuši meža pastāvīgie iemītnieki.
Lielajā mežā tikai retumis gadās ieraudzīt kādu dzīvu radījumu, ja tieši nezināt īstās vietas, kur tos meklēt. Vienīgās skaņas ir cikādu trīsuļojošā mūzika un kāda maza putniņa balss, kurš, vērodams jūsu tuvošanos, bailīgi paslēpsies lapu biezumā un pēc tam iztrūcinās jūs ar klusu, žēlu, jautājošu «hūūū … vīīī…». Daudzkārt esmu sastapies ar šo noslēpumaino putnu un dzirdējis tā saucienu dažu soļu atstatumā, bet nekad man nav izdevies to ieraudzīt.
Dažuviet, kur iemītās takas bija platas, zarotne virs galvas pavērās un cauri lapu ņirboņai pavīdēja zilas debess laukumiņi. Saules stari stāvus šāvās lejup, iededzot lapas zeltā un iezīmējot virs takas simtiem gaismas šautru, kurās ņirbin ņirbēja tauriņi. Sevišķi man iepatikās divēji no šiem meža tauriņiem, katrā pastaigā ar acīm meklēju tos, un ikreiz man arī izdevās vai nu vienus, vai otrus ieraudzīt. Pirmējie bija mazi, balti kukainīši, dzidri kā leduspuķes loga rūtīs, un es nevarēju vien nopriecāties, raugoties to lidojumā. Tie uzvirpoja gaisā kā dūnas, ko satvērusi draiskulīga vējpūta, un tad griezdamies slīdēja lejup, palēkdamies un piruetēs virpuļodami kā sīciņas balerīnas. Šur tur pa ceļam, īpaši kur taka šķērsoja kādu strautu, varēja saskaitīt divus vai trīs desmitus skaisto taurenīšu sastingušus tupam lāmas malā. Iztraucēti tie pacēlās spārniņos un, lēnām griezdamies, virpuļodami, uz- plīvodami un lejup slīdēdami, vējoja pret meža zaļumu kā baltu ugunskura plēņu mākonis. Taču drīz atkal noplaka savā atpūtas vietā, nolīka zemu pār ūdeni, spoguļojoties tā tumšajā virsmā.
Otrie tauriņi bija lielas, skaistas būtnes, bet retāk sastopamas nekā mazie baltenīši. Slaidie, pašaurie spārni dzidrā uguns sarkanumā. Lidojums straujš un trauksmains: krūmāja krēslībā piepeši, nez no kurienes uzga- dījusies, iedegas sveloša liesmiņa, pamirgo vienuviet, otru- viet un tad, it kā tiktu nopūsta svece, izdziest. Un mežs pēc tauriņa pazušanas ikreiz šķita kļuvis tumšāks.
Meža visraksturīgākā iezīme bija neskaitāmie strauti — sekli un dzidri tie lauzās uz priekšu, līkumodami sarežģītās cilpās. Mirguļodami un ap gludenajiem, brūnajiem akmens bluķiem lokus mezdami, vietumis veidojot plašus izliekumus ar sniegaini baltiem smilšu liedagiem, rosīgi izgrauzdami zemi koku sakņu apakšā, vizuļodami un čalodami, tie pazuda meža tumšajā biezoknī. Šalkojot un putojot tie gāzās lejā pa krācēm, izskaloja smilšakmeni dziļus, rāmus dīķus, kuros mājoja zilas un sarkanas zivtiņas, sārti krabji un mazas, spilgtas vardītes. Sausajā gadalaikā strauti un upītes kļuva meža iemītniekiem par galveno lielceļu, kas tiem nozīmēja ne tikai ceļu vien, bet ari barību un valgmi, jo tur pulcējās visi — gan vajātāji, gan vajātie. Baltais liedags tad no vienas vietas izrakstīts ar pēdu iespiedumu filigrānu: koraļļiem līdzīgo pēdu rakstu, ko atstāj putni — meža sarkanrīklītes, zilplecainās čakstītes, treknie, zaļie baloži, lāgiem iezīmēti pat pundur- griezes garo pirkstu precīzie nospiedumi. Mīkstajos krastos reizēm lielum lielie gabali starp koku saknēm uzarti kā ar arklu, jo tur rakņājušās pušķausu cūkas, meklējot sakņu gurnus un milzu gliemežus; mīkstajā dūksnājā skaidri saskatāmi kuiļu un cūku šaurie, garie šķelto nagu iespiedumi, bet tiem juku jukumis pa vidu sivēnu sīko pēdu zīmes.
Ar tādu mežu mani iepazīstināja Eliāss un Andrajs, un man nekas tur nelikās ne bīstams, ne drausmīgs. Mežs bija apburošs, un audzēs ar milzu kokiem, ar viegli trīsošo lapu baldahīnu valdīja dziļš klusums, viesdams sirdī brīnumainu mieru.
Pirmā diena, kad Eliāss un Andrajs atnāca vest mani uz mežu, man palikusi prātā uz visiem laikiem, jo tik daudz dzīvnieku tik īsā laika sprīdī nekad pēc tam vairs nedabūju redzēt… dabas dievi todien bija gaužām vēlīgi. Es izrīkoju savus ceļvežus šādi: lai viņi mani aizved piecas sešas jūdzes no ciema taisni mežā iekšā. Pēc tam mēs varētu, es vieglprātīgi ieminējos, apiet plašu loku, paturot ciemu, tā sakot, par centru. Vēlāk es todien šo plānu vairākkārt nožēloju, taču sapratu, ka no šā pirmā gājiena pa džungļiem atkarīgs mans prestižs, tādēļ turējos vīrišķīgi, bet vēlu vakarā atgriezos līdz pēdīgam pārguris, kā lauztin salauzts.
No rīta devāmies ceļā agri, un es jutos atvieglots, kad nometnes kņada izgaisa mums aiz muguras. Apmēram divdesmit cieminieki bija nolīgti uzbūvēt ēku dzīvnieku novietošanai, un troksnis un juceklis, ko viņi sacēla, bija neiedomājams.
Читать дальше