DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Ar lielu piespiešanos sagatavoju visu nepieciešamo: vienā mugursomā sabāzu tīklus, maišeļus, kur novietot putnus vai čūskas, cigaretes, sērkociņus. Otrā, mazākā, ieliku patronas, rezerves sērkociņu kastīti, baterijas un dažādus stobriņus un burkas sīkākiem guvumiem: zirnek­ļiem, skorpioniem un tamlīdzīgām būtnēm. Tikko biju pa­beidzis tīrīt šauteni, kad pie telts parādījās Eliāss. Viņa smejošā seja bija sviedriem noplūdusi, kaut arī vienīgais apģērbs viņam bija ap gurniem aptīts savazāts drānas gabals. Viņš bija bruņojies ar īsu šķēpu un dunci, ko vien­mēr nēsāja līdzi.

Masa, es ir klāt, — viņš mani sveicināja. — Masa gatavs?

Jā, Eliās, ejam. Šodien ir traki karsts, vai ne?

Par daudz saule, — viņš piekrita un uzcēla somas mugurā.

Nogājuši pa šauro, sarkano taciņu lejā līdz upītei, pār- briduši tai pāri, atvēsinādami kājas līdz potītēm dzestrajā ūdenī, izlauzušies cauri pamežam, nokļuvām lielajā, krēs­lainajā, smaržīgajā mežā, kur mūsu ceļš aizvijās starp varenajiem koku stumbriem. Pēc nometnes svelmes te bau­dījām brīnišķīgu vēsumu,*kas nožāvēja sviedrus uz ķer­meņa, arī acis beidzot varēja turēt vaļā, tās pastāvīgi ne- samiedzot, lai pasargātu no spilgtās saules gaismas. Eli­āss viegli soļoja pa tikko samanāmo taku, un viņa lielās kājas nesacēla uz lapām klātās zemes ne mazāko troksnīti. Brīžiem mežs atbalsoja dunča švīkstienu, kad Eliāss no­šņāpa kādu zaru, kas, pārāk zemu nolīcis, traucēja iešanu. Man nebija tik viegli iet pa mežu: malu malās bija pārāk daudz ko redzēt, tā ka acis kavējās visur, tikai ne pie ceļa, kur jāsper kāja. Augstu lapotnē iemargojies zieds lika man, kaklu izstiepušam, raudzīties augšup, vai arī manu uzmanību piesaistīja takas malā nogāzies koks ar sīkām suņsēnītēm nosētu stumbru, un tā es klumburoju uz priekšu, cenzdamies ietvert redzes lokā visu uzreiz. Tajā dienā mums īpaša mērķa nebija, tādēļ nogriezāmies no ceļa un ņēmāmies pārbaudīt katru alu; apvērsām visus dobos stumbeņus, jo zem tiem varēja būt paslēpušies skor­pioni vai vardes un dobumā iemitinājies pat kāds prāvāks dzīvnieks. Tā, pastāvīgi kaut kur pakavēdamies, protams, ātri uz priekšu netikām.

Jūdzes divas no nometnes atkal nonācām pie kārtējā strauta. Tas putodams lauza sev ceļu starp vareniem klinšu bluķiem, kuru virsotni klāja biezi krūmu puduri, koši zaļa sūna un vēdekļveida papardes. Ik spraugā, kur vien spēja aizķerties saknes, auga savvaļas begonijas, plezdamas tumšzaļās, šķīvjiem līdzīgās lapas pret pelēko akmens sienu, bet liegie, vaskaini zeltainie ziedi sliecās lejup pretī šalcošajai straumei. Apmēram stundu abi ar Eliāsu tīk- smīgi rakņājāmies starp akmeņiem, savākdami sīkas tro­fejas: plankumiem izraibinātus krupjus, pelēkās koku var­des ar rēgainām, dzintarainām acīm, taustekļiem līdzī­giem pirkstiem, un lielas vaboles, kas pīkstēja, kad mēs tās gūstījām. Lekni apaugušajos krastos mitinājās ļoti daudz sauszemes gliemežu — lieli un smagi kā krietns ābols; tie lapu trūdos cītīgi dēja pērlēm līdzīgas oliņas. Zem neliela akmens man laimējās uziet skaistu, raibu vardi — zaļā un kanārijdzeltenā krāsā, un, cerēdami at­rast vismaz vēl otru tādu pašu, sākām velt apkārt katru

akmeni, ko vien spējām pakustināt. Eliāss, kas rosijās man mazliet pa priekšu, patlaban izkustināja lielu bluķi un, kad tas vēlās pa nogāzi lejup, piepeši palēca sānis un bailēs iekliedzās:

Masa, čūska … nejauks zvērs …

Pametis visu, aizskrēju pie viņa uz nogāzi. Akmens iegulētajā miklajā dobumā ieraudzīju ārkārtīgi interesantu, čūsku. Pirmajā acu uzmetienā likās, ka tai nemaz nav galvas, jo divas pēdas garais rāpulis bija viscaur vienādi resns. Čūskas augums bija spīdoši melns, dažādās vietās it kā nobārstīts ar sarkanām un dzeltenām zvīņām. Pa­matīgāk ielūkojies, beidzot tomēr pamanīju ķermeņa vienā galā galvu, bet tūliņ arī konstatēju, ka tā atrodas tikai dažas collas no apaļa cauruma, kas veda dziļi zemē. Ap­ņēmos saglabāt šo lielisko papildinājumu manai kolekcijai, tādēļ ar kociņu lēnām, collu pa collai ripināju zemes alai aizvien tuvāk nelielu akmeni, līdz tas aizsedza ieeju. Eli­āss bijīgi stāvēja gabaliņu nostāk un gaudās:

Masa, viņa jums iekodīs. Uzmanīgi, masa, tas ir nejauks zvērs…

Čūska nekustējās, tikai strauji šaudīja mēli. Nosedzis tai atkāpšanās ceļu, kļuvu možāks.

Masa, šitiem zvēriem ir briesmīgi daudz indes …

Apklusti, Eliās, aizej un atnes man lielo somu un vēl vienu nūju.

Labi, ser, — Eliāss drūmi nomurmināja un aizgāja.

Čūska gulēja pavisam mierīgi, cieši mani vērodama, un

es turēju nelielo stibiņu gatavībā, ja dzīvnieks pēkšņi sa­domātu mesties tai virsū. Biju stingri pārliecināts, ka čūska ir nekaitīga, baidījos vienīgi sabojāt ādas skaisto rakstu. Eliāss elsdams atgriezās ar maišeli un garu nūju. Es uzmanīgi papletu maisa vaļējo galu tā, lai tas atrastos tieši pretī čūskas galvai dažu collu atstatumā, tad viegli uzsitu ar nūjas galu rāpulim pa asti. Domāju, ka čūska pretosies un nelīdīs maisā, un nepavisam nebiju sagata­vojies tam, kas notika. Sajutusi nūjas pieskārienu astei, čūska steigšus saritinājās, tad piepeši kā vaļā palaista at­spere šāvās uz priekšu un ielēca taisni maisā; tur tā pa­lika mierīgi guļam, kamēr mēs naski aizsējām maisam galu. Nekad vēl nebiju sastapis tik apzinīgu rāpuli.

Ēēē … āāā … — brīnījās Eliāss, — šitais čūska nemaz nebaidās. Es domā, šitam čūskai masa patīk. — Un,

kamēr mēs turpinājām velt apkārt akmeņus, viņš vēl ik pa brīdim savā nodabā nosmējās.

Čūska, kā vēlāk noskaidrojās, bija Kalabaras pitons — lielo žņaudzējčūsku augumā sīkā radiniece. Galva un aste tai noapaļotas vienādi un, tāpat kā viss ķermenis, klātas ar mazām, apaļām, pieguļošām zvīņām, tādēļ grūti sa­prast, kur čūska, tā sakot, sākas, kur beidzas. Mazās ače­les ir glu^i tikpat lielas un tādā pašā krāsā kā apkārtējās zvīņas un tāpēc grūti ieraugāmas. Krāsainās zvīņas uz melnā pamata nav sakārtotas noteiktā rakstā, tās gluži vienkārši izmētātas pa visu ķermeni, un pēc zvīņu izvieto­juma jūs nepateiksiet, kurš čūskas gals jums pievērsts. Rāpulis ir pilnīgi nekaitīgs un lielāko mūža daļu pavada, rokoties miklā zemē un meklējot tur sīku medījumu sa­viem vāji attīstītajiem žokļiem. Rokā paņemta, čūska riti­nās gar delmu augšup un tad pēkšņi šaujas uz priekšu, kā nule minēju, bet nekad tā nemēģina kost, tāpat arī nesteidzas aptities ap izstieptu roku un to žņaugt, kā cen­šas darīt pat lielo žņaudzējčūsku mazuļi.

Sis pitons bija todien mūsu pirmais īstais guvums, un mēs turpinājām ceļu visai pacilātā noskaņojumā. Bet, lai gan apvērsām uz otriem sāniem katru akmeni, ko vien spējām izkustināt, nekā tomēr neatradām. Beidzot savā­cām savas kārbas un maisus un devāmies projām, atstājot upmalu tādā stāvoklī, it kā tur būtu iebrucis vesels drilu bars vai rakņājusies liela mežacūku ģimene. Mūsu gala­mērķis bija neliela pļaviņa apmēram piecas jūdzes no ciema; šo vietu Eliāss bija atklājis pirms dažām dienām un ieminējies, ka tur varētu gadīties medījums … bet ne­teica, kāds medījums. Izrādījās, viņš nebija iegaumējis ceļu tik labi kā parasti, un, kad pēdīgi apstājāmies, ne­gribīgi atzinās, ka lāgā nezinot, kur mēs nonākuši un uz kuru pusi atrodas ciems, uz kuru pusi pļaviņa. Es ap­sēdos uz resna stumbeņa un konsekventi atteicos iet tālāk, pirms viņš nebūs sameklējis īsto ceļu.