DŽERALDS DARELS: PĀRPILDĪTAIS ŠĶIRSTS

Es palikšu te, bet tu ej un izlūko ceļu. Kad būsi to atradis, nāc man paka], saprati?

Jā, ser, — Eliāss priecīgi atsaucās un pazuda starp kokiem. Vēl brīdi dzirdēju mačetes šķindoņu, kad viņš, za­rus cirzdams, iezīmēja taku, tad troksnis pamazām kļuva tālāks un klusāks, līdz izgaisa pavisam. Aizkūpināju ci­gareti un sāku tuvāk aplūkot savu valstību. Pēkšņi no tā paša stumbeņa, uz kura es sēdēju, atskanēja cikādes balss.

Izturēdamies ļoti klusu, sāku uzmanīgi vērot koka mizu. Cikādes bija izvērtušās man par tīro mocību: mežā to bija pilnum pilns, tās skandināja savu trisuļaino dziesmu augu dienu un nakti, bet, lai kā nopūlējos, nekad vēl man ne­bija izdevies kādu no tām ieraudzīt. Taču pašreiz viena sisināja nepilna soļa atstatumā, un man ļoti gribējās uz to paskatīties. Rūpīgi jo rūpīgi pārbaudīju koka stumbru un zaļo, ķērpjaino suņu uz tā, sīko tumšsarkano un dzel­teno suņsēnīšu čemus, kas auga mizas spraugās, un miru­šās lianas, kuras joprojām turēja beigto milzeni apskautu tik ciešā tvērienā, ka bija iegriezušās tā mizā. Pa šo mikro- ainavu līkumu līkumiem aizlocījās skudru iestaigāta ta­ciņa, bet pie mazītiņas aliņas ieejas, nekustīgi sarāvies, čurnēja zirneklis. Taču no cikādes ne vēsts. Pēkšņi, maz­liet pagriezis galvu, ieraudzīju sūnā iemirdzamies kaut ko līdzīgu stiklam. Ieskatījies tuvāk, pamanīju cikādi: ķer­menis tai bija apmēram divas collas garš un klāts ar sa- režģītu, skaistu, sudraboti zaļu filigrānrakstu, tā pil­nīgi pieskaņojoties gan zaļajai sūnai, gan koka pelēkajai mizai. Lielie spārni, kas saules staros iezaigojās kā stikls, bija pirmie pievērsuši manu uzmanību. Liegi nosedzu ku­kaini ar plaukstu un tad satvēru. Juzdama, ka nokļuvusi gūstā, cikāde sāka strauji plivināt spārnus, kas skrap'- stēja man pret pirkstiem kā papīrs. Tad tā izmisumā iz­grūda garu, spalgu kliedzienu. Saudzīgi turēdams kukaini plaukstā, es to sīki izpētīju: sudrabaini zaļais ķermenis ciets kā rieksts, acis lielas, izvelbtas. Spārniņi izskatījās kā no vizlas plāksnītēm salikti un, pret gaismu pacelti, atklāja tīklojumu, kas šķita tikpat sarežģīts un skaists kā vissmalkākā vitrāža. Starp kājiņām īpašā iedobē atradās garais, tievais smeceris. Ar šo trauslo instrumentu cikāde ieurbjas koka mizā, lai tiktu pie sulas. Kukaini pamatīgi izpētījis, noliku to izvērstā plaukstā, kur tas apmēram minūti notupēja, nervozi trīcinādams burvīgos spārniņus, un tikai tad zuzēdams aizlidoja kokos.

Pašlaik prātoju, vai būtu iespējams turēt šos kukaiņus tīkla būrī, barojot tos ar medus ūdeni, un aizvest uz An­gliju, kad atgriezās Eliāss. Viņš bija atradis taku un ta­gad zināja, kur mēs atrodamies.

Izgājām atkal uz takas un turpinājām ceļu uz pļaviņu. Šādas pļavas gadās dažuviet mežā, kur augsnes slānis ir pārāk plāns, lai noturētu lielo koku varenās saknes. Pļa­viņas parasti apaugušas ar sīkiem tīteņaugiem, kuru smalkajām saknēm pietiek ar dažas collas biezo augsni, kas klāj meža īsto pamatni — klintaini. Asā zāle aug dāsni, izplešoties pa visu laukumu; spraugās, kur lietus saskalojis vairāk zemes, iesakņojušies un aug mazi, kroplīgi kociņi. Taču mežs ielenc nelielās pļaviņas no visām pusēm; tik­līdz zemes slānis kļūst mazliet biezāks, tur iekaisās lielo koku sēklas, un mežs lēnām pārmāc zālāju.

Koki pamazām kļuva retāki, gaisma spilgtāka, un mēs nonācām biezā, zemā pamežā, kas iežogoja klajo vietu. Izlauzāmies cauri šim ērkšķu un puķu aizkaram un līdz ceļiem iebridām zālē, kur mums pavērās plaša, nolaidena pļava, zeltainzaļi saulē margojot, klusa un vientuļa, meža majestātiskās sienas ieskauta.

Atlaidāmies siltajā, sausajā zālē un aizsmēķējām. Gu­lējām, tīksmi izbaudīdami saules siltumu, un sākām ieklausīties klajuma iemītnieku dzīvē ap mums: lielie, sārt- spārnainie siseņi skaļi sisināja; pa augsto zāli līkumoja sīks strautiņš, tā krastā spalgi kurkstēja koku varde; klusā, piesmakušā balsī dūdoja krūmājā virs mūsu galvām aptupies balodis. Bet tad no klajuma pretējās malas at­skanēja un kokos atbalsojās skaļi, bezrūpīgi kliedzieni: «Karūū … karūū … kūūū … kū …»

Kliedzieni nemitējās, un atbalss skaļi aizlīgoja pa vi­zošo zāli. Pavērsu tālskati pret klajuma otras malas ko­kiem un ar skatienu rūpīgi pārmeklēju lapotnes. Un tad es tos ieraudzīju — trīs lielus, mirdzoši zaļus putnus ar garām, smagām astēm un cekulainām galvām. Tie pacēlās gaisā taisni kā bultas, pārlidoja pāri klajumam, nosēdās zaros pretējā pusē un nosēzdamies atkal gari, izaicinoši iekliedzās. Klaigādami kā ekstāzē, putni lēkāja no zara uz zaru kā lielas vāveres vai skrēja pa zariem kā sacīkšu zirgi — tik veikli un viegli, it kā zari nebūtu zari, bet gan plats ceļš. Tie bija milzu banānputni, iespējams, visskais­tākie Āfrikas mežu putni. Bieži biju dzirdējis to skaļos kliedzienus džungļos, bet pašus putnus redzēju pirmo reizi. Mani pārsteidza spēks un akrobātiskā veiklība, ar kādu tie lēkāja un skraidīja pa zariem, šad tad apstāda­mies, lai norautu vai norītu kādu augli un iekliegtos tā, ka noskan viss mežs. Kad putni saulē pārlidoja no koka uz koku, izlaiduši asti kā milzu žagatas, tie mirguļoja spožā zeltā un zaļumā, tā ka man aiz šā skaistuma vai elpa aizrāvās.

— Eliās, tu redzi tos putnus?

Jā, ser.

Es tev došu desmit šiliņu, ja tu man vienu tādu noķersi dzīvu.

No tiesas, ser?

No tiesas. Nu, pamēģināsi, ko?

Jā, ser … desmit šiliņi… ē . .. āā! — kalkulēja Eliāss, atkal atguldamies zālē un tlksmīgi ievilkdams no cigaretes pēdējo dūmu.

Es sēdēju un vēroju staltos, mirdzošos putnus lēkā­jam, skraidām un jautri sasaucamies koku labirintā, līdz tie pazuda un pār zālāju atkal nolaidās klusums.

Beidzot ķērāmies pie darba. Izsaiņojām garos, smal­kos tiklus un nostiepām puslokā, apberot tiklu apakšējo malu ar zemi. Tikls nebija stingri novilkts, tā ka ikviens dzīvnieks, kas tajā ieskrietu, neglābjami sapītos krokās. Pēc tam apmēram divu pēdu platumā izcirtām sīkos krū­miņus otrā pusaplī līdz tīkla galiem, sagriezām zāli un sakrāvām to klajajā joslā, piesedzot vēl ar lapu trūdiem. Nu bijām ieguvuši apli, ko vienā pusē norobežoja tīkls, bet otrā — sausās zāles valnītis. Aplējām zāli ar petroleju un aizdedzinājām. Miklie trūdi neļāva izkaltušajai kūlai strauji aizdegties, tā tikai lēni gruzdēja, bet uz tīkla pusi nesteidzīgi vēlās kodīgu dūmu aizkars. Mēs pacietīgi gai­dījām, taču nekas nenotika. Vienīgi lielu siseņu bars sa­trauktiem lēcieniem metās bēgt no dūmiem. Apdzēsām uguni, aiznesām tīklus jaunā vietā un atkārtojām mēģi­nājumu, bet tikpat nesekmīgi. Dūmi koda acīs, uguns un saule mūs nežēlīgi cepināja. Sešas reizes pārcēlām tīklus, kūrām uguni un tomēr nesaņēmām par grūto darbu ne­kāda atalgojuma.

Es jau sāku šaubīties, vai Eliāsam bijusi taisnība, so­lot šai vietā bagātu medījumu, bet tad septītajā reizē mums beidzot laimējās. Tikko bijām pielaiduši zālei uguni, kad ieraudzīju, ka tīkls vienā vietā sakustas un sāk šūpo­ties. Metos cauri dūmu segai turp un ieraudzīju tīkla kro­kās ķepurojamies lielu, pelēku dzīvnieku ar garu, zvīņainu asti. Veikli satvēru gūstekni aiz tās un pacēlu gaisā: tā bija lielā maisužurka kaķēna augumā, pelēkajā kažokā mudžēt mudžēja lielajiem prusakiem līdzīgi pa­razīti — šo žurku pastāvīgie pavadoņi.

Eliās, es noķēru interesantu zvēru! — iesaucos. Bet Eliāss bija pārāk nodarbināts citā tīkla sektorā, lai klau­sītos manī; ar grūtībām man palaimējās iedabūt žurku