Džeralds Darels - ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Biankai un Grandijam, atceroties trīs ceturtdaļas no gorillas un daudz ko citu

Mēdz teikt, ka bērns, kas vēlas kļūt par lokomotīves vadī­tāju, pieaudzis reti kad piepilda savu sapni. Ja tas taisnība, man ir neprātīgi paveicies, jo jau divu gadu vecumā es pavisam skaidri un nepārprotami biju nolēmis, ka vienīgais, ko dzīvē vēlos darīt, ir pētīt dzīvniekus. Nekas cits mani neinteresēja.

Gadu gaitā es pieķēros šim savam lēmumam ar gliemenes sīkstumu un dzinu radus un draugus izmisumā, ķerdams vai pirkdams ikvienu iespējamo dzīvo radību un iemitinādams mājā - no pērtiķiem līdz neciliem dārza gliemežiem un no skorpioniem līdz ūpjiem. Šādas zvēru procesijas nomocīti, mani ģimenes locekļi mierināja sevi ar domu, ka tā man ir tikai tāda pārejoša aizraušanās un drīz apniks. Tomēr ar katru jaun­ieguvumu mana interese par dzīvniekiem kļuva nevaldāmāka un dziļāka, līdz, sasniedzis pusaudža gadu nogali, es bez mazā­kajām šaubām zināju, par ko vēlos kļūt. Gluži vienkārši - es vēlējos vākt dzīvniekus zoodārziem un vēlāk, kad šādā veidā būšu iekrājis līdzekļus, gribēju kļūt par zoodārza īpašnieku.

Man šis mērķis nelikās īpaši nesaprātīgs vai nepiepildāms, tomēr problēma bija izdomāt, kā to sasniegt. Diemžēl nepa­stāv skolas topošajiem dzīvnieku vācējiem, un neviens no pro­fesionālajiem dzīvnieku vācējiem neņemtu par kompanjonu tādu, kas bruņojies tikai ar nevaldāmu entuziasmu un ļoti minimālu praktisku pieredzi. Es nolēmu, ka nepietiek ar to vien, ja esmu ar pudelīti barojis ežu mazuļus vai biskvītu kārbā panācis gekonu vairošanos; dzīvnieku vācējam jāprot bez ka­vēšanās uzmest cilpu žirafei vai izvairīties no uzbrūkoša tīģera. Tomēr iegūt šādas prasmes, dzīvojot Anglijas piekrastes pil­sētā, bija ārkārtīgi grūti.

Drīz vien man tas gluži vai piespiedu kārtā kļuva pilnīgi skaidrs. Man piezvanīja kāds pazīstams puisis no Ņūforestas, kuram, spriežot pēc apraksta, piederēja paša izaudzēts dam- brieža mazulis. Viņš paskaidroja, ka pārceļoties uz Sauthemp- tonu, kur dzīvoklī nebūšot iespējams turēt šo man ārkārtīgi ie­kārojamo mājdzīvnieku. Mazulis esot piejaucēts un radis dzīvot mājā, un, kā zēns paskaidroja, divdesmit četru stundu laikā vai vēl drīzāk viņa tēvs man to piegādāšot.

Es nezināju, ko iesākt. Mātes, kura vienīgā no ģimenes lo­cekļiem izrādīja kaut minimālu sapratni par manu dzīvniek- mīlestību, nebija mājās, tāpēc nevarēju noskaidrot, kā viņa raugās uz dambrieža (kaut arī tikai mazuļa) pievienošanu ma­nai jau tā plašajai menažērijai. Tomēr brieža īpašnieks uzstājīgi pieprasīja tūlītēju atbildi.

- Tēvs apgalvo, ka mums nāksies viņu nogalināt, ja tu nepie­ņemsi, - viņš sērīgi paskaidroja. Tas izšķīra visu. Es atbildēju, ka ar prieku nākamajā dienā sagaidīšu briedēnu, kuru sauca par Hortenziju.

Kad māte atgriezās no iepirkšanās, es jau biju sagatavojis stāstu, kas aizkustinātu pat akmeni, nemaz nerunājot par manas mātes jūtīgo sirdi. Es pastāstīju par nabaga briedēnu, kas atrauts no mātes un kuram bez mūsu palīdzības draud nāves sprie­dums. Kā gan mēs varētu attiekties? Māte, kas no mana apraksta bija sapratusi, ka briedēns ir apmēram maza terjera lielumā, teica, ka tā nogalināšana esot neiedomājama, mēs taču varot (kā es biju ierosinājis) turēt to mazā kaktiņā garāžā.

- Protams, mums vajag to paturēt, - viņa paziņoja.

Tad viņa piezvanīja pienotavai un papildus pasūtīja desmit pintes 1 dienā, jo miglaini apjauta, ka augošam briedim nepie­ciešams daudz piena.

Hortenzija ieradās nākamajā dienā, ieslodzīta zirgu treilerā. Kad īpašnieks izveda Hortenziju no transporta līdzekļa, tūlīt pat kļuva skaidrs, ka tā nepārprotami ir Hortenzijs, turklāt vis­maz četrus gadus vecs. Viņam bija šokolādes brūni ragi, ko ro­tāja nāvējošu smaiļu mežs, un elegants kažoks ar baltiem plan­kumiem; kājās stāvot, briedēns bija apmēram trīs ar pusi pēdas augsts.

- Bet tas taču nepavisam nav mazulis! - māte šausmās ie­saucās.

- Ir gan, kundze, - zēna tēvs aši apgalvoja, - tikai mazulis. Ļoti jauks dzīvnieks, rāms kā suns.

Hortenzijs nograbināja ragus pret vārtiņiem kā muskešu kārtu, tad pasniedzās un izsmalcināti noplūca vienu no mātes vērtīgajām krizantēmām. Domīgi gremodams ziedu, viņš mūs visus vērīgi nopētīja. Pirms māte paguva atgūties no Hortenzija ierašanās sagādātā šoka, es steigšus pateicos puisim un viņa tēvam, satvēru ap kaklu aplikto suņa siksnu, un vedu briedi uz garāžas pusi. Es neparko nebūtu mātei atzinies, ka arī biju iztēlojies Hortenziju par sīciņu, aizkustinošu briedēnu. Biju

' 1 pinte - 0.568 litri (šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes).

izšķiedis lielu naudu, iegādādamies barojamo pudelīti radīju­mam, kas nu izrādījās atgādinām Landsīra "Briedi līcī" 1 vai kaut ko stipri līdzīgu.

Mātei sekojot, es kopā ar Hortenziju iegāju garāžā un, pirms vēl paguvu briedi piesiet, tas izrādīja dziļu riebumu pret ķerru un nesekmīgi centās to uzlidināt gaisā. Visbeidzot viņš apmierinājās, vienkārši apsviezdams ķerru uz mutes un uz- šķērzdams to. Es Hortenziju piesēju un steidzīgi novācu visu dārzkopības inventāru, kas, pēc manām domām, varētu izrai­sīt viņa dusmas.

- Es nudien ceru, mīļais, ka viņš nebūs pārlieku negants, - māte bažīgi ieminējās. - Tu taču zini, ko Larijs domā par ne­gantiem radījumiem.

Es pārāk labi zināju, ko mans vecākais brālis domā par jeb­kuru dzīvnieku valsts pārstāvi - vienalga, vai tas bija negants vai nebija -, un spēju vienīgi priecāties, ka Hortenzija ieraša­nās brīdī viņam ar manu otru brāli un māsu gadījās būt ārpus mājas.

- Ak, viņš būs pavisam rāms, kad iedzīvosies, - es teicu. - Viņš vienkārši ir straujas dabas.

Šajā brīdī Hortenzijs nolēma, ka viņam netīkas būt atstātam vienam pašam garāžā, tāpēc triecās durvīs. Garāža nodrebēja līdz pamatiem.

- Varbūt viņš ir izsalcis, - māte ieminējās, atkāpdamās pa

taciņu.

>

- Jā, laikam gan, - es piekritu. - Vai vari sagādāt viņam bur­kānus un kādu cepumu?

' Sers Edvīns Landslrs (Sir Edwin Landseer, 1802-1873), slavenākais Viktorijas laikmeta dzīvnieku gleznotājs Anglijā. "Briedis līcī" - viena no viņa gravīrām, kas tēlo milzīga brieža ciņu ar vilkiem.

Māte steidzās sarūpēt brieža nomierināšanai nepieciešamo ēdienu, kamēr es pats metos cīņā ar Hortenziju. Viņš priecājās mani redzēt, ko pierādīja sānisks ragu vēziens, kas ķēra mani vēderā. Tomēr es atklāju, ka viņu, tāpat kā jebkuru briedi, ār­kārtīgi sajūsmina pakasīšana ap ragu pamatni, un drīz es viņu novedu tādā kā pusnemaņas stāvoklī. Vēlāk, kad parādījās liela paka biskvītu un pāris mārciņas burkānu, briedis ņēmās rem­dēt ceļojuma radīto izsalkumu.

Kamēr briedis bija aizņemts ar ēšanu, es piezvanīju un pasū­tīju salmus, sienu un auzas. Vēlāk, kad Hortenzijs beidza mie­loties, es viņu izvedu pastaigāties tuvējos golfa laukumos, kur tas uzvedās gluži priekšzīmīgi. Kad atgriezāmies, briedis šķita pārlieku laimīgs atlaisties garāžas stūrī iekārtotajā salmu migā, kurai līdzās bija vakariņu tiesai novietots siens un sasmalci­nātas auzas. Es rūpīgi aizliku durvīm priekšā piekaramo atslēgu un pametu Hortenziju vienu. Likdamies gultā, no sirds cerēju, ka briedis nomierināsies un ne tikai izveidosies par ievērojamu mājas mīluli, bet arī sniegs man tik ļoti nepieciešamo pieredzi lielo dzīvnieku turēšanā.