Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Tajā laikā Vipsneida pauda visīstākos Londonas zoodārza centienus pārspēt pašu Hagenbeku. Šī milzīgā ferma bija uztu­pusies Dansteblas Daunsu nogāzē apmēram trīsdesmit jūdžu uz ziemeļiem no Londonas; Zooloģijas biedrība par to bija sa­maksājusi prāvu naudu. Šeit dzīvnieki bija izmitināti vidē, kas bija tik tuva dabiskajai, cik vien iespējams, tas ir, tādā vidē, ko antropomorfiski noskaņotie zoodārzu apmeklētāji uzskatīja par dabisku. Lauvām bija sagādāti džungļi, vilkiem - meži, an­tilopēm un citiem nagaiņiem - lieli, pauguraini aploki. Manu­prāt, Vipsneidā tolaik bija nonākts vistuvāk safari. Jo tolaik angļu aristokrāti vēl nebija spiesti mantojuma nodokļa dēļ kļūt par dzīvnieku kolekciju glabātājiem.

Kā atklājās, Vipsneida bija pavisam niecīgs ciematiņš, kurā atradās viens krogs un saujiņa kotedžu, kas izskaisītas starp lazdu audzēm pārpilnām ielejām. Es devos pie parka biļešu kases un paskaidroju, kāpēc esmu ieradies, tad atstāju savas ce­ļasomas turpat un gāju uz administrācijas ēku. Pāvi vilka mir­dzošās, vizošās astes pa zaļajiem mauriņiem, un priedēs, kas auga gar galveno ceļu, karājās gigantiskas ligzdas - gluži kā no sīkiem zariņiem būvētas siena kaudzes, ap kurām čaloja un klaigāja mūku papagaiļi.

Iegāju administrācijas ēkā, un tur mani ieveda parka direk­tora kapteiņa Bīla kabinetā. Viņš sēdēja, izmeties kreklos, virs kuriem dižojās ļoti glīti svītraini bikšturi. Lielais biroja galds bija apkrauts ar visdažādāko papīru kaudzēm, no kuriem lie­lākā tiesa izskatījās bezgala oficiāli un zinātniski; papīru krā­vums daļēji klāja arī telefonu. Kad kapteinis piecēlās kājās, es ievēroju, ka viņš ir pārmēru liels un apjomīgs vīrs un ar pliko galvvidu, brillēm tērauda ietvaros un gandrīz vai nepārpro­tamā vīpsnā savilkto muti izskatījās gluži kā Billijs Banters' zī­mējumos. Viņš lācīgā gaitā apgāja apkārt galdam un blenza uz mani, smagi elpodams caur degunu.

- Darels? - viņš jautājoši noducināja. - Darels?

Kapteiņa balss bija ļoti zema un skanēja kā klusināta rēkoņa -

šādu runas manieri daži cilvēki apgūst pēc ilgiem Rietumāfrikā pavadītiem gadiem.

- Jā, ser, - es atbildēju.

- Priecājos tevi redzēt. Sēdies, - kapteinis teica. Viņš paspieda man roku un no jauna atkāpās aiz sava rakstāmgalda.

Kapteinis Bīls atzvēla savu masīvo rumpi krēslā, kas trauk­smaini iekrakšķējās. Pabāzis īkšķus zem bikšturiem, viņš ar pirkstiem nospēlēja uz tiem vakarjundu un blenza uz mani. Es kautrīgi apsēdos uz krēsla maliņas un izmisīgi vēlējos radīt par sevi labu iespaidu.

- Domā, ka tev te patiks? - kapteinis Bīls noprasīja tik pēkšņi un skali, ka es salēcos.

- Ēēē… jā, ser, noteikti, - es teicu.

- Tu nekad tādu darbu neesi strādājis, vai ne? - viņš apjau­tājās.

- Nē, ser, - es atbildēju, - bet vienmēr esmu turējis mājās daudz dzīvnieku.

- Ha! - viņš gandrīz pavīpsnāja. - Jūras cūciņas, trusīšus, zelta zivtiņas un tā tālāk. Nu ko, te būs mazliet citādāka publika.

Ļoti kārojās pastāstīt, ka man piederējuši daudz eksotiskāki kustoņi par trusīšiem, jūras cūciņām un zelta zivtiņām, bet es jutu, ka šis nav piemērots brīdis.

- Es tevi tagad nodošu Fila Beitsa pārziņā, - kapteinis no­ducināja un ar vienu roku uzspodrināja pliko galvvidu. - Viņš ir galvenais kopējs. Viņš par tevi parūpēsies. Nezinu, kur viņi grasās tevi nodarbināt, bet Fils tev atradis istabu vienā no no­dalījumiem.

- Liels paldies, - es sacīju.

Direktors piecēlās kājās un izzvārojās no kabineta; es viņam sekoju. Tas bija tikpat viegli kā sekot pa pēdām mastodontam. Grantij šņirkstot zem kājām, direktors iegriezās vienā no ta­kām, apstājās un ieklausīdamies vērās apkārt.

- Fil! - viņš pēkšņi ieaurojās. - Fil! Kur tu esi?

Viņa balss bija tik varena un nikna, ka pāvs, kas bija savā no­dabā čakli izrādījies, uzmeta direktoram šausmu pilnu skatie­nu, sakļāva asti un teciņus tipināja prom, cik ātri vien spēdams.

- Fil! - kapteinis atkal ierēcās. - Fil!

Es sadzirdēju kādu tālumā nemelodiski svilpojam. Kap­teinis piešķieba galvu uz vienu pusi.

- Viņš ir tur, - tas secināja. - Sasodīts, kāpēc nenāk šurp?

Tajā brīdī Fils Beitss, joprojām svilpodams, nesteidzīgi iz-

slāja gar administrācijas ēkas stūri. Viņš bija gara auguma labi noaudzis vīrs ar laipnu, melnīgsnēju seju.

- Jūs mani saucāt, kaptein? - viņš vaicāja.

- Jā, - kapteinis norūca. - Iepazīsties ar šo te Darelu.

- Ak, - Fils teica un uzsmaidīja. - Laipni lūdzam Vipsneidā!

- Nu, Darel, tad nu es tevi pametu, - kapteinis Bīls teica. - Pie Fila tu esi labās rokās. Hm, nu ja, vēl tiksimies.

Ar pātagas cirtienam līdzīgu troksni viņš noplīkšķināja bikš­turus, pamāja uz manu pusi ar lielo, spožo, pliko pauri un no jauna aizlāčoja uz savu kabinetu.

Fils ar mīlestību nosmaidīja pakaļ kapteinim un tad pagrie­zās pret mani.

- Nu, - viņš iesāka, - pirmām kārtām jāatrod tev kāds kakts, kur apmesties. Esmu aprunājies par tevi ar Čārliju Bei- liju - viņš strādā pie ziloņiem -, un viņš domā, ka varēs tevi ie­kārtot savā kotedžā. Iesim aprunāties ar viņu.

Kamēr mēs soļojām pa plato galveno ceļu, tā vien likās, ka itin visur apkārt ir pāvi, kas dižojas ar savām metāliski mirdzo­šajām astēm, un krūmos viz zeltainie fazāni, kas izskatās kā da­rināti no lētiem Vulvorta dārgakmeņiem. Fils savā nodabā lai­mīgi, nemelodiski svilpoja. Es atklāju, ka viņam ir tāds para­dums, un pēc šīs nemitīgās greizās svilpošanas vienmēr varēja pateikt, kur Fils atrodas. Drīz vien mēs nonācām pie ēku rindas, kas izskatījās pēc milzīgām un ļoti neglītām tablešu kār- biņām. Izrādījās, ka tās visas kopā veidoja ziloņu māju. Aiz šīm ēkām atradās neliela nojume, kurā ziloņu kopēji dzēra tēju.

- Ēēē, Čārlij, - Fils atvainodamies ieteicās, - vai tev ir brīvs brīdis?

Parādījās maza auguma ducīgs vīriņš ar pliku galvvidu un kautrīgām, mazliet sapņaini zilām acīm.

- Hm, Čārlij, šis ir, ēēē… kāds ir tavs priekšvārds? - Fils no­prasīja.

- Džerijs, - es teicu.

- Šis ir Džerijs.

- Sveiks, Džerij, - Čārlijs teica un smaidīja tā, it kā būtu visu mūžu ilgojies mani satikt.

- Vai tu domā, ka varēsi izbrīvēt viņam istabu savā kotedžā?

Čārlijs man mīļi uzsmaidīja.

- Noteikti varēšu, - viņš apstiprināja. - Esmu runājis ar Beilija kundzi, un viņa, šķiet, piekrīt. Varbūt Džerijs vēlētos ar viņu satikties?

- Jā, tā ir laba doma, - teica Fils.

- Kā es tur nokļūšu? - vaicāju.

Siguldas pilsētas

- Es tev parādīšu, - Fils ierosināja. - Nāc man līdzi.

- Tiksimies vēlāk, puis, - Čārlijs sacīja.

Fils izvadīja mani ārā pa vārtiem un tālāk uz ciematu.

- Ej pa to taku - māja ir pirmā kreisajā pusē, - viņš norā­dīja. - Tu nevari apmaldīties.

Es devos pa taku pāri laukam, kur sārti un dzelteni cigļi viz- moja starp plaukstošajām irbulenēm. Nogāzes augšpusē es no­nācu pie kotedžas, atvēru vārtiņus, izgāju cauri mazam, puķu pilnam dārziņam un pieklauvēju pie parādes durvīm. Tā bija ārkārtīgi mierpilna vieta - starp puķēm miegaini zumēja bites, kaut kur savā nodabā pašapmierināti dūdoja meža balodis un tālumā skanēja suņa vaukšķēšana.

Durvis atvēra Beilija kundze. Viņa bija pievilcīga sieviete ar skaistām acīm, brīnišķīgi safrizētiem matiem, ģērbusies nevai­nojami spodrās drānās. Viņa izskatījās rosīga un tīra kā slim­nīcas virsmāsa.