Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

- Jā? - viņa piesardzīgi ievaicājās.

- Labrīt, - es sveicināju. - Vai Beilija kundze?

- Jā, - viņa atbildēja, - es pati.

- Ziniet, Čārlijs teica, lai atnāku un ar jums iepazīstos. Esmu Džerijs Darels, jaunpienācējs.

- Ak, jā, - viņa atsaucās, pieskardamās matiem un nogludi­nādama priekšautu. - Jā, jā, protams. Lūdzu, nāc iekšā.

Cauri mazam priekšnamam viņa ieveda mani nevainojami spodrā viesistabā, kur atradās liels virtuves pavards, tīri noberzts galds un ērti, diezgan nobružāti krēsli.

- Lūdzu, apsēdies, - Beilija kundze teica. - Vai vēlies tasi tējas?

- Labprāt, ja tas nesagādā grūtības, - es tencināju.

- Nepavisam, - viņa dedzīgi izsaucās. - Kā būtu ar gabalu rauša vai kādu apaļmaizīti? Man ir apaļmaizītes. Varbūt tu la­bāk vēlies sviestmaizes? Es varētu tev dažas pagatavot.

- Nu, es… es nevēlos sagādāt jums tādu apgrūtinājumu, - es teicu, pārsteigts no tādas pēkšņas pārtikas gūzmas.

- Ak, tas nepavisam nav grūti, - viņa apgalvoja. - Zinu, jūs, jaunieši, allaž esat izsalkuši. Un ir jau ari tējas laiks. Tas nebūs ilgi, es tikai uzlikšu tējkannu vārīties.

Beilija kundze rosīgi iesteidzās, kā es secināju, pieliekamajā, un dzirdēju viņu grabinām traukus. Drīz vien viņa atkal parā­dījās un uzklāja galdu. Pašā vidū tika novietota milzīga plūmju kūka, vesels kalns apaļmaizīšu, brūns maizes klaips, liels pu­reņu dzeltena sviesta pikucis un podiņš ar zemeņu džemu.

- Džems ir tepat mājās gatavots, - viņa teica.

Viņa apsēdās man pretī.

- Tēja tūlīt būs gatava. Tūlīt jau ūdens vārīsies. Nu tik ķeries klāt ēdienam.

Viņa laipnīgi vēroja, kā es nogriežu maizi, apziežu to ar sviestu un milzu kārtu zemeņu džema.

- Tas ir labi, - viņa slavēja. - Tā, un tagad pastāsti, kāpēc esi atnācis pie manis?

- Vai tad Čārlijs nepaskaidroja? - vaicāju.

- Paskaidroja? - viņa, galvu noliekusi pārjautāja. - Ko pa­skaidroja?

- Nu, viņš teica, ka jūs varbūt varētu šeit izbrīvēt istabu, kur man dzīvot, - es izpaudu.

- Bet es domāju, ka tas jau norunāts, - Beilija kundze aiz­rādīja.

- Vai tad? - pārsteigts vaicāju.

- Jā, - viņa apstiprināja. - Es viņam sacīju - un es uzticos Čārlija vērtējumam, un teicu - es viņam teicu - paskaties uz to zēnu, un, ja viņš tev patīk, tad var palikt.

- Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, - sacīju. - Čārlijs man to neteica.

- Tiešām? - viņa iesaucās. - Tiešām! Kādu dienu viņš pats savu vārdu aizmirsīs. Es viņam sacīju, ka ļoti labprāt uzņemšu tevi šajā mājā, ja vien tu būsi cienījams.

- Nu, nezinu, vai esmu gluži cienījams, - šaubīdamies teicu,

- bet centīšos nebūt par traucēkli.

- Nē, par traucēkli tu nebūsi, - Beilija kundze apgalvoja.

- Tā, tas nu būtu kārtībā. Kur ir tavas mantas?

- Vēlāk atnesīšu no zoodārza, - atbildēju.

- Labi. Nu tas būtu nokārtots, tagad iešu un pagatavošu tēju. Cienājies vēl ar maizi.

- Ēēē, ir vēl kāds jautājums, - es ieminējos.

- Kāds? - viņa apvaicājās.

- Nu… es gribēju teikt, cik man nedēļā jāmaksā? Saprotiet, mana alga nav liela un baidos, ka pārāk daudz nevaru atļauties maksāt.

- Tā, - viņa teica, bargi pakratīdama ar pirkstu, - es nevēlos tevi aplaupīt. Zinu, kādu algu tev te maksās un nemaz nevēlos tevi aplaupīt. Cik tu pats ierosini?

- Vai divas mārciņas, jūsuprāt, būtu pārāk maz? - es cerīgi ierosināju, nodomādams, ka tādā gadījumā man vēl atliktu mārciņa un desmit šiliņu cigaretēm un citām nepieciešamām lietām.

- Divas mārciņas? - saimniece sašutusi iesaucās. - Divas mārciņas? Tas ir pārāk par daudz! Es taču teicu, ka nevēlos tevi aplaupīt.

- Bet jāpērk taču pārtika un citas lietas, - es norādīju.

- Jā, bet es negrasos tevi aplaupīt par divām mārciņām. Ti­kai ne es. Tu man maksāsi divdesmit piecus šiliņus nedēļā. Ar to pilnīgi pietiks.

- Vai esat pārliecināta, ka ar to tiksiet cauri? - es vaicāju.

- Protams, mēs tiksim galā, - viņa apgalvoja. - Es netaisos pieļaut, lai citi sacītu, ka Beilija kundze izmantojusi jauno cil­vēku, īpaši, ja viņš tikko sācis strādāt.

- Nu, es joprojām domāju, ka tā ir šausmīgi maza maksa, - iebildu.

- Pieņem vai atsakies, - viņa sacīja. - Pieņem vai atsakies. Ja vēlies, vari doties dzīvot citur. - Viņa uzsmaidīja un piebīdīja man tuvāk kūku un apaļmaizītes.

- Šī te zemeņu džema dēļ, - es teicu, - labāk gan palikšu.

Beilija kundze man starojoši uzsmaidīja.

- Labi, - viņa teica. - Mums augšstāvā ir priekš tevis jauka, maza guļamistaba, es tev to drīz parādīšu. Tagad gan pagata­vošu tēju.

Dzerot tēju, viņa paskaidroja, ka Čārlijs parasti strādājis Lon­donas zoodārzā, bet kara laikā viņam nācies kopā ar ziloņiem evakuēties uz Vipsneidu, un viņa devusies tam līdzi. Ziloņi ir uzticīgi radījumi un, ja jau pieķērušies kopējam, parasti paliek kopā ar to līdz kopēja mūža beigām.

- Mums bija tik ļoti jauka mājiņa Goldergrīnā 1 , - viņa stās­tīja. - Nudien nevainojama. Ļoti, ļoti jauka, un, kaut arī negri­bētos lielīties, tas bija mūsu abu nopelns. Protams, šai kotedžai nav ne vainas - te ir pavisam ērti -, bet es priecāšos atgriezties mūsu pašu mājā. Turklāt tu taču zini, kādi ir cilvēki, - vienmēr viņiem nevar uzticēties. Pēdējo reizi, kad aizbraucu uzmest mājai aci, atklāju, ka neviens veselu mūžību nebija noberzis lieveni. Tas bija gandrīz melns. Es būtu varējusi vai raudāt. Nē, nudien būšu laimīga atgriezties mājās un dzīvot starp pašas lietām, kaut arī jāatzīst, ka te, laukos, patiesi ir gaužām jauki.

Kad biju pieveicis vairākas tases tējas, divus gabalus kūkas un lielu daudzumu zemeņu džema ar maizi, Beilija kundze negribīgi nokopa galdu.

- Vai esi pārliecināts, ka vairāk nevēlies? - viņa vaicāja, ba­žīgi vērdamās manī un it kā cenzdamās saskatīt nepietiekama uztura pazīmes. - Vai esi pilnīgi drošs, ka nevēlies vēl riku maizes vai gabalu kūkas, vai ko citu? Un tu netiki pat nogaršojis apaļmaizītes!

- Nē, nudien, goda vārds, - es protestēju, - es neko vairs ne­varētu apēst vai arī nespēšu pieskarties vakariņām.

- Ak, jā, vakariņas, - saimniece teica, un viņas seja apmācās. - Vakariņas. Baidos, ka vakariņām man nāksies sarūpēt kaut ko aukstu. Ceru, ka tev nebūs iebildumu.

- Nē, nebūs, - es apgalvoju.

- Tā, - viņa izrīkoja, - dodies nu un sameklē Čārliju, un vē­lāk, kad darbs galā, nāciet abi atpakaļ. Atnes savas mantas, un tad mēs tevi iekārtosim. Vai tā būs labi?

Tā nu es soļoju atpakaļ pāri laukam un tālāk uz zoodārzu. Vipsneidas teritorija bija tik plaša, ka es visu uzreiz nevarēju aptvert, taču pamanīju vilku mežu - tur cieši cita pie citas auga slaidas priedes un pustumsā starp to saknēm klaiņoja vilki ar glūnīgām acīm, tie lavījās no koka uz koku un reizēm vaukšķē- dami un ņurdēdami izkāvās. Vilki kustējās starp kokiem tik strauji un klusi kā pēkšņas vējpūtas nestas pelnu plēnes. Līdzās vilkiem apmēram akru lielu platību apdzīvoja brūnie lāči - lieli, tukli biskvītkrāsas dzīvnieki, kas klaiņāja, ošņājās un ar ķepām rakņājās starp kazenēm un irbulenēm, kas auga viņu platībā.

Mani aizrāva radījumu vērošana šajos apstākļos. Man tie likās ideāli dzīvnieku turēšanai. Tomēr man turpmāk nācās apjēgt, ka tik lielas teritorijas gan dzīvnieki, gan to kopēji uz­tver ar dalītām jūtām.

Pēkšņi es aptvēru, ka laiks iet, tāpēc steidzīgi atgriezos pie ziloņu mājas un satiku tur Čārliju. Mēs paņēmām manas ceļa­somas un atkal devāmies uz kotedžu.