Džeralds Darels: ZVĒRU SABIEDRĪBĀ

Nākamajā rītā apmēram piecos mani pamodināja dīvains troksnis, kas izklausījās pēc regulāriem sprādzieniem, it kā mūsu dārzā kāds bārstītu spēcīgus spridzekļus. Nopratis, ka nekas tāds nav iespējams, es brīnījos, kas gan tas varētu būt. Durvju klaudzoņa un slāpēti lāsti man darīja zināmu, ka pārē­jie ģimenes locekļi arī spriež par to pašu. Izliecies pa logu, es nopētīju dārziņu aiz mājas. Rītausmas blāvajā gaismā redzēju garāžu līgojamies kā kuģi bangainā jūrā - Hortenzijs pieprasīja brokastis, gluži vienkārši triecoties garāžas durvīs. Steigšus metos lejā pa kāpnēm un nomierināju briedi ar klēpi siena un porciju sasmalcinātu auzu un burkānu.

- Ko tu esi ieslodzījis garāžā? - vecākais brālis brokastojot noprasīja, nelaipni blenzdams uz mani.

Pirms vēl paguvu noliegt savu līdzdalību itin visā, kas notiek garāžā, māte nervozi metās man palīgā.

- Tur ir tikai pavisam mazītiņš briedltis, mīļais, - viņa paskaidroja. - Iedzer vēl mazliet tējas.

- Tas nepavisam neizklausās maziņš, - Larijs aizrādīja. - Trok­snis drīzāk vedina domāt par mistera Ročestera sievu.

- Viņš ir tik rāms, - māte turpināja, - un tik ļoti mīl Džeriju.

- Jauki dzirdēt, ka vismaz kāds viņu mīl, - Larijs noteica. - Es vienīgi vēlos, lai tas sasodītais radījums turētos no manis pa gabalu. Dzīve ir gana grūta arī bez karibu ganāmpulkiem dārzā.

Tajā nedēļā es nebaudīju lielu piekrišanu. Mans marmosets rīta agrumā bija mēģinājis ielīst gultā pie Larija un, saņēmis noraidījumu, bija iekodis viņam ausī; manas žagatas izcēlušas no dobes veselu rindu tomātu, kurus tik rūpīgi bija iedēstījis mans otrais brālis Leslijs; turklāt viens no maniem zalkšiem bija izbēdzis, un māsa Margo ar griezīgiem spiedzieniem darīja zināmu, ka tas iekārtojies starp dīvāna spilveniem. Tādējādi es biju stingri apņēmies turēt Hortenziju labi tālu prom no ģi­menes. Tomēr manām cerībām nebija lemts piepildīties.

Bija viena no tām retajām Anglijas vasaras dienām, kad pa­tiešām spīd saule, un māte aizrautībā par šo fenomenu nolēma klāt tējas galdu mauriņā. Tāpēc, kad atgriezāmies no pastaigas pa golfa laukumiem, mūs ar Hortenziju sagaidīja aina, kas rādīja manu ģimeni, sasēdušos guļamkrēslos ap ratiņiem ar tējas traukiem, sviestmaizēm, plūmju kūku un lielām bļodām ar avenēm un krējumu. Strauji apmetis līkumu ap mājas stūri un ieraudzījis ģimeni šādi izvietojušos, es apjuku. To nevarēja teikt par Hortenziju, kas ar vienu acu uzmetienu novērtēja rāmo ainavu. Briedis nodomāja, ka starp viņu un garāžas drošo patvērumu novietojies iespējami bīstams četrriteņu briesmonis - tējas ratiņi. Viņš spēja darīt tikai vienu. Izgrūdis dobju kara blē- jienu, viņš nolieca galvu un, izrāvis pavadu man no rokām, me­tās uzbrukumā. Trāpījis ratiņiem pašā vidū, viņš ietrieca tajos ragus un izkaisīja tējas piederumus uz visām pusēm.

Mana ģimene neglābjami atradās gūstā, jo strauji pamest guļamkrēslus pat krīzes brīdī ir ārkārtīgi grūti vai pat neiespē­jami. Rezultātā māte applaucējās ar verdošu tēju, Margo tika nobārstīta ar gurķmaizītēm, bet Larijs un Leslijs vienādos dau­dzumos saņēma tieši sejā avenes ar krējumu.

- Tas nu bija pēdējais piliens! - Larijs rēca, trausdams nost no biksēm sašķaidītās avenes. - Dabū to sasodīto lopu prom no šejienes, vai dzirdi?

- Nu, nu, mīļais! Nelamājies, - māte mierināja. - Tas bija negadījums. Nabaga dzīvnieks tā nemaz negribēja.

- Negribēja? Nemaz negribēja? - Larijs pietvīcis noprasīja.

Viņš ar drebošu pirkstu norādīja uz Hortenziju, kas izskatījās

mazliet nemierīgs par paša radīto haosu un nu stāvēja liekuļotā kautrībā ar ragos ieķērušos galdautu kā līgavas plīvuru.

- Tu pati redzēji, kā viņš tīšām uzbruka ratiņiem, un nu apgalvo, ka tas lops tā nemaz negribēja?

- Es gribēju teikt, mīļais, - māte satraukta paskaidroja, - ka viņš negribēja uzgāzt tev avenes.

- Man vienalga, ko viņš gribēja vai negribēja, - Larijs kais­mīgi sauca, - es nemaz nevēlos zināt, ko viņš gribēja. Zinu tikai vienu, ka Džerijam jātiek no tā lopa vaļā. Es necietīšu sev ap­kārt šitādus trakojošus briesmoņus. Nākamreiz viņš tikpat labi var uzbrukt kādam no mums. Kas tad es, pie velna, esmu? Kaut kāds Bizonu Bils Kodijs [1] ?

Tā nu Hortenzijs, par spīti maniem lūgumiem, tika izraidīts uz tuvējo fermu, un līdz ar to izzuda mana vienīgā iespēja gūt pieredzi lielo zvēru turēšanā mājas apstākļos. Šķita, ka mana vienīgā iespēja ir dabūt darbu zoodārzā.

Es apņēmīgi sēdos klāt un uzrakstīju, kā pašām likās, ļoti pieticīgu vēstuli Londonas Zooloģiskajai biedrībai, kurai, par spīti karam, joprojām piederēja lielākā dzīvo radījumu kolek­cija, kāda jebkad turēta vienkopus. Laimīgā kārtā neapzināda­mies savu ambīciju apmērus, es ieskicēju nākotnes plānus un ļāvu noprast, ka esmu tieši tas cilvēks, kuru viņi vienmēr ilgo­jušies pieņemt darbā, un puslīdz skaidri noprasīju, kurā dienā man vajadzētu ķerties pie savu pienākumu pildīšanas.

Parasti šāda vēstule būtu nokļuvusi pienācīgā vietā - papīr­grozā. Tomēr man paveicās, jo vēstule nonāca pie visjaukākā un izglītotākā cilvēka Džefrija Vīversa, kas tolaik bija Londonas zoodārza direktors. Droši vien viņu bija ieinteresējusi vēstules zināmā mērā neslēptā pārdrošība, jo šis cilvēks, man par sa­jūsmu, uzrakstīja vēstuli, kurā uzaicināja mani uz pārrunām Londonā. Pārrunu laikā, Džefrija Vīversa klusā šarma iedroši­nāts, es bez mitas pļāpāju par dzīvniekiem un to vākšanu, kā arī par savu personīgo zoodārzu. Jebkurš cits cilvēks būtu satriecis manu entuziasmu, norādīdams uz plānu nepiepildāmību, taču Vīvers klausījās ļoti pacietīgi un taktiski, uzteica manu pieeju jautājumam un teica, ka padomāšot par manu nākotni. Es de­vos prom, juzdamies vēl aizrautīgāks nekā agrāk.

Pēc kāda laika saņēmu no viņa pieklājīgu vēstuli, kurā bija teikts, ka diemžēl Londonas zoodārzā neesot brīvas jaunākā personāla štata vietas, tomēr, ja vien es vēlētos, varētu strādāt par kopēju Vipsneidā - Zooloģiskās biedrības lauku zoodārzā. Ja viņš savā vēstulē man būtu piedāvājis sniega leopardu pāri vairošanās vecumā, es tad nebūtu vairāk iepriecināts.

Ārkārtīgi sajūsmināts pēc pāris dienām devos uz Bedford- šīru, paņēmis līdzi divas ceļasomas - viena bija piebāzta ar vecām drēbēm, otra - ar dabaszinību grāmatām un neskaitā­mām piezīmju burtnīcām, kurās grasījos atzīmēt itin visu par saviem dzīvnieku pasaules aizbilstamajiem un pierakstīt ikkatru gudrības graudu, kas kritīs no manu kolēģu lūpām.

Deviņpadsmitā gadsimta vidū ievērojamais vācu zoologs Karls Hagenbeks izveidoja pavisam neparasta veida zoodārzus. Līdz tam laikam dzīvniekus vienkārši iesprostoja neglītos, netīros būros aiz biezām restēm, tā ka cilvēkiem bija grūti saskatīt dzīvniekus un dzīvniekiem nācās grūti izdzīvot šajos drausmīgajos, koncentrācijas nometnēm līdzīgajos apstākļos. Hagenbekam bija pilnīgi jauna ideja par to, kā parādīt dzīv­niekus. Drūmo, aizrestoto cietumu vietā viņš saviem dzīvnie­kiem piedāvāja gaišas un plašas mītnes, kurās bija lieli, mākslīgi veidoti klinšu krāvumi, pa kuriem kāpelēt, un kuras no publikas atdalīja tukši vai ar ūdeni pildīti grāvji. Zoodārzu visziņiem tā šķita ķecerība. Tie apgalvoja, ka šāda sistēma pir­mām kārtām neesot droša, jo dzīvnieki noteikti aizbēgšot pāri grāvjiem, un, ja pat tā nenotikšot, tie visi nobeigšoties, jo ir skaidri zināms - ja tropu dzīvniekus netur baciļu pārpilnā, tveicīgā karstumā, tie nekavējoties nomirst. Fakts, ka tropu dzīvnieki šajos turku pirts apstākļos pastāvīgi nīkuļoja un allaž nobeidzās, netika ņemts vērā. Tomēr, visziņiem par pārsteigu­mu, Hagenbeka dzīvnieki zēla un plauka. Dzīvodami brīvdabas mājokļos, tie ne tikai uzlaboja savu veselību, bet pat sekmīgi vairojās. Tiklīdz Hagenbeks bija pierādījis, ka šādos apstākļos dzīvnieki ir ne vien laimīgāki un veselīgāki, bet arī no apmek­lētāju redzespunkta izskatās labāk un izteiksmīgāk, visi zoo­dārzi pasaulē sāka pievērsties jaunajai metodei, kā turēt un iz­rādīt savas dzīvnieku kolekcijas.