DŽERALDS DARELS: ĶENGURENA CEĻŠ

STĀSTI PAR DABU

DŽERALDS DARELS

ĶENGURENA CEĻŠ

Veltīju Krisam un Dižimam, atceroties dēles, lirastes un velosipēdus dū­menī (nemaz nerunājot par jāņtārpiņiem)

Jūsu priekšā ir vēstījums par sešu mēnešu ceļojumu, kas mūs aizveda uz Jaunzēlandi, Austrāliju un Malaju. Ceļojumam bija divējādi nolūki: pirmkārt, es gribēju redzēt, kas šajās zemēs tiek darīts dzīv­nieku aizsardzībā, un, otrkārt, Bī-Bī-Sī bija nodoms uzņemt daudz­sēriju televīzijas filmu par šādu tēmu. Es skaidri apzinos, ka pārāk īsais laiks, ko esam aizvadījuši katrā no šīm zemēm, padara mūsu ekspedīciju līdzīgu ļoti steidzīgam kapteiņa Kuka ceļojumam, tāpēc var gadīties, ka dažuviet grāmatā būs nodarīts pāri īstenībai un at­stāts bez ievērības daudz kas cits, par ko būtu vajadzējis pastāstīt.

Lai cik tas liktos savādi, bet ir ļoti grūti uzrakstīt šādu grāmatu, atrodot laimīgo zelta vidusceļu starp tāda veida sacerējumiem ka «Divarpus dienas Džakartā» vai «Jūsu priekšā Dienvidaustrumāzija» un reālo īstenību, kādu jūs to redzat, neaizvainojot tos daudzos cil­vēkus, kuri snieguši jums nesavtīgu palīdzību un jūs silti uzņēmuši; cilvēkiem diemžēl piemīt paradums visu attiecināt personīgi uz sevi.

Rakstot šos ievadvārdus, es jau tagad centīšos atspēkot kaut daļu no tiem pārmetumiem, kurus man savās vēstulēs izteiks sašutušie jaunzēlandieši, austrālieši un malajieši, aizrādīdami, ka cilvēkam, pabijušam kādā zemē tikai sēžas nedēļas, nav tiesības šo zemi kri­tizēt. Es domāju, ka pietiek kādā vietā uzturēties tikai piecas minūtes, lai iegūtu tiesības to kritizēt. Cik šī kritika ir pamatota, tas jāatstāj lasītāja ziņā. Lai nu kā, bet es godīgi atzīstos: ceļojums bija brī­nišķīgs no pirmās līdz pēdējai dienai un sagādāja mums daudzus neaizmirstamus brīžus,

Viņam bija četrdesmit divas kastes, viss tajās kārtīgi salikts, uz katras skaidri uzrakstīts viņa vārds.

Lūiss Kerols «Ņurduļa medības>

Mēs bijām nodomājuši klusām, neuzkrītoši iebraukt Jaunzēlandē, apskatīt un uzfilmēt to, kas mūs interesē, un tikpat klusu un nemanāmi no turienes pazust. Bet, kad kuģis piestāja Oklendā, izrādījās, ka Dabas resursu aiz­sardzības pārvalde, iepriekš brīdināta par mūsu ierašanos, tēlaini izsakoties, bija izklājusi mūsu ce]ā milzum lielu sarkanu paklāju. Vispirms uz to norādīja pamaza, ple­cīga indivīda ierašanās uz klāja (viņš mazliet atgādināja Lūisa Kerola Tvidldarriu), šim vīram bija apaļas, zilas ne­vainīga bērna acis un plats smaids.

— Es, — viņš paziņoja, dzelžaini saspiezdams manu roku, — esmu Braiens Bells no Dabas resursu aizsardzī­bas pārvaldes. Pārvalde man uzdevusi pavadīt jūs iz­braucienos pa Jaunzēlandi, lai jūs dabūtu redzēt visu to, ko esat nodomājis apskatīt mūsu zemē.

— Ārkārtīgi laipni no Pārvaldes, — es sacīju, — bet es patiesi negribēju nevienu apgrūtināt…

— Esmu pārvedis uz šejieni no Velingtonas jūsu lend- roveru, — Braiens mani apņēmīgi pārtrauca, — un vakar es sastapos ar diviem jūsu kolēģiem no Bī-Bī-Sī, kuri arī šobrīd brauc "mums pretī.

— Ļoti mīļi no jums … — es iesāku.

— īsi un skaidri, — turpināja Braiens, manī neklausī­damies, hipnotizēdams mani ar zilo acu skatienu, — esmu izstrādājis jums ceļojuma maršrutu. To, kas nepatīk, va­rat tajā svītrot.

Viņš pasniedza man papīru žūksni mašīnrakstā, kaut ko vidēju starp oficiālas karaliskas vizītes programmu un milzum lielas armijas manevru plāniem. Piedāvātais ceļ­vedis bija pilns jaukiem ieteikumiem un konkrētiem no­rādījumiem, ka, piemēram: «5. jūnijs, pīkst. 17.00, karaliskā albatrosa apskate Taiaroa zemesragā.» Vai arī albatro- siem, es mazliet samulsis sev jautāju, būtu izsniegts tāds pats ceļvedis, un ja tā — vai viņi ciešās rindās lidos mums garām un sveicinot nolieksies uz mūsu pusi, ar spārnu galiem skarot ūdeni? Par to visu, protams, varētu pasmie­ties, tomēr es biju nedaudz satraukts, jo nevēlējos, ka mans ceļojums pa Jaunzēlandi pārvērstos garlaicīgā, man nepieņemamā, organizētā ekskursijā pēc programmas. Taču, pirms es paguvu izteikt savus iebildumus, Braiens, pametis skatienu rokas pulkstenī, dusmīgi savilka pieri, kaut ko noburkšķēja un steidzīgā solī atstāja kuģa klāju. Mazliet apjucis, es stāvēju, atbalstījies pret reliņu, turē­dams rokā apjomīgo ceļvedi, kad pie manis pienāca Dže- kija.

— Kas tas bija par tipu brūnajā uzvalkā, ar kuru tu pirmīt sarunājies? —viņa apjautājās,

— Kāds Braiens Bells, — es atbildēju, pasniegdams Džekijai ceļvedi. — Viņš ir no Dabas resursu aizsardzības pārvaldes speciāli mums piekomandēts, lai visu noorgani­zētu, itin visu, vai saproti?

— Man liekas, tieši no tā tu gribēji izvairīties? — Džekija atkal ierunājās.

— Jā gan, — es drūmi sacīju.

Viņa aši pārlūkoja izstrādāto maršrutu un izbrīnā uz­rāva uzacis.

— Vai viņi patiešām domā, ka mēs še paliksim desmit gadus? — Džekija vaicāja.

Šajā brīdī atgriezās Braiens — un es viņam stādīju priekšā Džekiju.

—- Priecājos iepazīties, —> viņš izklaidīgi sacīja. — Varu paziņot, ka jūsu bagāža jau atrodas krastā, arī muitas formalitātes esmu nokārtojis. Viss tiks iekrauts ma­šīnā, un mēs brauksim uz viesnīcu. Pirmā preses konfe­rence nolikta pulksten vienpadsmitos, otrā paredzēta pus­trijos. Bez tam vakarā notiks televīzijas intervija, bet līdz tai vēl laika diezgan. Tagad, ja esat gatavi, varam izkāpt krastā.

Galīgi apjukuši, -Braiena bīdīti un steidzināti, mēs no­kāpām no kuģa un uz pāris stundām tikām ierauti tādā virpulī, kādu man reti gadjjies piedzīvot. Tikko mēs iera­dāmies viesnīcā, Braiens mūs nodeva Informācijas daļas pārstāvja Terija īgena rokās; pārstāvis bija laipns neliela auguma vīrs jautru, pumpainu seju.

— Tagad atstāšu jūs Terija ziņā, — Braiens sacīja,

— satiksimies vēlāk. Man vēl kaut kas jānoorganizē.

Ko viņš vēl grib organizēt? — es brīnījos. Varbūt no desmittūkstoš kivi sastāvošu goda sardzi Oklendas ielās? Tikai īsu brīdi pazīstot Braienu, es jutu, ka viņš spētu no­organizēt pat to. Tā Braiens mūs atstāja, un, tikko viņš bija nozudis, pie mums iebruka pirmais reportieru bars. Sākās neiedomājama kņada un rosīšanās. Mūs fotografēja visdažādākajās pozās, un mūsU vismuļķīgākās atbildes tika uzklausītas tik godbijīgi kā ievērojamu domātāju iz­teikumi. Tad pienāca ilgotais, bet diemžēl pārāk īsais pār­traukums, kad tika ieturēts lenčs, un viss sākās no gala. Vēlu pēcpusdienā, kad pēdējais reportieris bija mūs at­stājis, es griezos pie Terija kā slīcējs, kas ķeras pie sal­miņa.

— Terij, — es viņu uzrunāju žēlā, aizsmakušā balsī,

— vai te atradīsies kāda klusa vietiņa, kur pasēdēt un mazliet iedzert, un desmit minūtes nerunāt, vai… teik­sim, tāda svētlaimīga nirvāna, kur reportieriem nav brīv ienākt?

— Jā, — Terijs tūlīt atbildēja. — Būs darīts.,, es zinu tādu vietu.

— Ļoti labi, kamēr jūs iestiprināsieties, es nomazgāšos vannā, — sacīja Džekija,

— Okei, mēs drīz atgriezīsimies, — es paskaidroju.

— Man tikai nepieciešams ar kaut ko nomierināt satrici­nātos nervus. Ja man vēl kāds jautās, ko es domāju par Jaunzēlandi, es nudien sākšu kliegt.