DŽERALDS DARELS - ĶENGURENA CEĻŠ

— Paskatieties uz to tur, — viņš sacīja, nobraucis ceļmalā, un rādīja uz pilnīgi kailu pakalnu, uz kura vairs nebija zāles un tātad arī augsnes un kura mīkstie ieži jau bija sākuši drupt un velties zemē uz ieleju. — Lūk, pie kā noved pārāk intensīva noganīšana. Viņiem aiz­liegts ganīt lopus augstāk par tūkstoš pēdām, bet viņi to neievēro. Tad notiek tā: vispirms pazūd zāle, tad aug­sne, kailās klintis sāk drupt, un cauri ir. Aiziet uz ielejul Nogruvums ielejā aizsprosto strauju upi, kura pārplūst un t aizskalo augsnes virskārtu, kas tur līdz šim bija drošībā.

Reizumis Braiens apturēja mašīnu meža malā, lai parā­dītu ievesto briežu iznīcinātos jaunos kociņus, kuriem vis­garām stumbram bija nograuzta mīkstā miza. Taču pats ironiskākais piemērs laikam bija telegrāfa stabi, apmēram pret vidu pie tiem bija pienaglota cinkota skārda sloksne, kas atgādināja kaut ko līdzīgu apkaklei.

— Tas ir pret posumiem, — paskaidroja Braiens. — Kā­dam atjautīgam zellim bija ienācis prātā, ka posumam ir itin jauka āda un var iznākt labs kažokādu bizness. Viņš atveda no Austrālijas posumus un sāka darboties: No biz­nesa, protams, nekas neiznāca, un dzīvnieki tika palaisti brīvībā. Tagad viņi ir mūsu zemes lielākais posts. Posumi ne tikai nograuž kokiem mizu, bet apēd arī pumpurus un jaunos dzinumus, bez tam viņi rāpjas augšup pa elek­trības pārvades stabiem, tiek nogalināti ar elektrību, rada īssavienojumus un atstāj tumsā veselas pilsētas, Sī iemesla

dēj arī vajadzēja piesist pie stabiem šīs metāla apkakles, lai posumi nevarētu uzkāpt augstāk.

Ap desmitiem mēs sasniedzām nelielu pilsētiņu Van- geipa ezera krastā, kur mums vajadzēja sastapties ar re­žisoru Krišu Pārsonu un operatoru Džimu Sondersu. Taču norunātajā vietā — mazā kafejnīcā ezera malā — viņu nebija, un Braiens sadrūmis pavērās rokas pulkstenī.

— Nesaprotu, kas ar viņiem noticis, — viņš noraizējies sacīja, — viņiem jau vajadzēja būt še.

— Varbūt viņi nogājuši lejā ezermalā, — es ierunājos.

— Tas varētu būt, — Braiens šaubīdamies atteica, — bet mēs- taču norunājām satikties pie kafejnīcas. Galu galā varam jau noiet paskatīties.

Mēs izkāpām no mašīnas un devāmies pa zālaino no­gāzi uz pakalna virsotni, no kurienes bija pārredzams viss ezers; spožajā -saules gaismā zem koši zilajām debesīm" mums atklājās'brīnišķīgs skats. īstenībā te bija ne tikai viens, bet divi vai pat trīs lieli ezeri, savienoti ar šaurām caurtekām; ezeros bija daudz saliņu, daļa no tām ap­augusi. ar mežu, daļa ar niedrēm. Maigi viļņotie ezera krasti laistījās spilgtā smaragdzaļumā, vietumis tajos bija izkaisītas papeļu audzes, kuru lapotnes saule sāka iekrā­sot zeltaini sārtas. Taču visvairāk manu uzmanību saistīja ūdens virsma, kurā peldēja tik daudz melno gulbju, ka es vai apstulbu aiz brīnumiem. Daži no tiem peldēja pa vienam, citi lielās flotilēs, un ik pa brīdim kāda grupa pacēlās spārnos, lai nesteidzīgi palidotu virs gludās ūdens virsmas nopakaļus savam atspulgam. Gulbju bija tik daudz, ka likās neiespējami pat aptuveni noteikt viņu skaitu; kur vien paveries — it visur rēgojas peldoši vai lidojoši gulbji, līdz ar to viss ezers atradās it kā nepār­trauktā kustībā. Šķita gluži neticami, ka šis nepārskatā­mais putnu bars spēj sev sagādāt pietiekami barības pat šajā plašajā ūdens klaidā. •

— Mēs lēšam, ka šajā ezerā uzturas ap^, desmittūkstoš gulbju, — Braiens mierīgi paskaidroja. — Protams, laiku pa laikam daļa gulbju tiek atšauta, lai daudzmaz regulētu viņu skaitu, taču viņi vairojas pārāk strauji.

— Acīmredzot, ja nebūtu šo daudzo nelūgto viesu no Austrālijas, ezers būtu pilns ar Jaunzēlandes pīlēm, — es ieminējos.

Braiens paraustīja plecus.

— Jā, — viņš atteica, — šis ezers būtu-īsti piemērots pīlēm, bet es jau jums stāstīju par mūsu nelaimēm. Mēs

ievedām visus šos nevajadzīgos dzīvniekus un tagad ne­zinām, ko ar tiem iesākt. Tā ir viena no smagākajām Da­bas resursu aizsardzības pārvaldes- problēmām.

Pirmie melnie gulbji tika ievesti no Austrālijas tūkstoš astoņi simti sešdesmit ceturtajā gadā, un, spriežot pēc tā, ko mēs redzam šajā ezerā, putni lieliski iedzīvojušies jau­najās vietās. Galvenās rūpes, ko mums sagādā šie skaistie, graciozie putni, ir tās, ka viņi barojas krastu tuvumā — galvenokārt ar ūdensaugiem — un, gluži dabiski, iegūst tos no lielāka dziļuma, nekā spēj pīles. Apēdot pīlēm pie­ejamo barību un piesārņojot ūdeni un krastmalas, gulbji aizdzen pīles no ezera. Plašajā ūdens klaidā, kas gulēja zemāk mums priekšā, es neredzēju nevienu vienīgu pīli — ezerā, cik tālu acis 1 sniedz, bija tikai melnie gulbji.

Manas pārdomas par cilvēku muļķību pārtrauca motora rūkoņa, un, iedami lejā pa riogāzi, mēs ieraudzījām uz ceļa mašīnu, no kuras tikko bija izkāpuši Kriss un Džims.

— Ehēļ Ehē, jūs tur! — Kriss kliedza viņam nepierastā prieka uzplūdā, steigdamies mums pretī. Viņš bija vidēja auguma, tumšiem matiem, zaļām acīm, ar tādiem kā sma­giem plakstiem un tik varenu degunu, par kuru viņu ap­skaustu pat nelaiķis hercogs Velingtons. Kriss Pārsons, pēc dabas mierīgs, savaldīgs cilvēks, savā pirmajā lielā­kajā ārzemju ceļojumā priecīgi satraukts, sasarcis kratīja mūsu rokas. Džims, operators, bija maza auguma tumšmatis, ar skaistiem, kā seno romiešu medaljonos smalki izzīmētiem sejas vaibstiem un nebēdnīgu, gluži neatvairāmu smaidu. Viņa tīkamā Rietumanglijas izruna ar tikko jaušamu neskaidru «r» uzbur dvēselē jaukas at­miņas par miegainu bišu sanoņu krēslas stundā un ēnainu ābeļdārzu karstā vasaras dienā.

— Labi, labi, ļoti labi! — Kriss pašapzinīgi izsaucās, arvien vēl uzvaroši smaidīdams, it kā viņš būtu tas, kurš radījis Jaunzēlandi.

— Ja man kāds pirms diviem mēnešiem būtu teicis, ka mēs satiksimies te, Vangeipa ezera krastos, pašā Jaun­zēlandes sirdī, turklāt vēl norunātā laikā ,..

— Jūs neatbraucāt norunātajā laikā, — Braiens cieti noteica, — jūs pusstundu nokavējāt.

— Nebūt ne, — Kriss aizkaitināts sacīja, — mēs at­braucām pirms pusstundas, bet, tā kā jūs vēl nebijāt iera­dušies, nolēmām mazliet pabraukāt pa ceļu, lai ar plat- leņķa objektīvu uzņemtu dažus ezera skatus,

— Ak tā, — Braiens nomierinoši sacīja, — es ierosinu iedzert tasi tējas un tad visiem kopā doties uz ezeru.

Pie tējas tases un vesela grauzdētu maizīšu kalna, kas atradās mūsu priekšā uz galda, Kriss un es apspriedām, kas un kādā veidā tiks filmēts pie ezera. Mūsu iecerētās programmas galvenā tēma, protams, būs dabas aizsar­dzība. Mēs gribam parādīt, kas šajā ziņā tiek veikts trijās mūsu apmeklētajās zemēs, uzsverot, ka nepieciešams aiz­sargāt ne vien pašus dzīvniekus, bet arī viņu apdzīvoto vidi.

Tā kā visas trīs minētās zemes es vēl nepazinu, man bija grūts uzdevums tūlīt pēc ierašanās tajās savākt pēc iespējas pilnīgāku informāciju par tiem jautājumiem, kas mani visvairāk interesē, lai pēc tam galvenajos vilcienos izstrādātu Krišam un Dzimām noderīgu scenāriju, pēc kura viņi varētu strādāt.

— Ceļā no Oklendas līdz šejienei esmu pūlējies izzināt no Braiena visu iespējamo, — es sacīju, — un, manuprāt, filmā mums ir jāmēģina izgaismot divas pašas svarīgākās problēmas. Pirmkārt, neapdomīgā, neticami muļķīgā sve­šas faunas ievešana Jaunzēlandē — tās faunas, kuras lielākā daļa kļuvusi par īstu sodību, kā, piemēram, melnie gulbji tur lejā, ezerā, un, otrkārt, apkārtējās vides pārmai­ņas, kas ietekmē kā dzīvniekus, tā cilvēkus. Te jārunā par nesaudzīgo mežu izciršanu pagātnē un pārāk intensīvu zālāju noganīšanu, kas turpinās vēl šodien. Jau šovakar es izstrādāšu scenārija uzmetumu ar šīm divām pamatlī­nijām, bet šobrīd, man liekas, mums katrā ziņā jānofilmē gulbji, jo tie, kā jau svešzemnieki, kļuvuši par kaitniekiem, taču, no otras puses, tie ir ļoti skaisti, graciozi putni. Ko tu par to domā?